KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Tātad sieviete jau bija mājās?

— Nē. No rakstiņa var secināt, ka sieviete atnākusi pēc vīrieša.

— Nebūt ne . .. Tiešām, kaut kā miglaini pateikts. Var saprast dažādi.

— Pats savām acīm skaidri redzēju, ka Toda pats atslēdza durvis. Bez tam vēl pār­baudīju telefona numuru, ko viņš uzgrieza iepriekš. Viss saskanēja, tajā mājā ir tieši tāds telefona numurs. Pa telefonu viņš gri­bēja uzzināt, vai mīļākā jau pārnākusi. Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņam atbil­dēja, ka viņas vēl nav.

— Viņa varēja atnākt pēc viņa zvanīša­nas, bet pirms ieradās viņš pats.

— Kāpēc tad istabā nedega gaisma? Un kas tur nokrita? Kādēļ gaisma iedegās tikai uz mirkli un tūlīt nodzisa?

—• Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt. Ja jau viņa savu vainu ir atzinusi…

— Negribas ticēt, ka policijā sēdētu stul­beņi vien, kāds no apakšējā stāva iedzīvotā­jiem būs ievērojis laiku, kad atskanēja kri­tiena troksnis. Jeb arī kāds no kaimiņiem būs liecinājis, ka istabā nav bijis gaismas.

Iespējams pat, ka uz nožņaugtā Todas kakla palikuši nospiedumi, kas liecinās, ka nozie­gumu nav pastrādājusi sieviete. Tikko radī­sies aizdomas, izdarīs rūpīgu izmeklēšanu. Zeķēs ieautu kāju pēdu nospiedumi uz gai­teņa grīdas . .. Pirkstu nospiedumi uz dur­vīm … Aizdomīgi detektīvi, kas līdz pēdējam brīdim sekojuši upurim.

— Pagaidi… Vai tur ir arī tavi pirkstu nospiedumi?

— Tur jau tas suns aprakts … Vai es va­rēju paredzēt, ka tā viss beigsies?

— Ahā … Jā … Pagaidi, nu lai arī būtu. Viss taču noskaidrosies, tikko mūs pārbau­dīs. Kādas muļķības nāk prātā! Nav ari ne­kāda pamata tā domāt. Lai viņi tur mūs aiz­domās, ja tīk, nekādu pierādījumu nav!

— Tā ir. Bet, ja radīsies aizdomas, tad arī izmeklēs, jūs saprotat, sensei? Un, kamēr šie nejēgas pamatīgi nenoskaidros mūsu darba būtību…

— Ai, cik nelādzīgi!

Jā, tagad es sapratu. Joriki nomanīja, ka es saprotu, un viņa balss vairs neskanēja tik skarbi.

— Briesmīgi nelādzīgi, sensei. Vispirms to uzodīs prese. Slepkavību tūlīt aizmirsīs un ņemsies aprakstīt mūsu darbību. Varam iedo­māties, kādās krāsās to visu notēlos. «Cil­vēka cieņa samīdīta kājām», «Mašīnu laik­meta briesmas». Un tā joprojām.

Viņš attapās un apklusa. Droši vien atce­rējās manas vakardienas šaubas un izbijās, ka nenodara man divkārt pāri. Diezgan. Pie­tiek nodarboties ar pašanalīzi.

— Liekas, tev taisnība. Mums uzskatāmi jāparāda visiem, kādu praktisku efektu tas dos, jāgūst kāds iespaidīgs rezultāts, citādi mūsu darbu uzskatīs par sabiedrībai bīs­tamu. Ja tikai kāds tādā garā ierunāsies, vi­sam ir beigas. Komisija jau tā dreb aiz bai­lēm, ka tikai kaut kas nenotiek. Pietiks ar visniecīgāko ieganstu, lai pēc iespējas ātrāk izrēķinātos ar mums. Tu esi brašs puisis, man nebija ne jausmas, ka tev tādas spējas. No tevis iznāktu labs detektīvs. Vai arī advo­kāts.

— Nē, sensei, tāds secinājums man nera­dās uzreiz. Mēs tik ilgi sekojām viņam, pēc tam es stāvēju aiz durvīm … No visa tā man kļuva baismi; kad izlasīju rakstiņu, uzreiz instinktīvi nojautu; nē, slepkavību nav izda­rījusi sieviete, tajā iejaukts kāds cits. Ja tā, tad aizdomās vispirms turēs mūs. Un, ja mums ir dārgs mūsu darbs, nedrīkstam pie­kāpties. Atliek pasteigties un dot triecienu pirmajiem.

— Triecienu … hm …

— Jā, tādēļ jānokārto viss ar komisiju, iekāms viņi devuši triecienu mums.

— Domāju, ka tas būs vieglāk izdarāms, ja rīkosimies ar Tomojasu starpniecību. Ne­drīkst izrādīt ne mazāko nedrošību. Jāpaliek pie sava: sak, tas vajadzīgs projekta izstrā­dāšanai — un cauri. ..

