KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

Es iebildu pret šo apgalvojumu. Vai Hakslija izteikumi par savādiem radījumiem bijuši tikai metafora, tikai dzejiska patvaļa? Prātu «apdzīvo» atmiņas un domas, nevis briesmoņi.

Reihs paraustīja plecus:

— Kā mēs to varam zināt?

— Es piekrītu — nevaram. Bet tā spriest liek veselais saprāts.

Es atcerējos savu pagājušās nakts pārdzīvojumu un nejutos tik pārliecināts par sevi. Vai tas ir «veselais saprāts»? Vai arī mēs esam raduši domāt par cilvēka prātu tāpat, kā mūsu senči domāja par Zemi kā Visuma centru? Es runāju par «savu prātu» tāpat kā par «savu dārzu aiz mājas». Bet kādā mērā mans dārzs patiešām pieder man? Tas ir pilns ar tārpiem un kukaiņiem, kas neprasa man atļauju tur dzīvot. Tas pastāvēs arī tad, kad būšu miris . . .

Dīvaini, bet šāda domu gaita uzlaboja pašsajūtu. Tā izskaidroja manu nemieru — vai vismaz tā šķita. Ja individualitāte ir ilūzija un prāts īstenībā ir līdzīgs okeānam, tad kāpēc lai tas nesaturētu svešas, nepazīsta­mas būtnes? Pirms aizmigšanas es uzrakstīju zīmīti, lai man atsūta Oldosa Hakslija «Debesis un elli».

Reiha domas bija ievirzījušās praktiskākā gultnē. Des­mit minūtes pēc tam, kad mēs šķīrāmies, viņš man uzsauca no savas telts:

— Zini, man šķiet, ka mēs varētu lūgt, lai Darga atsūta lielu transportieri uz gaisa spilvena, ar ko pārvietot zondi! Tas katrā ziņā atvieglos dzīvi. . .

Tagad liekas smieklīgi, ka neparedzējām sava atklā­juma sekas. Mēs, protams, nojautām, ka radīsim zināmu satraukumu arheologu aprindās. Ērtības labad bijām aizmirsuši to, kas notika, kad Kārters atrada Tutanha- mona kapu* vai kad Kumrānā atklāja Nāves jūras tīstokļus*. Arheologi tiecas neņemt vērā masu informāci­jas līdzekļu pasauli un žurnālistu sacelto histēriju.

Fuads un Darga mūs pamodināja pusseptiņos, pirms strādnieku ierašanās. Viņiem līdzi bija četri Turcijas valdības ierēdņi un divas amerikāņu kinozvaigznes, ku­ras, kā izrādījās, apskatīja ievērojamākās vietas. Reihs jau grasījās ņemt ļaunā šo nepieteikto traucējumu, taču es viņam aizrādīju, ka Turcijas valdība rīkojas saskaņā ar savām tiesībām — varbūt vienīgi kinozvaigznēm tādu nebija.

Vispirms viņi gribēja pārliecināties, ka bluķi patiešām atrodas divas jūdzes zem zemes. Reihs iedarbināja zondi un parādīja viņiem «Abhota bluķa» (tā mēs to nosaucām) aprises un «kurmi» tam blakus. Darga šaubījās, vai «kurmis» būtu varējis ierakties divu jūdžu dziļumā. Reihs nesatricināmā mierā piegāja pie «kurmja» vadības pults un ieslēdza to.

Redzamais izraisīja nemieru. Ekrāns neiedegās. Reihs pamēģināja ieslēgt racēju — tas nedarbojās. Secinājums varēja būt tikai viens: augstā temperatūra vai varbūt arī spiediens sabojājis «kurmi».

Tas visu sarežģīja, taču ne tik ļoti, kā varētu likties. «Kurmis» bija dārgs, taču aizstājams. Tomēr Darga un Fuads joprojām gribēja pārliecināties, ka zondes mehā­nismā nav nekādu bojājumu. Reiham rīts pagāja, rādot, ka visas shēmas ir kārtībā, ka nevar būt nekādu šaubu — bluķi patiešām atrodas divu jūdžu dziļumā. Mēs attīstījām «Abhota bluķa» radara uzņēmumu un salīdzi­nājām ķīļrakstu ar zīmēm uz bazalta statuetēm. Abi uzraksti nenoliedzami piederēja vienai kultūrai.

So problēmu, protams, varēja atrisināt tikai vienā ceļā: uzbūvējot kārtīgu tuneli līdz pat blokiem. Jāpiezīmē, ka mums nebija ne jausmas par atsevišķu bluķu lielumu. Mēs domājām, ka zondes uzrādītais augstums varētu būt sienas vai veselas celtnes augstums. Jāatzīstas, ka radara fotogrāfija izraisīja interesantu jautājumu, jo tā bija uzņemta no augšas — tātad šī siena vai celtne acīmredzot guļ uz sāniem. Nav zināma neviena pagātnes civilizācija, kas būtu iekalusi uzrakstus sienu augšpusē vai uz ēku jumtiem.

