Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Kāpēc viņš tā? — Fremls čukstus jau­tāja Misiko.

— Tss, tās ir kobras. Te to ir milzums … Viņš tās nomierina …

Fremls sastinga šausmās un juta, ka ne­spēj vairs paspert ne soli.

Misiko pagrūda viņu uz priekšu.

— Nebaidieties, — drošināja Toti. — Jūs neaiztiks, pat ja jūs uzkāpsiet virsū. Jūsu sandaļu zoles ir piesūcinātas ar īpašu sulu. Tās smaka uzreiz paralizē rāpuļus.

— Brīnum jauka vieta, vai ne? — čukstēja Misiko. — Toties ir garantija, ka nezinātājs iekšā netiks… Sais vecajās alās varam iekļūt tikai mēs …

— Varbūt, lai gan es neesmu par to drošs… Vienalga — muļķīgs viduslaiku farss.

— Klāt esam, — teica Toti. — Viņi ir sa­pulcējušies te, aiz sienas …

Fremls saklausīja balsis. Sekojot Misiko, viņš pakāpās mazliet augstāk un pa šauru spraugu mūrī ieraudzīja «sapulču zāli» — apaļu telpu ar augstu kupolveida velvi. Sie­nas klāja fantastisks akmens ornaments. Tajā bija brīnumaini savijušies augi, čūskas, kaili sieviešu ķermeņi un ķēmīgas briesmoņu mas­kas. Pāris ornamentu akmens vijumā nostip­rinātu lāpu izplatīja telpā nemierīgu gaismu. Sienās melnēja caurumi — tur uz visām pu­sēm aizstiepās zemi gaiteņi.

Zāles vidū uz apkritušām kolonām, kas kādreiz bija balstījušas velvi, sēdēja stāvi tumšos apmetņos ar zemu pār acīm nolais­tām kapucēm. Daži paklusu sarunājās. Fremls

sadzirdēja aprautas frāzes vācu, spāņu un japāņu valodā.

— Viņu ir četrpadsmit, — čukstēja Toti.

— Prinča vēl nav … Te ir svira, kundze. Ja to nospiež, plātne pabīdās nost un atver izeju uz zāli.

— Sapratu … Ej augšā, Toti…

Malajietis paklanījās un aizgāja. Fremls

un Misiko palika divatā. Fremls sataustīja zem apmetņa jakas kabatā revolvera spalu, pārbaudīja, vai varēs to ātri izraut, ielaida lodi stobrā un nolaida aizsargu.

Misiko vēroja Lielās padomes locekļus.

— Te ir īpaša akustika, — viņa čukstēja.

— Viņus dzird, bet mūs nedzird nemaz. Šis templis un pils uzbūvēti ļoti sen — daudzus gadsimtus pirms tam, kad varu Javā pār­ņēma Mataramas sultāni. Šajā apaļajā zālē pulcējās padome, bet no šejienes sultāns no­vēroja savus vezīrus …

— Par ko viņi runā? — jautāja Fremls.

— Par sīkumiem … Viņi nedrīkst sarunā­ties, lai nejauši nepazītu cits citu. Atklāt seju ir tiesības tikai šefam vai viņa varas manto­tājam. Bet tie — «brālības» padomes lo­cekļi — nedrīkst pazīt cits citu. Šefs pazīst visus, bet katrs no viņiem pazīst tikai šefu. Princis ir rīkojies briesmīgi pārdroši, sapul­cēdams viņus te… Viņi sanāk kopā tikai trešo reizi. Viņi var neatzīt princi… Var ne­ticēt tam…

— Kuri viņi?

— Es pēc balss pazīstu tikai vienu … To malējo pa kreisi… Tas ir Sakudzava …

— Sakudzava? Japānas lielākās kuģu bū­ves firmas vadītājs?

— Tas pats … Pārējos pagaidām neat­šķiru, lai gan pazīstu visus … Visi viņi ir lieli komersantu un politiķu aprindu bosi. Tēvs zināja, uz ko balstīties …

— Tss … Isambajs!…

— Nu, paklausīsimies, — teica Misiko, uz­likdama roku uz slepeno durvju mehānisma sviras.

Isambajs nostājās sapulcējušos priekšā un strauji atmeta atpakaļ kapuci.

Zālē sacēlās pārsteiguma murdoņa.

— Ko tas nozīmē? — bargi noprasīja viens no Padomes locekļiem. — Kas jūs esat? Mēs esam sapulcējušies, ne jau lai ru­nātu ar jums …

— Nē, ar mani. Es esmu tas, kura aug­stākā vara jums būs jāapstiprina. Šefs ir gā­jis bojā, kritis- kā kareivis kaujā. Es biju otrais aiz viņa. Tādēļ es jūs sapulcināju… Tagad man jākļūst pirmajam. Te ir varas un varas mantojamības zīme, ko kādreiz es sa­ņēmu no šefa …

Isambajs izstiepa uz priekšu roku ar gre­dzenu. Tad nomauca gredzenu un pasniedza to tuvākajam Padomes loceklim. Tas uzma­nīgi aplūkoja zīmi akmenī un iedeva gre­dzenu blakām stāvošajam. Pēc dažām minū­tēm, kad gredzenu bija paturējuši rokā visi klātesošie, tas nonāca atpakaļ pie Isambaja.

