KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

«Pallādas» dzinēji tikuši izslēgti 9. jūnijā pusdesmitos vakarā — un kuģis apstādināts. Izrādījās, ka dzinēji joprojām ir pilnīgā darba kārtībā, kad mēs tos pārbaudī­jām.

Leitnanta Fērmina vadīta, «Pallāda» atgriezās uz Zemes 2018. gada 10. decembrī. Sekojošie pētījumi ne­kādi nenoskaidroja noslēpumu, un vēlākajām ekspedīci­jām uz Plūtonu un Neptūnu neizdevās sagādāt jaunas liecības.»

Sī darba izdevēja viedoklis, kā esmu noskaidrojis citos avotos, ir tāds, ka «Pallādas» nozušana bija ieplānota un, kad kosmosa kuģis 2007. gada februārī atstāja Zemi, jebkurš cilvēks kuģī zināja, ka nekad neatgriezīsies. Neviena cita teorija neatbilst faktiem. Nav nekādu pierā­dījumu, ka «Pallāda» bijusi negaidīta uzbrukuma upuris un mēraparāti kaut kā no jauna noregulēti, lai iznīcinātu pierādījumus. Tāpat arī nav nekādu liecību, kas norādītu, ka «Pallādas» komanda iecerējusi uz kādas citas planētas veidot jaunu civilizāciju. Kuģī bija tikai trīs sievietes. Vai šis skaits noteikti nebūtu lielāks, ja pastāvētu šāds nodoms?

Manuprāt, šis «Apziņas parazītu» izdevums piedāvā dažus pavedienus, lai izskaidrotu, kas notika ar «Pal- lādu». Fragments 166. lappusē par Visuma sargiem, kas ņemts no Ostina nepublicētajiem darbiem, šķiet pats svarīgākais. Viņš raksta: «Pats tuvākais no šiem uztvērē­jiem atradās tikai kādus četrtūkstoš miljonus jūdžu no mums, tas bija patrulējošs kuģis no Proxima Centauri sistēmas planētas.» 1997. gada novembrī, laikā, uz kuru attiecas,teiktais, Plūtons bija gandrīz afēlijā (4567 mil­joni jūdžu no Saules). Tādējādi iespējams, ka «uztvērējs», par kuru runā Ostins, atradās kaut kur Plūtona tu­vumā — lai gan, protams, tas varēja atrasties jebkur citur. Vai Visuma sargiem no Proxima Centauri uz Plūtona bija kaut kas līdzīgs bāzei? Bez tam — kur Kimmels guvis informāciju, ka īstais ekspedīcijas mērķis bijis pārliecināties, vai Plūtons var būt par bāzi šķīvīšvei- dīgajiem kosmosa kuģiem, kurus redzējuši tik daudzi cilvēki šī gadsimta sākumā? Kimmels gāja bojā raķešlid- mašīnas katastrofā divus mēnešus pēc tam, kad «Pallāda» devās uz Plūtonu, tā arī neatklājis baumu avotu. Bet viņš bija pazīstams kā godīgs un nosvērts žurnālists, kas cieši

turējās pie faktiem. Šķiet neiespējami, ka viņš būtu vienkārši izgudrojis šo stāstu.

Visbeidzot, mums ir Ostina paša vārdi, kas rakstīti tikai mēnesi pirms pēdējās ekspedīcijas: viņš konstatē, ka «zaudējis sakarus ar pārējo cilvēci» un cīņā pret parazī­tiem «ieguvis lielāku evolūcijas ātrumu». Paturot prātā citēto fragmentu par Visuma sargiem, kas gan var būt vēl saprotamāks par Ostina nodomu atstāt Zemi un piebiedroties sargiem?

Taču — vai nav dīvaini, ka Ostins tikai pāris vārdos pakavējies pie kosmosa sargiem? Vai tad tas nav jautā­jums, kuram, kā varētu domāt, viņam vajadzēja veltīt vairākas lappuses? Zināms šīs klusēšanas atminējums dots manuskriptā, kuru sarakstījis Dagoberts Feriss, vēl viens sākotnējās ekspedīcijas dalībnieks, pētījuma «Ceļā uz Zelta Laikmeta psiholoģiju» autors. Feriss arī pazuda no «Pallādas», taču viņš ir pierakstījis sarunu, kas norisinājās starp viņu un Reihu pēc tam, kad viņi bija konstatējuši šo kosmosa sargu esamību. Tas skan apmē­ram tā:

«Mēs prātojām, kādas varētu izskatīties šīs būtnes. Vai tās ir tādas pašas kā mēs — ar rokām un kājām? Vai arī atgādina kādu dīvainu dzīvnieku vai zivi, varbūt astoņ- kāji? Vai tās vienkārši pārņems Zemes pārvaldīšanu un atjaunos mieru vai arī lietos bargas, represīvas metodes pret tādiem cilvēkiem kā Hazards un Gvambe?»

