KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

Es pārliecināju Fuadu, ka par milžiem neko neesmu sacījis — vismaz ne citētajā kontekstā. Viņš apsolīja piezvanīt uz «New York Times» un atsaukt kļūdainos apgalvojumus. Tad es aizzagos uz Reiha istabu izdzert pēdējo konjaka glāzi, atstājis direktīvas, ka nevienu nepieņemšu — arī turku sultānu ne.

Es domāju, ka esmu pateicis pietiekoši, lai pierādītu, kāpēc mēs nevarējām atgriezties izrakumu vietā vēl vienu nedēļu. Turcijas valdība atsūtīja karavīrus apsar­gāt mūsu iekārtas, taču viņiem nebija pavēlēts nelaist tuvumā apmeklētājus — un Karatepes debesīs kā lapse­nes ap ievārījumu mudžēja helikopteri. Kadirli viesnīcas bija pārpildītas pivmo reizi kopš to uzcelšanas. Mums ar Reihu bija vai nu jāpaliek savās istabās, vai arī jāsagata­vojas uz to, ka simtreiz stundā uzmāksies dīvaiņi un sensāciju mednieki. Nepagāja ne divpadsmit stundas, kad Turcijas valdība mums uzdāvināja mašīnu uz gaisa spilvena, taču nebija iespējams to likt lietā. Nākamajā dienā Kārnegija fonds* piešķīra mums divus miljonus dolāru, lai varētu sākt tuneļa būvi, un Pasaules finansu komiteja — vēl divus miljonus. Pēdīgi Turcijas valdība piekrita uzbūvēt četrdesmit pēdas augstu stiepļu iežogo­jumu ap Melno kalnu, un to viņi ar amerikāņu un krievu fondu palīdzību paveica nepilnā nedēļā. Tikai tad mēs varējām atsākt darbu.

Viss bija pārvērties līdz nepazīšanai. Nebija vairs ne klusās pēcpusdienas pēc lenča, ne pusnakts sarunu teltī. Kareivji stāvēja sardzē pa visu pakalnu. Ievērojami arheologi no visām pasaules valstīm mocīja mūs ar jautājumiem un ierosinājumiem. Gaisā dūca helikopteri, kurus kavēja nosēsties brīdinājuma signāli no steigšus uzslietā radiotorņa — vēl viena amerikāņu un krievu sadarbības rezultāta.

Tomēr ieguvums bija neatsverams. Inženieru brigāde pievienoja zondi pie mašīnas uz gaisa spilvena, tā ka mēs varējām iegūt momentānus rādījumus visgrūtāk pieeja­mās vietās. Turcijas valdība mums piegādāja vēl divus «kurmjus», kuri bija padarīti īpaši izturīgi. Naudu un iekārtas varēja dabūt, vajadzēja tikai palūgt — šādi apstākļi ielīksmotu jebkura arheologa sirdi.

Divu dienu laikā mēs bijām izdarījuši vairākus pār­steidzošus atklājumus. Pirmām kārtām zonde rādīja, ka mēs īstenībā esam atklājuši apraktu pilsētu. Sienas un celtne pletās vairāk nekā jūdzi uz abām pusēm. Šķita, ka Karatepes Melnais kalns atrodas aptuveni virs pilsētas centra. Un tā patiesi bija milžu pilsēta. «Abhota bluķis» nebija ne ēka, ne kulta piemineklis; tas bija viens būvbloks, izcirsts no viscietākā vulkāniskā bazalta. Viens no uzlabotajiem «kurmjiem» pat atšķēla bluķa gabaliņu un nogādāja to virszemē.

Tomēr mūs vajāja dīvainas neveiksmes. Pēc četrdesmit astoņām stundām mēs zaudējām vienu uzlaboto «kurmi»— gluži tāpat kā pirmoreiz. Divu jūdžu dziļumā tas vairs neatbildēja uz signāliem. Pēc nedēļas tādā pašā veidā mēs zaudējām otru «kurmi»— iekārta pusmiljona mārciņu vērtībā gulēja aprakta zem vefielas zemes jūras. Neuzmanīgs mehāniķis zaudēja gaisa spilvena mašīnas vadību un ļāva zondei ietriekties barakā, kura bija pilna ar turku kareivjiem, un astoņpadsmit no viņiem gāja bojā. Zonde palika vesela, taču laikraksti, kas joprojām klaigāja pilnās balsīs, nekavējās salīdzināt mūsu neveik­smes ar Kārtera un Karnarvona 1922. gada ekspedīcijas likstām, ar sensacionālajiem stāstiem par «Tutanhamona lāstu»*. Kolēģis, par kuru biju domājis, ka varu paļau­ties uz viņa klusēšanu, izpauda manu teoriju, ka Karate­pes heti izdzīvoja, pateicoties savai burvju slavai, un aizsāka jaunu sensacionālu stāstu vilni. Tieši tajā brīdī uzpeldēja H. F. Lavkrāfta* vārds. Tāpat kā vairums manu kolēģu, es nekad nebiju dzirdējis par šo rakstnieku, pārdabisku stāstu autoru, kurš miris 1937. gadā. Ilgi pēc viņa nāves Amerikā turpināja pastāvēt mazs «Lavkrāfta kults», ko lielā mērā uzturēja Lavkrāfta drauga romā­nista Augusta Dērleta* pūliņi. Tieši Dērlets nu rakstīja Reiham, norādot, ka Abhota Nešķīstā vārds parādās Lavkrāfta darbā kā viens no «milzu vecajiem».