Mūsu viesi bija apmulsuši, tomēr redzētais un dzirdē­tais viņus pārliecināja. Ja vien neizrādītos, ka te ir darīšana ar kādu ačgārnību, mūsu atradums, bez šaubām, kļūtu par lielāko atklājumu arheoloģijas vēsturē. Līdz šim vecākā zināmā civilizācija bijusi masma indiāņi Markahuasi plato — tā bija deviņtūkstoš gadus veca. Bet nu mēs atcerējāmies rezultātus, ko ieguvām, pārbaudot bazalta statuetes ar neitronu datēšanas aparātu, un secinājām, ka iegūtie dati ir neprecīzi. Tie vedināja domāt, ka nu mums ir darīšana ar civilizāciju, kura vismaz divreiz vecāka par Markahuasi civilizāciju.

Fuads ar kolēģiem palika uz lenču un aizbrauca pulk­sten divos. Nu jau viņu satraukums pielipa arī man, kaut arī izjutu dīvainu nepatiku, ka ļaujos uzbudinājumam. Fuads apsolīja atsūtīt mums mašīnu uz gaisa spilvena, cik drīz vien iespējams, taču minēja, ka varot paiet vairākas dienas. Kamēr mašīna nebija pienākusi, mums negribējās pārvietot zondi pašu spēkiem. Skaidrs, ka mēs saņemsim daudz lielāku valdības atbalstu, nekā bijām cerējuši, un kāpēc tagad velti šķiest enerģiju? Mums bija otrs «kurmis», taču ar to riskēt šķita bezjēdzīgi. Tāpēc pustrijos mēs sēdējām apakšējo vārtu ēnā, dzērām oran- žādi un īsti nezinājām, ko iesākt.

Pusstundu vēlāk ieradās pirmais žurnālists —«New York Times» Ankaras korespondents. Reihs bija nikns. Viņš domāja — acīmredzot maldīgi —, ka Turcijas val­dība taisa reklāmu. (Vēlāk mēs uzzinājām, ka presi informējušas abas kinozvaigznes.) Reihs nozuda savā teltī, bet es paliku kavēt laiku žurnālistam, samērā patīkamam cilvēkam, kurš bija lasījis manu grāmatu par hetiem. Es parādīju viņam fotogrāfiju un paskaidroju, kā darbojas zonde. Kad viņš man vaicāja, kas noticis ar «kurmi», es atteicu, ka nav ne jausmas. Iespējams, to sabojājuši troglodīti. Šķiet, ka tā bija mana pirmā kļūda. Otro kļūdu es pieļāvu, kad viņš man jautāja par «Abhota bluķa» lielumu. Es aizrādīju, ka mums nav pierādījumu, ka tur ir tikai viens bluķis, kaut arī šķiet, ka tam abās pusēs ir līdzīgi bloki. Tā varēja būt milzīga kulta celtne vai arī Ūras zikurātam* līdzīga būve. Ja tur būtu viens vienīgs bloks, tas norādītu, ka mēs pētām milžu civilizāciju.

Man par brīnumu, žurnālists teikto uzņēma nopietni. Vai es piekrītot teorijai, ka pasauli kādreiz apdzīvojuši milži, kuri gājuši bojā kādā lielā Mēness izraisītā kata strofā? Es atbildēju, ka man kā zinātniekam jāatturas no sprieduma, kamēr nav noteiktu pierādījumu. Bet vai šis ir pierādījums?— viņš neatlaidās. Es atteicu, ka to apgal vot būtu pāragri. Tad viņš man pajautāja, vai es piekrī­tot, ka šādus milzīgus būvblokus varējuši pārvietot parasti cilvēki — kā ceļot piramīdu Gīzā* vai tolteku Saules piramīdu Teotivakanā*. Joprojām neko nenojauz­dams, es norādīju, ka Gīzas piramīdas ļielākie bloki sver divpadsmit tonnas; septiņdesmit pēdu liels bluķis varētu svērt tūkstoš tonnu. Bet es piekritu, ka mums joprojām nav īsta priekšstata par to, kā pārvietoti Heopsa piramī­das — tāpat arī Stonhendžas*-— akmeņi; varbūt šiem senajiem cilvēkiem bijušas daudz lielākas zināšanas, nekā mēs apjaušam.

Es vēl nebiju beidzis runāt ar «New York Times» vīru, kad parādījās trīs helikopteri. Atkal žurnālisti. Pulksten -četros Reihu pierunāja iznākt no telts, un viņš negribīgi demonstrēja zondes mehānismu. Pulksten sešos mēs abi bijām aizsmakuši un noguruši. Mēs aizmukām uz vies­nīcu Kadirli, un mums izdevās mierīgi pavakariņot. Viesnīcas pārvaldniekam bija pieteikts atvairīt visas telefona sarunas. Bet pulksten deviņos Fuads izlauzās pie mums. Viņš vicināja «New York Times» eksemplāru. Visa avīzes pirmā lappuse bija veltīta rakstam «Pasaules visu laiku lielākais atklājums». Bija citēti mani vārdi, it kā es būtu apstiprinājis teoriju, ka mēs esot atklājuši milžu rases pilsētu. Es it kā būtu devis mājienu, ka šie milži bijuši arī burvji, kuri pacēluši savus tūkstoštonnī- gos būvblokus ar kādas savādas mākslas palīdzību, kas tagad esot aizmirsta. Man labi pazīstams kolēģis izteica savas domas, ka Ēģiptes un senās Peru piramīdas nemūžam nevarēja uzcelt ne ar kādām zināmām inženierzināt­nes metodēm un ka šis jaunais atklājums katrā ziņā to pierādīs. Avīzes iekšējā lappusē pazīstams speciālists arheoloģijas jautājumos publicēja rakstu ar virsrakstu «Atlantīdas milži».