KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

— Turklāt, ja tas norādījis dziļumu precīzi, tad jādomā, ka arī bluķu lielums noteikts precīzi — septiņdesmit pē­das. Tas izklausās mazliet neticami. Pat bluķi, no kuriem uzbūvēta milzīga piramīda, nav tik lieli.

Reihs labsirdīgi attrauca:

— Manu dārgo Ostin, es tev pilnīgi piekrītu. Tas ir neiespējami. Taču esmu pārbaudījis visas aparāta shēmas. Es nesaprotu, kur varēju kļūdīties.

— Ir tikai viens ceļš, kā to uzzināt,— jāsūta lejā «kurmis».

— Tieši to es grasījos ierosināt. Tomēr, ja tas patiesi ir divas jūdzes dziļi, tad no «kurmja» nebūs nekādas jēgas.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, tāpēc, ka «kurmis» nav domāts, lai ar to lauztos cauri klintij — tikai zemei vai māliem. Tādā dzijumā tas noteikti uzdursies klintij. Otrkārt, ja arī tādā dziļumā klinšu nebūtu, zemes spiediens «kurmi» iznīci­nās — tas būtu tikpat kā atrasties divas jūdzes zem jūras līmeņa. Spiediens tur būtu tūkstošiem mārciņu uz kvad- rātcollu. Un, tā kā temperatūra paaugstinās par simt grādiem uz jūdzi, elektroiekārta to var neizturēt.

Mani satrieca jau problēmas apmēri vien. Ja Reiham bija taisnība, tad mums vispār nebija ko cerēt izrakt no zemes «objektus»— acīmredzot tie bija pilsētas mūru vai tempļa daļa. Ar visu mūsdienu ražīgo tehniku mums nebija mašīnu, kas varētu strādāt tādas temperatūras un spiediena apstākļos un izcelt milzu bluķus no divu jūdžu dziļuma.

Mēs ar Reihu atgriezāmies pie zondes, pārrunādami šo jautājumu. Ja zonde nekļūdījās — un Reihs, šķiet, do­māja, ka ne,— tad ir radusies arheoloģijai neparasta problēma. Kā gan šīs pilsētas atliekas varēja iegrimt tādā dziļumā? Varbūt no vulkāna izvirduma iegrimusi vesela zemes platība — iebrukuši bezdibenī? Pēc tam dobums pieplūdis ar ūdeni un dubļiem . . . Bet — dubļi divu jūdžu dziļumā! Cik gadu tūkstošu tam būtu va­jadzīgi? Mēs abi jutāmies tā, it kā juktu prātā. Gribējām mesties pie telefona un prasīt padomu kolēģiem, taču mūs atturēja bailes, ka esam pieļāvuši kādu smieklīgu kļūdu.

Pulksten piecos mēs varējām laist darbā «kurmi», kura priekšgals bija pavērsts tieši uz leju. Reihs iedarbināja tālvadības sistēmu — un «kurmja» konusveidīgais priekš­gals sāka rotēt. Zeme pašķīda, tad izveidojās maza, irdena kaudzīte. Dažus mirkļus tā drebēja. Tad no «kur­mja» nebija ne vēsts.

Es piegāju pie radara ekrāna. Tā augšdaļā trīsuļoja spožs, balts punkts. Mēs vērojām, kā tas lēni virzās lejup — ļoti lēni, lēnāk nekā pulksteņa minūšu rādītājs. Blakus radara ekrānam atradās tāds kā televīzijas ek­rāns, kas rādīja vienīgi viļņotas līnijas, kura3 izskatījās kā dūmu strūkliņas. Laiku pa laikam šīs līnijas vietām kļuva retākas vai izzuda pavisam; tas notika tad, kad «kurmis» uzdūrās klintij. Ja «kurmis» sastaptu jebkuru objektu, kas lielāks par desmit pēdām, tas automātiski apstātos — un elektroniskais lāzers izpētītu tā virsmu.

Pēc stundas baltais punkts bija aizvirzījies līdz ekrāna vidum — apmēram jūdzes dziļumā. Tagad tas kustējās lēnāk. Reihs devās pie zondes un to iedarbināja. Zondes ekrāns rādīja «kurmi»— jūdzes dziļumā. Un joprojām tajā pašā vietā, ekrāna apakšā, bija redzami lielie bluķi. Zonde bija precīza.

Nu mēs visi izjutām sasprindzinājumu. Strādnieki stāvēja pulciņā, neatlaidīgi raudzīdamies uz radara ek­rānu. Reihs izslēdza zondi, jo tās stars varēja sabojāt «kurmi». Mēs riskējām pazudināt dārgu iekārtu — to­mēr citas izejas nebija. Mēs vēl un vēl pārbaudījām zondi. Tā nekļūdīgi norādīja, ka milzīgajiem bluķiem ir vairāk vai mazāk regulāra forma un tie guļ cits citam blakus. Neiespējami, ka tās varētu būt dabiska? klintis.

Tāpat nebija teikts, ka mēs nenovēršami zaudēsim «kurmi». Robota elektroniski rūdītajam metālam nekai­tētu divtūkstoš grādu temperatūra; konstruktori bija pieņēmuši, ka tas var uzdurties vulkāniskās lavas dzīs­lām. Robota apvalks bija īpaši drošs — ražotāji galvoja, ka tas varot izturēt divarpus tonnu spiedienu uz kvadrāt- collu. Bet. ja robots sasniegtu bluķus divu jūdžu dziļumā, tad tam būtu jāiztur divtik liels smagums vai arī ļoti tuvu tam. Turklāt tā raidītājs varēja neizturēt tādu temperatūru. Un tad vienmēr pastāvēja varbūtiba, ka robots var iziet ārpus tālvadības robežām vai arī sabojā­ties tā uztvērējs.