Kad Reihs man parādīja vēstuli, mana pirmā doma bija, ka tā ir mānīšanās. Mēs ieskatījāmies literatūras vārdnīcā un atklājām, ka Dērlets ir labi pazīstams amerikāņu rakstnieks un viņam ir pāri astoņdesmit. Lavkrāfts vārdnīcā nebija minēts, taču, piezvanījuši uz Britu muzeju, saņēmām informāciju, ka viņš patiešām dzīvojis un sarakstījis grāmatas, ko Dērlets viņam piedē­vējis.

Dērleta vēstulē bija teikums, kas mani apstulbināja. Atzinis, ka nevar izskaidrot, kā Lavkrāfts varējis zināt par Abhotu Tumšo — šis vārds neparādās nevienā no hetu dokumentiem, kas atklāti līdz 1937. gadam,— viņš piebilda: «Lavkrāfts vienmēr piešķīra lielu nozīmi sap­ņiem un bieži man teica, ka daudzus savu stāstu sižetus esot nosapņojis.»

— Vēl viens pierādījums par labu tavai kolektīvajai zemapziņai,— es piezīmēju.

Reihs minēja, ka tā varbūt ir drīzāk sagadīšanās. Abadons ir iznīcības eņģelis ebreju leģendā; galotne «hoth» ir ēģiptiešu cilmes. Dažos babiloniešu rakstu pieminekļos minēts kāds dievs Abaots, un Lavkrāfts varbūt tos redzējis. Attiecībā uz milzu vecajiem šis apzīmējums nav tik savāds, lai nevarētu ienākt prātā fantastisku stāstu autoram.

— Kada vajadzība te piepīt kolektīvo zemapziņu?— ap­šaubīja Reihs, un man gandrīz gribējās viņam piekrist.

Pēc dažām dienām mēs mainījām savu viedokli. Beidzot pienāca Dērleta sūtītais grāmatu sainis. Es at­šķīru stāstu ar nosaukumu «Ēna ārpus laika»— un tūlīt uzdūros vietai, kur aprakstīti milzu akmens bluķi, kas guļ zem Austrālijas tuksneša. Tajā pašā brīdī Reihs, kurš sēdēja otrā atzveltnes krēslā, iesaucās un skaļi nolasīja teikumu: «Tumsas iemītnieku pazīst arī ar Niogtas vārdu.» Vēl iepriekšējā vakarā mēs bijām vienojušies par «Abhota bluķa» uzraksta hipotētisku tulkojumu: «Un zirgus atvedīs pa pāriem Niogtas priekšā.» Tad es nola­sīju Reiham pazemes pilsētas aprakstu no stāsta «Ēna ārpus laika»: «varenās bezlogu torņu bazalta pilsētas», ko uzcēlusi «puspolipu vecākā rase».

Vairs nevarēja būt šaubu, ka Lavkrāfts savādā kārtā paredzējis mūsu atklājumus. Mēs netērējām laiku, prāto­dami, kā tas gadījies: vai Lavkrāfts kaut kā ielūkojies nākotnē — kā to aprakstījis Danns savā darbā «Eksperi­ments ar laiku»*— un redzējis mūsu pētījumu rezultātus vai arī viņa apziņa pa sapņiem izdibinājusi šos Mazāzijā apraktos noslēpumus. Tas nebija svarīgi. Jautājums, kas mums tagad radās, bija šāds: kas Lavkrāfta darbā bija tikai literāta izdoma un kas — gaišredzība?

Šķita savādi pamest novārtā savus arheologa pienāku­mus, lai studētu tāda rakstnieka darbus, kurš vairumu no tiem publicējis lētā žurnālā «Dīvaini stāsti»*. Mēs glabā­jām šo noslēpumu, cik ilgi vien iespējams, paziņodami, ka visu laiku veltījam ķīļrakstu pētīšanai. Vairākas dienas mēs pavadījām, ieslēgušies Reiha istabā (tā bija lielāka par manējo), vērīgi lasīdami Lavkrāfta darbus. Kad ienesa maltīti, mēs paslēpām grāmatas zem spilveniem un pētījām nofotografētos uzrakstus. Nu jau mēs bijām dabūjuši mācību — mēs zinājām, kas notiks, ja kāds žurnālists uzzinās, ar ko šajās dienās nodarbojamies. Mēs bijām rņnājuši ar Dērletu ar teleekrāna starpniecību — viņš bija draudzīgs un laipns džentlmenis kupliem, bal­tiem matiem — un lūguši viņu nevienam neminēt par savu atklājumu. Viņš tam visai labprāt piekrita, bet aizrādīja, ka vēl ir daudz Lavkrāfta darbu lasītāju, kuri noteikti uzies to pašu.