Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Neviens neizbēga, — paziņoja inspek­tors Moluano, — visi piecpadsmit iekrita peļu slazdā.

— Tikai diemžēl kā līķi…

— Velns lai parauj tās vecās drupas! Kas varēja domāt, ka jau no pirmajiem šāvie­niem iegrūs velve …

— Vai tā iegruva no šāvieniem, Gaspar? Viens no maniem puišiem dzirdējis kādu klie­dzam par nodevību. Kliedziens nācis no augšas.

— Templis bija ielenkts. Aģenti redzējuši, ka iegājuši četrpadsmit, piecpadsmitais at­braucis ar mašīnu. Kad nobrukumu izārdīja, atrada visus piecpadsmit.

— Dīvaini, ka viņi nebija izlikuši sargus.

— Paļāvās uz kobrām, ģenerāl. Sie rie­bekļi sakoda astoņpadsmit policistus un ka­reivjus. Labi vēl, ka bijām nodrošinājušies ar serumu.

— Jābrīnās, kādēļ kobras neaiztika saim­niekus ..,

— Viņi ir zinājuši kaut kādus vārdus, ģe- nerāi.

— Tātad tu uzskati operāciju par pabeigtu, Gaspar?

— Vai jūs domājat citādi? Mēs esam likvi­dējuši virsvadoņus. Tagad pavedieni aizstiep­jas uz leju. Kāds, protams, paliks brīvībā, bet tie ir vairs tikai bandinieki.

— Tu aizmirsti sievieti, kas nogalināja Lo­teru. Varu likt galvu ķīlā, ka viņai bandā ir nozīmīga loma. Viņas pēdas mēs esam pa­zaudējuši. Miliča Listere, kuras dokumentus atrada pie Singapūrā nogalinātās Pakistānas žurnālistes, nebija saistīta ar bandu vairāk par pašu žurnālisti. Bet žurnāliste kļuva par noziedznieku upuri tikai tādēļ, ka viņa par nelaimi bija līdzīga tavai Kasablankas dai­ļavai. Tas bija smalks darbs, Gaspar. Mums bija vajadzīgs mēnesis, lai atšķetinātu ka­molu un pārliecinātos, ka pavediens neved nekur, ka mēs Singapūrā esam vienkārši ap­muļķoti.

— So to mēs tomēr noskaidrojām …

— Ka Singapūras policijas inspektors un tavs Ben-Buska ir saistīti ar noziedzniekiem. Bet kāds no tā labums? Kā vienu, tā otru bandīti aizraidīja pie senčiem, pirms mēs bi­jām piespieduši viņus runāt. Lidmašīnu ka­tastrofas lieliski sajauc pēdas …

— Visu nebija iespējams paredzēt, ģene- rāl.

— Bet kas uzstāja, lai inspektoru un Ben-Busku sūta uz Eiropu ar kara lidmašīnu?

Moluano satriekts pašūpoja galvu.

— Mana vaina, ģererāl. Toties šodien es … Mēs revanšējāmies par visu.

— Vai visu nogruvumā aprakto personības ir noskaidrotas?

— Divpadsmit no piecpadsmit, ģenerāī. Divi ministri, trīs izbijuši ministri, četri lieli baņķieri un rūpnieki, viens maharadža un arī viens izbijis, piedodiet, ģenerālis. Nu, un viņu boss — princis Sati Saru. Vistumšākā per­sonība, fantastiski tumša … Septiņpadsmit reizes viņam piespriests nāvessods. Divpa­dsmit reizes mēs esam saņēmuši ziņas par viņa nāvi. Pēdējo reizi — pirms nedē|as …

— Tu esi brašs zēns, Gaspar, ka pēc aresta Singapūrā palaidi viņu vaļā. Tiesa, tur viņa loma vēl bija neskaidra, bet gājiens izrādī­jās pareizs … Sis gājiens … Toties citi? Sievieti no Kasablankas mēs palaidām vaļā. Protams, viņa ir dzīva. Citādi taču viņiem nebūtu bijusi vajadzība tās vietā iesmērēt citas sievietes līķi. Un varbūt viņa aizbrauca no Singapūras tieši tajā naktī. Droši vien viņu izglāba grims. Saproti, Gaspar, toreiz Kasablankā un vēl kādu laiku viņa varēja būt nogrimēta. Kā es to neiedomājos agrāk! Austrumnieki šai ziņā ir meistari. Bet Karači vai jau Singapūrā viņa noņēma grimu. Tas ir viss. Un mums nav ne nojausmas, kāda viņa izskatās īstenībā. Starp citu, iespējams, ka tev taisnība. Viņas pavediens bija un paliks sekundārs … Tādā gadījumā galveno mēs esam izvilkuši gaismā … Bet tagad skan­dāls būs grandiozs … Saproti, pat Interpolā nebija gaidījuši tādu finālu. Tagad pēc pir­mās preses konferences pajuks valdības. Un neceri, ka mūs abus slavēs. Drīzāk gan otrādi… Audzējs, ko mēs esam pārgriezuši, ir pārāk izvērsies plašumā.