Pusdeviņos iestājās tumsa, un «kurmis» bija pievārējis vēl daļu attāluma. Bluķi tagad bija tikai pusjūdzi zem robota. Mēs likām strādniekiem doties mājās, bet daudzi no viņiem palika. Pavārs mums pagatavoja maltīti no konserviem; viņš acīmredzot nebija noskaņots gatavot ko sarežģītāku. Kad pār zemi nolaidās nakts, mēs sēdējām tumsā, ieklausījāmies radariekārtas klusajā dūkoņā un vērojām spožo, balto punktu. Dažbrīd es biju pārliecināts, ka tas apstājies. Reihs, kurš bija acīgāks par mani, apgalvoja, ka neesot vis apstājies.

Pusvienpadsmitos pēdējais strādnieks bija aizgājis mā­jās. Es biju satinies segās, jo bija sacēlies vējš. Reihs nepārtraukti smēķēja, pat es izsmēķēju divas cigaretes. Pēkšņi dūkoņa mitējās. Reihs pielēca kājās. Viņš sacīja:

— «Kurmis» ir tur.

— Vai tu esi pārliecināts?— Mana balss bija kļuvusi ķērcoša.

— Pilnīgi. Atrašanās vieta ir pareiza. Tas ir apstājies taisni virs bluķiem.

— Ko tagad darīt?

— Tagad projicēsim attēlu.

Viņš atkal iedarbināja aparātu. Nu mūsu skatieni bija pievērsti ekrānam. Tas bija tumšs — tātad skeners ir pavērsts pret masīvu un cietu objektu. Reihs noregulēja sviras. Viļņainās līnijas parādījās no jauna, taču tagad tās bija retākas un taisnākas. Reihs noregulēja attēlu, tuvinot līnijas citu citai, līdz visu ekrānu, gluži kā svītrainu audumu, klāja smalkas baltas un melnas līnijas. Un uz šī līniju raksta bija skaidri redzamas vairākas melnas zīmes, ierobījumi klintī. Dažu pēdējo stundu uztraukums bija bijis tik liels, ka es tās uzlūkoju diezgan vienaldzīgi. Kļuva pilnīgi skaidrs, kas tie par uzrakstiem. Es tādus jau daudzreiz tiku redzējis uz bazalta statuetēm. Es skatījos uz simboliem, kas veidoja Abhota Tumšā vārdu.

Te nekas vairs nebija darāms. Mēs nofotografējām ekrānu, tad gājām atpakaļ uz Reiha telti, lai pa radio sazinātos ar Dārgu īzmirā. Pēc piecām minūtēm Reihs jau runāja ar viņu. Viņš pastāstīja, kas noticis, atvaino­jās, ka esam tā riskējuši ar «kurmi»— tas bija Turcijas valdības īpašums —, un pavēstīja, ka mēs esam neapgā­žami konstatējuši: šie bluķi pieder «milzu vecajo» kultū­rai, kas pieminēta uz vienas no statuetēm.

Man šķita, ka Darga bija mazliet iedzēris. Vajadzēja gari un plaši skaidrot situāciju, iekams viņš saprata. Tad viņš teicā3 aiziet pie Fuada un nekavējoties lidot pie mums. Mēs viņu pārliecinājām, ka tam nebūs jēgas, jo dzīrāmies iet gulēt. Viņš ierosināja virzīt «kurmi» tā, lai tas izpētītu blakus esošos bluķus. Reihs aizrādīja, ka tas nav iespējams. «Kurmis» nevarēja pārvietoties sāniski, tikai uz priekšu vai atpakaļ; to vajadzētu atvilkt kādas simt pēdas un tad palaist citā virzienā. Tas prasītu vairākas stundas.

Pēdīgi mēs pārliecinājām Dārgu un pārtraucām sa­karu seansu. Mēs abi bijām drausmīgi noguruši, bet miegs nenāca. Pavārs bija mums atstājis visu kafijas vārīšanai nepieciešamo. Pretēji saviem paradumiem mēs to izmantojām un attaisījām konjaka pudeli.

Tieši 1997. gada 21. aprīļa naktī, sēžot Reiha telti, es viņam izstāstīju pagājušajā naktī piedzīvoto. Droši vien es sāku par to runāt tādēļ, lai novirzītu mūsu domas no septiņdesmit pēdu augstajiem bluķiem zem zemes. Tas man izdevās. Jo, kā par brīnumu, Reiham nekas no manis teiktā nešķita dīvains. Universitātē viņš bija studējis Junga psiholoģiju, un jēdziens «kolektīvā zemapziņa»* viņam nebija svešs. Ja pastāv kolektīvā zemapziņa, tad cilvēka prāts ir nevis atsevišķa sala, bet gan kāda liela prāta kontinenta daļa. Par psiholoģiju Reihs bija lasījis krietni vairāk nekā es. Viņš citēja Oldosu Haksliju, kurš kaut kad četrdesmitajos gados bija lietojis meskalīnu* un, tāpat kā es, bija nonācis pie secinājuma, ka mūsu prāta iespējas ir bezgalīgas. Hakslijs acīmredzot savos uzskatos bija aizgājis tālāk un runājis par prātu k? par atsevišķu pasauli, to pasauli, kurā mēs dzīvojam,— planētu ar saviem džungļiem, tuksnešiem un okeāniem. Un uz šīs planētas, kā jau sagaidāms, dzīvo visādi dīvaini radījumi.