MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Jā, — Stouns sacīja, — domu par nozīmēm at­metām jau pašā sākumā. Nozīmes var pārnēsāt in­fekciju, bet sterilizēt tās grūti: parasti tās ir no plast­masas un augstā temperatūrā kūst.

Visi četri cits pēc cita pārkāpa slieksni. Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās un ar švirkstošu skaņu aizher- metizējās. Tagad viņi atradās tukšā istabā, kur stā­vēja vienīgi kaste ar uzrakstu «Apģērbs». Istabas sienas bija apšūtas ar flīzēm. Hols atrāva vaļā savu kombinezonu, novilka to un iemeta kastē. Iedegās spoža liesma, un kombinezons pārvērtās pelnos.

Atskatījies Hols ieraudzīja, ka uz durvīm, pa ku­rām viņš nupat ienāca, ir uzraksts «Atgriezties I līmenī pa šejieni NAV iespējams».

Viņš paraustīja plecus. Pārējie jau gāja ārā pa otrām durvīm, uz kurām bija uzrakstīts tikai viens vārds «IZEJA». Viņš tiem sekoja un nokļuva biezā, karstā sutā ar īpatnēju smaržu, kas mazliet atgādināja skujas. Acīmredzot tas bija kāds sasmaržots dezin­fekcijas līdzeklis. Hols apsēdās uz sola un atslābināja muskuļus, ļaudamies sutai. Sīs sviedrētavas mērķis nebija grūti izprotams: karstums atvēra poras, un tvaiks tika ieelpots arī plaušās.

Visi četri sēdēja, tikpat kā nerunādamies, kamēr viņu ķermeņi sāka spīdēt no sviedriem. Pēc tam viņi pārgāja nākamajā istabā.

— Nu, kā? —Holam jautāja Līvits.

— Gluži kā romiešu pirtī, — viņš atbildēja.

Nākamajā istabā bija neliela vanniņa («Iemērkt TI­KAI kājas») un duša («Dušas šķīdumu nerīt. Sargāt no tiešas iedarbības acis un gļotādas»). Tīri vai izska­tījās, ka viņus grib iebiedēt. Hols mēģināja pēc ožas noteikt, kas tie par šķīdumiem, bet viņam tas neizde­vās. Dušas šķīdums bija glums, tātad sārmains. Viņš apjautājās Līvitam, un Līvits atbildēja, ka tas esot alfahlorofīna šķīdums ar pH 7,7. Kur vien esot iespē­jams, skābi šķīdumi tiekot lietoti pamīšus ar sārmai­niem.

— Ja tikai padomā, — Līvits sacīja, — te mēs sa­stopamies ar problēmu problēmu. Kā dezinficēt cil­vēka ķermeni, vienu no visnetīrākajiem objektiem pa­zīstamajā pasaulē, nenobeidzot cilvēku pašu? Intere­santi,— viņš noteica un gāja prom.

Iznācis no dušas, Hols skatījās, vai kaut kur nestāv dvielis, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Hols iegāja nākamajā istabā, un tur no griestiem pār viņu sāka gāzties karsta gaisa plūsma. Pie sienām iedegās kvarca lampas, pieliedamas telpu ar koši violetu gaismu. Viņš tur pastāvēja, kamēr atskanēja zummera signāls un gaisa pūtēji izslēdzās. Pār miesu vēl skrēja vieglas tirpas, kad viņš iegāja beidzamajā istabā, kur gaidīja drēbes. Šoreiz tie nebija kombinezoni, bet gan kaut kas līdzīgs ķirurga ietērpam — gaišdzeltena vaļīga augšdaļa ar ķīļveidīgu kakla izgriezumu un īsām pie­durknēm, ar gumiju savilktas bikses, ērtas un vieglas kurpes ar gumijas zolēm.

Drāna bija mīksta, acīmredzot sintētiska. Hols sa­ģērbās, kopā ar pārējiem izgāja pa durvīm ar uz­rakstu «IZEJA UZ II LĪMENI», iekāpa liftā un gai­dīja, kamēr tas nolaižas.

Izkāpdams no lifta, Hols nokļuva gaitenī. Tā sienas vairs nebija krāsotas sarkanas kā I līmenī, bet gan dzeltenas. Personāls staigāja dzeltenos tērpos. Aukle, kas bija viņus gaidījusi pie lifta, teica:

— Pulkstenis ir 14 un 47 minūtes, džentlmeņi. Pēc stundas jūs varēsit turpināt nolaišanos.

Viņi iegāja mazā istabiņā, uz kuras durvīm bija uz­raksts «UZGAIDĀMĀ TELPA». Tajā stāvēja sešas kušetes ar plastmasas pārklājiem vienreizējai lieto­šanai.

— Atstiepiet kaulus, — sacīja Stouns. — Ja varat, pasnaudiet. Kamēr vēl neesam piektajā līmenī, mums jāizmanto katra izdevība atpūsties.— Viņš pie­gāja pie Hola. — Kā jums patika dezinficēšanas meto­dika?

— Ta ir interesanta, — Hols atbildēja.— Jus to va­rētu pārdot zviedriem un nopelnīt smuku naudiņu. Bet, patiesību sakot, es biju gaidījis kaut ko drakoniskāku.