— Vai ir jautājumi? — vaicāja Isambajs, uzmaukdams gredzenu pirkstā.

— Jā, — kāds ierunājās. — Vai var ticēt ziņai par šefa bojā eju? Līdzīgas ziņas ir nonākušas līdz mums jau agrāk, taču tās ne­atbilda patiesībai…

— Šoreiz diemžēl var ticēt. Tieši pirms ne­dēļas šefs pārraidīja Lielās trauksmes sig­nālu no «Taifūna». Viņš paguva paziņot, ka «Taifūnu» iznīcina dziļumbumbas. Pēdējā brīdī viņš uzrunāja mani. Tad sakari pār­trūka pusvārdā … «Taifūns» tai laikā atra­dās vairākus kilometrus dziļi.

— Tas notika, uzbrūkot Santakrusai?

— Nē. Santakrusas operāciju vadīju es. Kā jūs zināt, tā izdevās lieliski…

Atkal bija dzirdama pārsteiguma murdoņa.

Isambajs lepni izslējās.

— Es izmantoju parasto zemūdeni un tiku cauri nemanīts. Bet «Taifūns», ko uzskatīja par uzbrukumam nepieejamu, iekrita krievu izliktajās lamatās … Tagad mums nav otra tāda kuģa kā «Taifūns», kas apvienotu sevī ātrgaitas zemūdeni un okeāna bezceļa ma­šīnu. Bet mēs to uzbūvēsim… Un drīz vien …

— Tagad mums vajadzīgi jauni kuģi eks­pluatācijas darbiem okeāna dibenā, — atska­nēja kāda balss. — Nogrimušos kuģus meklē ārkārtīgi lēni… No lielajām bagātībām vēl nekas nav atrasts .. . Viss, kas iegūts pēdējā gada laikā, neattaisno izdevumus.

— Bet vai mēs nesaņemam ienākumus no citiem avotiem? — jautāja Isambajs. — Ja aplēstu kopīgos ienākumus …

— Kopīgie ienākumi varēja būt lieli. Bet «citi avoti» kļūst ar katru gadu mazāk iene­sīgi un nedrošāki. Daudz cilvēku ir cietuši pēc sprādziena uz «Ankri» un arestiem Sin­gapūrā.

— Pie tā vainīgs šefs, mūsu mīļotais biju­šais šefs, — pārtrauca Isambajs, — bet par mirušiem nerunā sliktu … Apsolu jums tuvā­kajos gados trīskāršot «brālības» ienākumus. Bet brīdinu … Mēs paliksim ne tikai apslēpto dārgumu izlūki, bet arī kareivji… Citādi mums neizdosies noturēt okeānu dzelmes, tā­tad iekarot… pasauli. Bet šefa un viņa biedru nāvi mēs atriebsim. To uzņemos es. Kad jūs būsiet uzticējuši man augstāko varu …

— Ja mēs jums to uzticēsim, — kāds stingri noteica, — mēs prasīsim arī ierobežo­jumus. Uzbrukuma operācijas, tādas kā«San- takrusa» un tai līdzīgas, ir iepriekš jāsaskaņo ar mums vai kaut ar pusi no Padomes locek­ļiem. Gana balstīt politiku uz avantūrām. No tā jāvadās pirmām kārtām.

— Pareizi…

— Ierobežojumi ir vajadzīgi…

— Mūs nostāda notikušu faktu priekšā …

— Var domāt, ka mēs esam tikai gang­steru banda!

— Šefs pieļāva vairākas rupjas kļūdas, un mēs neizvairīsimies no tām arī turpmāk, ja visa vara nebūs koncentreta vienas rokas … Laiks apgūt modernākas vadības metodes.

— Pareizi!

— Konsultēties nav grūti, ja ar mikrorai- dītājiem uztur divpusīgus sakarus. Bet mēs tikai saņemam norādījumus no augšas. ..

— Taisnība gan, ir vajadzīgi divpusīgi sa­kari ar tiem, kas visu vadīs …

Isambajs pacēla roku, likdams apklust.

— Uzmanību, džentlmeņi! Nekliedziet tā! … Var domāt, ka jūs esat parlamentā … Jūs prasāt reformas. Varbūt tas ir taisnīgi. Bet reformas nav īstenojamas uzreiz … Mēs parunāsim par to mazliet vēlāk, pēc pāris mēnešiem. Neviens taču neliedz mums sa­pulcēties vēlreiz ar gataviem priekšlikumiem. Līdz šim mūsu spēks bija tieši organizētībā, kam pamatus lika šefs, lai allahs dod viņam mūžīgo mieru … Nedrīkst rīkoties bez apdo­ma, mainot to, kas ir mūsu spēks. Ja jūs atzīsiet mani par jauno vadoni, esmu gatavs šodien pat saskaņot ar jums tuvākos pasāku­mus, bet par reformām parunāsim nākamajā tikšanās reizē. Mūsu organizācija ir tāda, ka mēs nevaram pastāvēt cits bez cita …