ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Presto piecēlās un atsēdās uz dīvāna.

— Jā, tev taisnība, Hofman, — viņš lēni noteica. — Tas iznāca lieliski. Mūsu amerikāņi beigsies nost aiz smiekliem.

Un piepeši, kas vēl nekad nebija noticis, pats Tonio Presto iesmējās dzedrus, sprakšķošus smieklus, atseg­dams rindu greizu zobu. Smieklos skanēja kaut kas baigs, sātanisks, un neviens nepiebalsoja tiem.

Pēc šī nelaimīgā mēģinājuma Presto iesēdās auto­mobilī un, pēc šofera vārdiem, «notrieca mašīnu līdz nāvei».

— Uz priekšu! Uz priekšu! — kliedza Presto un pavēlēja šoferim braukt ar pilnu jaudu. Viņi traucās pa ceļiem kā noziedznieki, kurus, vajā policija. Viņiem pa­tiešām dzinās pakaļ. Braucot gar fermām, viņi sabrauca zosis un piles, kas nāca mājup no tuvīnā dīķa, un pār­kaitinātie fermeri metās viņiem pakaļ ar rungām rokās, taču, protams, nepanāca. Divas reizes automobili sāka vajāt policisti uz motocikliem, jo tas joņoja neatļautā ātrumā un nepieturēja, par spīti policistu enerģiskajiem pieprasījumiem. Taču vajātāji atpalika cits pēc cita: grūti bija panākt Presto automobili- Tā bija viena no labākajām, spēcīgākajām mašīnam visā Amerikā, tai­sīta pēc Tonio speciāla pasūtījuma. Viņš mīlēja ātrumu visur.

Piecos vakarā Presto apžēlojās par šoferi un ļāva tam pieturēt pie krodziņa ceļmalā, lai ieēstu. Pats Presto ēdieniem nepieskārās, tikai izdzēra krūzi auksta ūdens.

Un atkal atsākas tas pats neprātīgais brauciens visu vakaru un nakti. Viņi joņoja pa šoseju gar jūras krastu. Šoferis vai beidzās nost aiz noguruma un beidzot pa­ziņoja, ka snaužot braukdams un negalvojot par to, vai nesadauzīšot mašīnu ar visu braucēju.

— Uz priekšu! — sauca Presto. Viņš piecēlās no sēdekļa, atstūma šoferi un pats nosēdās pie stūres.

— Jūs varat atpūsties, — Tonio sacīja šoferim. Tas atkrita automobiļa platajā sēdeklī un tūliņ cieši aizmiga.

Kad šoferis pamodās, bija septiņi no rīta. Mašīna stāvēja pie Hedas Luksas villas.

— Vai izgulējāties? — Presto laipni uzrunāja šo­feri. — Es ieiešu pateikt labrītu mis Luksai, un jūs pa­gaidiet. Pēc tam brauksim uz mājām.

Septiņi no rita — pārāk agra stunda apciemojumam, bet Tonio zināja, ka Heda Luksa ceļas sešos no rīta. Viņa ieturēja ļoti regulāru dzīves veidu pēc labāko pro­fesoru higiēnistu priekšrakstiem, lai iespējami ilgāku laiku saglabātu jaunības un skaistuma valdzinājumu —• savu kapitālu, par kuru viņa saņēma tādus lielus pro­centus.

Viņa jau bija izkāpusi no vannas, beigusi masāžu un patlaban nodarbojās ar vieglu vingrošanu lielā, četrstūrainā telpā, kas bija apgaismota no griestiem. Starp baltajām marmora kolonām stāvēja lieli spoguļi, kas atspoguļoja Hedu. Flaneļa rīta tērpā, svītrotās bik­sēs, īsi apcirpta un gludi sasukājusies viņa atgādināja burvīgu zēnu.

— Tonio? Tik agri? — viņa laipni sacīja, ieraudzī­dama spogulī, ka Tonio ienāk. Un, turpinādama locī­ties, pieliekties un izslieties, piebilda:

— Sēdieties! Tūliņ dzersim kafiju.

Viņa nevaicāja, kas atvedis Tonio šeit tik agri, jo bija pieradusi pie Presto dīvainībām.

Tonio piegāja pie lielas, ērtas kušetes, piesēdās uz malas, bet tūliņ uzlēca kājās un sāka mest lielus lokus ap Hedu kā zvērs, kas vajā laupijumu.

— Presto, nestaigājiet, man galva reibst, raugoties uz jums! — Luksa uzsauca.

— Man jāparunā ar jums, — Presto atbildēja, ne­pārtraukdams savu pastaigu. — Darīšanas, visai nopiet­nas darīšanas. Bet es arī nevaru runāt, kad jūs šūpoja­ties un pietupstaties. Lūdzu, apsēdieties uz dīvāna!

Luksa paskatījās uz Presto, pāris lēcienos noskrēja līdz dīvānam un apsēdās uz tā ar visām kājām, pamez­dama kurpes uz mozaīkas grīdas. Presto piegāja pie viņas un sacīja:

— Labi. — Redzams, viņš pielika neticamas pūles, lai saglabātu pilnīgu mieru, savaldītu savas rokas un kājas un nekustinātu pīles degunu.