— Pacietieties, — Stouns teica. — Tālāk nāks arī kas vairāk. Trešajā un ceturtajā līmenī būs medicī­niskā apskate. Pēc tam — īsa apspriede.

Stouns apgūlās uz vienas no kušetēm un momentā aizmiga. Šo iemaņu viņš bija apguvis pirms daudziem gadiem, veikdams eksperimentus, kuri ilga vairākas diennaktis no vietas. Toreiz viņš iemācījās izmantot miegam katru brīvu brīdi, un šī spēja iemigt pēc va­jadzības bija noderējusi viņam arī vēlāk.

Otrais dezinfekcijas procedūru cikls bija līdzīgs pir­majam. Arī Hola dzeltenais apģērbs, lai gan viņš to bija valkājis tikai stundu, tika pārvērsts pelnos.

— Vai tā nav izšķērdība? — viņš jautāja Bārto- nam.

Bārtons noraustīja plecus.

— Tas taču ir papīrs.

— Papīrs? Tā drēbe?

Bārtons papurināja galvu.

— Tā nav drēbe, bet papīrs. Jauna tehnoloģija.

Viņi iekāpa baseinā, kur vajadzēja iegremdēties

visam. No instrukcijas, kas bija izlikta pie sienas, Hols uzzināja, ka acis zem ūdens jātur vaļā. Kā viņš drīz konstatēja, pilnīgu iegremdēšanos garantēja vien­kāršs izgudrojums: šo telpu ar nākamo savienoja tikai zemūdens aile. Nirdams tai cauri, Hols sajuta acīs vieglu dedzināšanu, bet citādi viss bija tīri pieņe­mami.

Nākamajā istabā cita citai līdzās atradās sešas stiklotas kabīnes, kas atgādināja telefona būdas. Hols piegāja pie vienas no tām un uz izkārtnes izlasīja: «Ieiet un aizvērt abas acis. Turēt rokas mazliet at­statu no ķermeņa, kājas — plecu platumā. Līdz zum- mera signālam acis neatvērt. GARO VIĻŅU STARO­JUMA IEDARBĪBA UZ ACĪM VAR RADĪT AK­LUMU.»

Hols izdarīja, kā bija noradīts, un ar visu ķermeni sajuta kaut kādu aukstu siltumu. Tas ilga minūtes piecas, pēc tam viņš izdzirda zummeru un atvēra acis. Ķermenis bija sauss. Tāpat kā citi, viņš iegāja ejā, kur cita aiz citas atradās četras dušas. Iedams pa to, viņš pabija zem katras no dušām. Pēc tam viņš no­nāca zem gaisa pūtējiem, kas viņu nožāvēja, un visbei­dzot— pie drēbēm. Šoreiz apģērbs bija balts.

Viņi apģērbās un ar liftu nobrauca trešajā līmenī.

Tur viņus sagaidīja četras medicīnas māsas; viena no viņām aizveda Holu uz apskates kabinetu. Izrādī­jās, ka apskate ilgs veselas divas stundas un šoreiz viņu izmeklēs nevis mašīna, bet gar pārlieku aku­rāts un ārēji pilnīgi vienaldzīgs jauns ārsts. «Tad jau labāk mašīna,» Hols sapīcis nodomāja pie sevis.

Ārsts pierakstīja visu līdz pēdējam sīkumam: kad dzimis, kāda izglītība, kur ceļojis, kādas slimības sa­stopamas viņa dzimtā, ar ko slimojis pats, vai bijis hospitalizēts. Tikpat pamatīga bija arī medicīniskā apskate. Holam sāka zust pacietība, un viņš dusmīgi aizrādīja, ka tam visam nav nekādas nozīmes. Bet ārsts paraustīja plecus un mierīgi sacīja:

— Tāda ir kārtība.

Pēc divām stundām Hols atkal pievienojās pārējiem, un viņi devās uz ceturto līmeni.

Vēl četras reizes Hols pilnīgi iegremdējās vannā, trīs reizes tika apstarots vispirms ar ultravioleto un pēc tam ar infrasarkano gaismu, divas reizes apstrā­dāts ar ultraskaņu, un tad beigās nāca kaut kas pavi­sam iespaidīgs. Tērauda kabīne, un tajā uz vadža ķi­vere. Uzraksts vēstīja: «Šis ir ultrazibšņu aparāts. Lai aizsargātu galvas un sejas apmatojumu, uzmauciet galvā metāla ķiveri un tad nospiediet pogu.»

Hols par ultrazibšņiem neko nebija dzirdējis un izpildīja norādījumus, nezinādams, kas viņu sagaida. Viņš uzlika.galvā ķiveri un nospieda pogu.

Sekoja īss baltas, apžilbinoši spožas gaismas uzlies­mojums, un kabīni pārņēma karstuma vilnis. Vienu mirkli bija sāpes, bet Hols nepaguva tās izjust, kad nekas vairs nesāpēja. Viņš piesardzīgi noņēma ķiveri un apskatīja sevi. Visu ķermeni klāja smalki, balti pelni, un viņš saprata, ka tā ir vai, pareizāk sakot, ir bijusi viņa paša āda: mašīna bija sadedzinājusi ārējo epitēlija slāni. Hols gāja nomazgāt pelnus zem dušas. Kad viņš beidzot tika līdz ģērbtuvei, tur viņu gaidīja zajš ietērps.