(Sis izvilkums ir visai dīvains. Kādēļ Ferisam jādomā, ka sargi pārņems Zemi savās rokās? Vai Ostins tiešām runājis ar viņiem par šādu iespēju? Un vai beidzot ticis izlemts, ka Ostins ar saviem biedriem var novērst Gvam- bes izraisīto krīzi?)

Mani pārņēma prieks par varbūtējo «jauno valdību» Zemei. Visu laiku kopš «Dieva nāves» astoņpadsmitajā gadsimtā cilvēku nav pametusi sajūta, ka viņš ir viens tukšā Visumā, ka nav nozīmes vērties debesīs pēc Visuva­renā. Cilvēks ir kā bērns, kuram kādurīt tiek pateikts, ka tēvs ir miris un viņam jāieņem ģimenes galvas vieta. Sī bārabērna noskaņa noteikti ir viens no lielākajiem psiho­loģiskajiem triecieniem, ko cilvēks var paciest. Mēs visi atceramies, kāda sajūta bija skolā, kur cītīgs darbs nesa tūlītēju atalgojumu, balvas ceturkšņa beigās, direktora uzslavu, klases vecāko labvēlību. Tad jūs beidzat skolu, augstāk par jums vairs neviena nav. Jums jāsāk dzīvot patstāvīgi. (Man jāatzīstas, ka pēc skolas beigšanas es

izjutu kārdinājumu iestāties armijā tikai tāpēc, lai sa­justu, ka atkal «piederu» pie grupas.) Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta «morālā bankrota» cēlonis.

Un nu tas viss bija galā. Pastāvēja dižāki spēki par cilvēku, spēki, kurus mēs varējām apbrīnot. Dzīve atkal patiesi atgūs nozīmi, un tukšums tiks aizpildīts . . . Cil­vēce atkal var atgriezties skolā. Un kāpēc gan ne, ja jau tā lielā mērā sastāv no skolēniem?

Reihs man nepiekrita. Viņš jautāja: «Vai tev nešķiet, ka vadīt ir mūsu darbs?» Es atbildēju: «Nē, man labāk patīk mācīties, nevis mācīt.» Sajā brīdī sarunā iejaucās Ostins, piezīmēdams: «Es piekrītu Reiham. Cilvēcei nekas nevar būt bīstamāk kā noticēt, ka tās liktenis ir iekritis pārcilvēku rokās.»

Savukārt es domāju, ka tieši šī iemesla dēļ Ostins atteicās no kosmosa sargu palīdzības. Es ticu: tāpēc viņš nolēma, ka pienācis laiks pazust pašam — pazust tādā veidā, lai cilvēce nekad nevarētu būt pārliecināta par viņa nāvi.

Un, tā kā šķiet, ka droši vien nekādi pierādījumi turpmāk nav gaidāmi, tad mums nekas cits neatliek kā atturēties no galīgā sprieduma par šo tematu.

7. Ipp. Bērtrands Rasels (1872—1970)— angļu filozofs,

loģiķis, matemātiķis, sabiedrisks darbinieks. Nobela prēmija literatūrā (1950).

In toto (latīņu vai.)— pilnībā.

8. Ipp. Edmunds Huserls (1859—1938)— vācu filozofs

ideālists, fenomenoloģijas pamatlicējs.

12. Ipp. Maslova transakcionisms — amerikāņu psiho­loga Ābrama Maslova (dz. 1908. g.) izstrādātā psihoanalīzes metode.

Psihotropās narkotikas — preparāti, kas izraisa halucinācijas, transu.

Ēģiptiešu «Mirušo grāmata»— papirusi ar reli­ģiskiem tekstiem, ko senie ēģiptieši likuši mi­rušo kapenēs.

Amenteta (ēģiptiešu vai.— rietumzeme)— mi­rušo valstība ēģiptiešu mitoloģijā.

Tibetiešu «Mirušo gramata»— tibetiešu reliģis­kie teksti, līdzīgi ēģiptiešu «Mirušo grāmatai».

13. Ipp. Oldoss Hakslijs (1894—1963)—angļu rakst­

nieks. Seit domātas divas esejas, kas 1956. g. iznāca vienā grāmatā: «Ceļš uz pašizziņu» un «Debesis un elle». Pirmajā esejā Hakslijs aprak­sta izjūtas, ko izraisījis meskalīns — halucino- gēna narkotika, kuru iegūst no baltā lofofora kaktusa. Pirmoreiz viņš izmēģinājis meskalīnu 1953. gadā, cenzdamies piekļūt zemapziņai. Ot­rajā esejā viņš apraksta cilvēka zemapziņu kā īpašu pasauli, kuru apdzīvo nezināmas būtnes, formulē dvēseles izpētes metodiku — ar hipnozi vai narkotiku iespaidā.

Renē Domāls (1908—1944)— franču žurnālists, esejists; interesējās par parapsiholoģijas jautā­jumiem, zemapziņas darbību; viņa uzskatos jū­tama Gurdžijeva (sk. piez.146. lappusei) un aus­trumu filozofijas teoriju ietekme.