— Heda Luksa! Mis Heda… Es neprotu runāt. Man grūti. Es jūs mīlu un gribu, lai jūs kļūtu mana sieva!

Nodevīgais deguns atkal sāka cilāties un šķobīties. Heda nolaida acis un, valdīdama uzmācošos smieklu vilni, atbildēja iespējami nopietni un mierīgi:

— Antonio Presto! Es taču jūs nemīlu, jūs to zināt. Un, ja nav savstarpējas mīlestības, kas tad var mūs savest kopā? Komerciāls aprēķins? Tas runā pret tādām laulībām. Spriediet pats. Mans kapitāls un mani ienā­kumi ir vienlīdzīgi jūsējiem. Naudas man nevajag, bet es arī negribu pamazināt savus ienākumus. Laulības ar jums pazeminātu manu izpeļņu…

Presto pasita galvu augšup.

— Kāpēc?

Luksa, joprojām neatlaidīgi vērdamās grīdā, at­bildēja:

— Gluži vienkārši! Jūs zināt, ka publika dievina mani. Ap manu vārdu radies zināms kults. Simtiem, tūk­stošiem un miljoniem skatītāju es esmu sievietes skais­tuma un šķīstības ideāls. Taču pielūdzēji uzstāda lie­las prasības savai dievībai. Viņu pielūgsmei jātiek at­taisnotai. Pūlis modri seko jebkuram manas privātās dzīves sīkumam. Kad es parādos uz ekrāna, pašam pē­dīgam ubagam ir tiesības tīksmināties ap mani un pat iztēloties sevi par to varoni, kas iekaros manu sirdi. Un tieši tāpēc es nedrīkstu nevienam piederēt. Pūlis varbūt vēl samierinātos, ja es apprecētu varoni, vīrieti, kas gu­vis vispārības atzīšanu kā vīrieša skaistuma vai vīrieša tikumu ideāls. Cienīgs vīrs dievietei var būt tikai dievs vai vismaz pusdievs… Ja pūlis uzzinās, ka esmu ap­precējusi jūs, to pārņems sašutums. Tas uzskatīs to par noziegumu no manas puses, ņirgāšanos par manu pie­lūdzēju labākajāmjm «svētākajām» jūtām. Pūlis novēr­sīsies no manis. Bet pūlis nozīmē panākumus…

— Un naudu …

— Un naudu, protams. Un es nebrīnītos, ja misters Pitčs lauztu kontraktu ar mani. Es pazaudētu ir naudu, ir slavu, ir pielūdzējus …

— Par apšaubāmo prieku dabūt par vīru tādu ķēmu kā es, — Presto nobeidza. — Pietiek, mis Luksa! Es jūs saprotu. Jums taisniba. Laulības ar mani apvaino un aptraipa cilvēku kā pretīga rāpuja pieskaršanās. — Presto piepeši piecirta kāju un iebrēcās spiedzīgā sievie­tes balsī: — Bet, ja šim rāpulim ir karsta un mīloša sirds? Ja viņš prasa savu vietu zem saules un savu daļu laimes? . ..

Šis negaidītais jūtu uzliesmojums piespieda Hedu nevilšus pacelt acis uz Presto. Viņa deguns cilājās kā snuķis, āda uz pieres te izspīlējās, te savilkās grumbās, mati spurojās, ausis kustējās, rokas atgādināja tvaik- mašīnas virzuļus, kad tā strādā ar pilnu jaudu. Heda Luksa vairs nevarēja novērst skatienu no Presto kā mazs putniņš no čūskas spožā un hipnotizējošā skatiena. Viņa sāka smieties, sākumā klusu, tad aizvien skaļāk.

Šķita, ka atkārtojas vakarējā «scēna pie loga», kad meistardziedonis atklāj mīlestību princesei. Taču vakar viss bija «tīšām», tā vismaz domāja Luksa, bet te «meistardziedoņa» ciešanas un jūtas bija neviltotas. Heda saprata, ka viņas smiekli ir nevietā un apvaino Tonio, bet neko nevarēja darīt. Presto likās pat noprie­cājamies par viņas smiekliem.

— Smejieties! Smejieties! — viņš sauca. — Smejie- ties tā, kā vēl nekad neesat smējusies. Smejieties, jo nejaukais ķēms Antonio Presto stāstīs jums par savu mīlestību.

Un viņš runāja. Viņš vaibstījās visneticamākajā kārtā. Viņš laida darbā visus savus neskaitāmos vaib- stīšanās un lēkāšanas, žestu un mīmikas paņēmienus.

Heda smējās aizvien vairāk, dziļāk un stiprāk. Sie smiekli jau līdzinājās histērijas lēkmei. Heda locījās uz dīvāna smieklu krampjos un lūdzoši raudzījās uz Presto. Viņas acīs bija asaras. Viņa izrunāja ar pūlēm, balsij aizraujoties smieklos: