KOLINS VILSONS: APZIŅAS PARAZĪTI

gaisotnē ģenerē telepātisku spēku, bet tik neveikli un nesaskaņoti, ka izjūt tieksmi uz vardarbīgu rīcību, lai atbrīvotos no saspringuma.

Sī pūļa spriegums bija mūsu rīcībā. Tas bija kā milzīgs prāts, kas atvērts mums. Sis prāts bija pilnībā koncen­trēts uz milzīgo, kukainim līdzīgo objektu, kas tagad bija nolaidies pavisam tuvu Zemei. Viņi bija hipnotizēti un gatavi uztvert mūsu komandas.

Operācijas galvenā daļa nu bija manās rokās. Karotāju prāti bija kā daudzi televizoru ekrāni, un es biju centrā­lais raidītājs. Ikviens pēkšņi ieraudzīja, ka kosmosa kuģa sānos atveras divas milzīgas durvis. Un pa šīm durvīm — vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā — izkāpj Mēness svešinieki. Arī svešie bija vairāk nekā tūkstoš pēdu gari. Viņi arī atgādināja kukaiņus, jo bija zaļi un ar garām kājām kā sienāžiem. Viņiem bija cilvēku sejas ar lieliem, līkiem deguniem un mazām, melnām actiņām. Viņi pār­vietojās aprautiem lēcieniem, it kā nebūtu pieraduši pie Zemes gravitācijas. Kājas viņiem bija ar putnu nagiem.

Tad svešie lēkšus tuvojās novērotājām armijām. Es raidīju murgainas panikas viļņus, pārliecību par šaus­mīgu iznīcību. Tai pašā laikā atslābināju saspringumu, kas visus turēja uz vietas un lika bezpalīdzīgi noskatīties. Galu galā cilvēki panikā metās bēgt. Briesmu sajūta bija tik pretīga — šīs nožēlojamās šausmas gandrīz vai nepie­klājīgas —, ka mēs pārtraucām telepātiskos sakarus ar karotājiem, lai tie skrien prom. Neviens neatskatījās. Tūkstoši pakrita un tika samīdīti; vēlāk skaitļi liecināja, ka piecpadsmit procenti cilvēku šādā veidā gājuši bojā. Posts diez vai būtu lielāks, ja arī naidīgie svešinieki būtu bijuši īsti.

Tas bija ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Nedēļām ilgi notikušais man neizgāja no prāta; tas neizzuda kā nelāga garša mutē. Bet citādi rīkoties mēs nevarējām. Tas, protams, izbeidza karu. Kopš tā brīža Gvambe un Ha­zards vairs nebija vadoņi. Viņus ignorēja, aizmirsa. Karš bija sapnis, no kura visi bija pamodušies, bērnu spēle, kurai pienācis gals. Turpmākajās trijās dienās ANO karaspēks, rīkodamies ciešā sadarbībā ar Amerikas Savie­noto Valstu prezidentu, aizturēja tūkstošiem cilvēku no izkaisītajām armijām, ieskaitot Gvambi un Hazardu. (Hazards par bēgšanas mēģinājumu tika nošauts; Gvambi ieslodzīja vājprātīgo namā Zenēvā, kur viņš pēc gada nomira.)

Varētu domāt, ka pēc šīs uzvaras mums gribējās atdusēties uz lauriem. Īstenībā mēs neko tamlīdzīgu nevēlējāmies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, uzvara tika panākta viegli, kā rotaļājoties. Es to šeit diezgan sīki atstāstīju tāpēc, ka tai ir liela vēsturiska nozīme, taču no stratēģijas viedokļa tā nepelna ne divas rindas. Otrkārt, patiesi interesantākā uzdevuma daļa mums vēl bija priekšā: atdot pasaulei saprātu un apsvērt, kā galīgi iznīcināt parazītus.

Mūsu izmantotajās metodēs nebija nekā iespaidīga. Mēs vienkārši pateicām ļaudīm patiesību. Nākošajās dienās pēc mūsu «uzvaras» prezidents Melvils televīzijā paziņoja, ka Savienoto Valstu valdībai esot pilnīgs pa­mats ticēt, ka «Mēness svešinieki» dodas prom no Saules sistēmas un nekādas tiešas briesmas mūsu planētai vairs nedraud. Viņš piebilda:

— Tomēr, paturot prātā briesmas, ka ārpuszemes būt­nes var kuru katru brīdi atkal uzbrukt, Savienotās Valstis mudina nekavējoties izveidot Vienotu pasaules valdību, kurai būtu piešķirtas visas pilnvaras mobilizēt Pasaules Aizsardzības Spēkus.

Viņa priekšlikumu nekavējoties pieņēma Apvienotās Nācijas. Un tad sākās dižais uzdevums, ko tik prasmīgi dokumentējis Volfgangs Reihs savā grāmatā «Pasaules pārveidošana».