— Ne jau apbalvojuma dēļ es pūlējos. Tas bija principa jautājums … Teicu, ka atklāšu mīklaino notikumu ar slepkavību Kasa­blankā, — un atklāju. Tikai, redz, uz kurieni stiepās pavediens.

— Tālu stiepās, kas ir, tas ir… Bet mēs, Gaspar, nebūt neesam atklājuši visu… Kur ir viņu slepenās bāzes, pagaidām mēs nezi­nām, kas uzturējis sakarus starp virsslāni un izpildītājiem, arī nezinām, kur slēpjas viņu kuģi, nav zināms … Un šī sieviete …

— So to uzzināsim. Materiālu izmeklēša­nai ir bagātīgi…

— Lieta nogājusi tiktāl, ka dažus materiā­lus īnterpols laikam nevarēs izmantot. Poli­cists nedrīkst būt optimists, kad spēlē iejau­cas lielā politika … Saproti, viņi cerēja iz­vilkt haizivi, bet tu viņiem harpunēji vali, pie tam sprāgušu … Lai smirdoņa nesaindētu pārāk daudzus, vali vajadzēs noslīcināt. Un mums abiem būs jādara tas, nevis jāmeklē pirātu slepenās bāzes un kuģi.

— Kuģus pa vienam vien izķers kara jūr­nieki … Tagad, kad ir iznīcināti vadoņi, tas vairs nebūs grūti.

— Pieņemsim, ka daļu izķers. Bet daļa pa­liks … Un, ja ir palicis dzīvs kaut viens no virsslāņa vai arī ja atradīsies spējīgs cilvēks no viņu vidējiem slāņiem, kas ar vēsu prātu novērtēs situāciju, pēc dažiem gadiem viss būs jāsāk no gala. Kārtības trūkums mūsu godājamā pasaulē dod iespēju rasties, lūk, tādiem ļaundabīgiem audzējiem civilizācijas miesā. Agrāk tas nāca no mežiem, tad no lielo pilsētu graustiem, tagad atlikuši okeāni… Okeāni vēl sagādās mūsu profesi­jas pārstāvjiem ne mazumu raižu, Gaspar. Mums vajadzēs vilkt mugurā skafandrus un līst ūdenī…

— Mums tepat uz zemes darba pietiek…

— Jā, bet mans draugs profesors Seklijs un viņa kolēģi grib dāvāt cilvēcei okeānus. Kamēr viņi gatavosies to darīt, visi gangsteri būs paslēpušies ūdenī… Bet tur, kā stāsta, esot galīgi tumšs. Darba būs bez sava gala, Gaspar. Redzi, ko var savārīt tāds Sati Saru . ..

— Cik žēl tomēr, ka nedabūjām viņu ciet dzīvu.

— Derētu uzzināt kaut vai viņu pēdējās sarunas saturu …

— Čūskas, ģenerāl… To dēļ mūsu puiši nevarēja tuvoties nemanīti. Mēs taču precīzi nezinājām, kur viņi sapulcēsies …

— Netaisnojies, Gaspar. Jo vairāk es do­māju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs kaut kur esam nošāvuši greizi… Bet kur? Varbūt vajadzēja organizēt noklausīšanos, bet ņemt ciet, kad viņi nāca ārā …

— Tur ir tāds labirints, ka nedrīkstēja ris­kēt. Ārā viņi droši vien izietu pa citām ejām, nevis pa tām, pa kurām bija iegājuši. Nav šaubu, ka tur ir arī slepenas izejas.

— Tagad ir par vēlu spriest… Darbs ir izdarīts.

— Un izdarīts tīri labi… Pie Lotera at­rastais mikroraidītājs tomēr izdarīja pakal­pojumu.

— Pateicoties puišiem Parīzē… Viņi izdi­bināja, kādēļ tajā nav barošanas bloka. To darbina dzīvā organisma elektriskā enerģija. Tikko īpašnieks ir miris, raidītājs iziet no ierindas. Kā toreiz Kasablankā … Starp citu, arī bez tās Parīzē uztvertās pārraides mēs jau bijām uz pareizā ceļa …

— Jā, ģenerāl, par spīti visām kļūdām un pārrēķiniem mēs esam uzvarējuši. Rezultāts ir par labu mums.

— Kas attiecas uz rezultātiem, tad viss ir pārlieku labi. Mums abiem gan būtu labāk, ja puse «vadoņu» būtu aizbēguši. Skandāls neiznāktu tik grandiozs …

Uz galda iezvanījās telefons. Moluano pa­ņēma klausuli. Uzklausījis ziņojumu, viņš teica:

— Vediet tos šurp uz operatīvās grupas štābu. Nav svarīgi, kā viņi sevi nosauc. Mums būs viņi jānopratina. Gan pagūsiet nodot vēstniecībai.

Nolicis klausuli, Moluano kļuva domīgs.