— Pareizi, sensei. Un pierādījumi mums tālu nebūs jāmeklē. Teiksim, piemēram, ir svaigs līķis, kā uz pasūtījuma.

— Līķis?

— Jā. Mašīnas pareģotās nākotnes mate­riāls iemiesojums. Esmu dzirdējis, ka līķiem, ja tos attiecīgi uzglabā, nervu sistēma dzīvo­jot vēl trīs dienas pēc klīniskās nāves.

It kā manu smadzeņu ielās pēkšņi būtu at­ausis rīts, atvērtos logi un durvis, un sma­dzeņu šūniņas sāka enerģiski darboties. Jo­riki bija atkal mani pārtrumpojis. Redz kāds blēdis! Taču nav ko ņemt ļaunā. Pienāks laiks, un viņš stāsies manā vietā.

—- Nav slikti. Pat ja tas nav iegansts . .. Tā patiešām ir interesanta iecere. Nudien, sākt ar līķi — tā ir lieliska ideja!

— Paskatīsimies. Lai tas būtu matemātis­kās indukcijas pirmais punkts. Otrais punkts būs sieviete .. . Tie ir teicami eksemplāri, vai nav tiesa, sensei? Kaut gan tas nav mūsu no­pelns …

— Ja labi veiksies, tad vēl jāparādās īsta­jam noziedzniekam. Vai viņš būs trešais punkts?

— Nē, viņš jau būs praktiskā pielietojuma pakāpe. Ar to mēs pievilināsim komisiju.

Lēmums ir pieņemts, tagad jāpasteidzas. Vēl ir nedaudz laika, iekāms policija nav iz­stiepusi pēc mums savas ķetnas, taču jārīko­jas ātri, kamēr līķis nav atdots radiniekiem. Lai nu kā, dārga ir katra minūte. Nekādā ziņā nevarēs iztikt bez jauniešiem no pirmā stāva. Joriki ir pārliecināts, ka tiks ar viņiem galā. Atbilstoši specialitātei visus sadalījām grupās un izveidojām trīs komandas: viena nodarbosies ar līķi, otra ar sievieti un trešā — ar noziedznieka meklēšanu. Es pats uzņēmos komandēšanu kopumā. Kamēr man būs pārrunas ar Tomojasu, komandas galīgi noformēsies, izstrādās rīcības plānu un pilnā gatavībā gaidīs. Uzzinājis, ka Tomojasu ir savā istabā, tūlīt devos pie viņa.

Tomojasu bija ļoti laipns. Kamēr stāstīju par neskaitāmajām iespējām, kādas paveras, izmantojot mašīnu atsevišķu cilvēku nākot­nes pareģošanai, viņa seja staroja labvēlīgā smaidā. Acīmredzot viņš bija ļoti apmieri­nāts, ka lieta ievirzījusies citā gultnē un vi­ņam vairs nevajadzēs laipot starp mani un savu priekšnieku. Savukārt es mēģināju vir­zīt sarunu tā, lai viņam šī pārliecība kļūtu vēl stiprāka. Šķiet, manā sejā nevarēja ma­nīt ne mazākās rūpes, es visādi centos pierā­dīt, ka mūsu darbam ir vislabvēlīgākie ap­stākļi. Kad sāku stāstīt par līķi un policiju,

Tomojasu smaids apdzisa un viņš kļuva vēss un atturīgs, kā parasti. Ar tādu sajūtu, it kā man būtu jāpārvar bangojoša straume, es no visa spēka griezu mūsu sarunas stūri. Nežē­lodams krāsas, aptēloju pareģošanas mašī­nas perspektīvas noziegumu novēršanā. Ne pušplēsta vārda par to, ka policija varētu interesēties par mums pašiem. Tā nopūlējos vairāk par stundu, līdz beidzot uzvarēju. Viņš piekrita.

Nē, viņš nebija ar mieru sākt sarunas ar ieinteresētajām instancēm. Viņam nemaz nebija tiesības to darīt. Pierunāju viņu at­stāstīt mūsu sarunu Statistikas pārvaldes priekšniekam. Pēc tam veselu stundu vingri­nājos daiļrunāšanas mākslā pie šā paša priekšnieka. Visas mūsu sarunas laikā atšķi­rībā no Tomojasu priekšnieks sēdēja kā ak­mens dievs. Ar tādu pašu pārakmeņojušos skatienu viņš lūdza mūs pagaidīt un izgāja no istabas.

Aiz uztraukuma nezinu, ko iesākt. Man liekas, ka kuru katru acumirkli piezvanīs Jo­riki un paziņos, ka pēkšņi ieradusies policija. Bet Tomojasu atkal ir mierīgs. Pirmītējais vēlīgais smaidiņš rotā viņa seju. Acīmredzot viņš ir apmierināts, ka nodevis stafeti priekšniecībai. Viņš sāk gari spriedelēt par pareģošanas mašīnu iespējām. Melš tādas ap­lamības, ka netīk viņam atbildēt. Un šāds cilvēks ir komisijas atbildīgais loceklis! Nu­dien rokas neceļas …