Pats nopietnākais uzdevums, protams, bija iznīcināt parazītus. Taču mēs nospriedām, ka tas nav pats steidza­mākais. Pārmaiņas Mēness rotācijā ievērojami samazi­nāja parazītu spēku, padarot vājāku galveno kairinā­juma avotu. Tomēr bija vēl viens iemesls, kāpēc parazīti uzlūkojami par mazāk svarīgu problēmu. Esmu teicis, ka parazītus varētu uzskatīt par cilvēka gļēvulības un pasivitātes atspulgu. Parazītu spēks varēja augt sakāves un panikas atmosfērā, jo viņi barojās no cilvēku bailēm. Tādā gadījumā vislabākais veids, kā cīnīties ar parazī­tiem, ir iedvest cilvēkiem gribasspēku un mērķa apziņu. Un to mēs uzskatījām par nākamā gada galveno uzde­vumu. Vispirms jāpadara Pasaules Drošības Spēki patiesi iedarbīgi, lai likvidētu jebkādas jaunas aktivitātes izpaus­mes no parazītu puses. Tas nozīmēja, ka divdesmit cilvēkiem no mūsu grupas jānodarbojas ar organizatoris­kām problēmām. Gandrīz tikpat svarīgi bija likt cilvē­kiem saprast, ka parazīti ir realitāte, pret kuru cilvēcei pastāvīgi jābūt modrai. Un tas savukārt nozīmēja, ka

mums jāpalielina sava grupa, līdz tās biedru skaits sniegsies tūkstošos vai pat miljonos. Tāpēc tikai divdes­mit no mums (Ebneru un Fleišmani ieskaitot) tika nosū­tīti uz Pasaules Drošības Organizāciju. Pārējie visus spēkus veltīja cilvēku mācīšanai.

Par to man jāpasaka daži vārdi, jo īstenībā viss bija atkarīgs no panākumiem šajā jomā. Nepavisam nebija viegli izvēlēties kandidātus, kuri apgūs «prāta vadības» tehniku. Varētu šķist, ka nekādu sarežģījumu vispār nebija; galu galā es pats biju mācījies, tāpat arī Reihs un Fleišmanis. Tātad mums tikai jāpaziņo cilvēcei fakti par apziņas parazītiem — un cilvēki visu iemācīsies paši.

Tas ir pareizi tikai daļēji. Protams, gadījās arī tā. Taču šeit radās problēma. Cīņa ar apziņas parazītiem prasa sevišķi izturīgu un aktīvu prātu; vairums cilvēku garīgā ziņā ir tik kūtri, ka parazīti var veikli viņus apvest ap stūri. Noskaņa, kas bija pārņēmusi cilvēkus, ir bīstama, jo viņiem radās mānīga drošības sajūta, ko parazīti neatlaidīgi veicināja. Sis, protams, bija tas gadījums, kad nepietiekamas zināšanas ir bīstamas.

Tomēr fakts, ka apmēram trīs ceturtdaļas cilvēces nekavējoties sāka ticēt, ka nu viņi spēj pilnībā pārvaldīt savu prātu, mums sagādāja lielas raizes. Kā lai mēs zinām, kuri no šiem miljoniem ir mūsu uzmanības vērti? Tā bija problēma, ko mums tūlīt neizdevās atrisināt. Mēs darbojāmies uz labu laimi. Mēs strādājām ar ļoti gud­riem cilvēkiem, it sevišķi tādiem, kuri paši sev izlauzuši ceļu, jo drosme un vitalitāte bija vissvarīgākais priekšno­teikums panākumiem. Taču mēs piedzīvojām daudz ne­veiksmju. Kad mēs ar Reihu bijām guvuši pirmās uzva­ras pār parazītiem, mūs stimulēja tūlītēju briesmu sajūta. Jaunos kandidātus — ne, un daudzi no viņiem vienkārši nespēja modināt sevī neatliekamības apziņu. Es sāku saprast, ka panākumi sabiedrībā daudz vairāk atkarīgi tikai no ierastas uzņēmības un centīga darba un nepavi­sam ne no gara spējām. Mēs nevarējām velti tērēt laiku neveiksminiekiem. Ja mēs būtu izmantojuši savas telepā- tijas spējas, lai viņus «uzmodinātu», tas tikai vairotu viņu kūtrumu. Tāpēc šādus cilvēkus aši atraidījām un viņu vietā pieņēmām citus.

Drīz vien mums ienāca prātā, ka pat visai gudri un nopietni cilvēki var ciest no garīga slinkuma, ja iemanto­juši šo paradumu bērnībā. Tāpēc mēs nolēmām, ka turpmāk kandidāti jāizvēlas, cik iespējams, agrīnā ve­cumā. Sim nolūkam daļa no mums izveidoja atsevišķu grupū pusaudžu un bērnu garīgo spēju pārbaudei. Tā kļuva par tā saukto «Bērmaņa K-testu grupu», kuras panākumi pārspēja visas mūsu cerības — divu gadu laikā radās vairāk nekā piecsimt tūkstošu «prāta vadības» adeptu vecumā līdz 21 gadam.