KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Kam tas vajadzīgs?

— Un kā vēl! Vai varat iedomāties, cik priecīgas būs apdrošināšanas sabiedrības? — Joriki triumfējoši iesmējās. Viņš mani pavi­sam atbruņoja. — Jūs tikai labi apdomājiet, un jums pavērsies tādas iespējas… Vismaz es uzskatu mūsu plānu par ārkārtīgi perspek­tīvu.

— Jā, laikam gan tev taisnība… Es jau arī vispār nešaubos par mašīnas spriedu­miem.

— Par ko tad jūs šaubāties?

— Tāpat, ne par ko … Nekas sevišķs … Tomēr uzklausi mani, ko tev teikšu — ja nu par eksperimenta objektu izraudzītos tevi, kā tu justos?

— Es nederu. Man mašīna ir pazīstama, tā­dēļ īsts eksperiments neizdotos.

— Pieņemsim, ka tu neko nezini par ma­šīnu.

— Tad tas mani neinteresētu. Man būtu vienalga.

— Nez vai…

— Protams, ka vienalga … Paklausieties, sensei, jūs esat vienkārši pārpūlējies.

Jā, iespējams, ka esmu noguris. Vai tiešām mašīna mani pametīs? Vai Joriki aizsteigsies man priekšā? Nē, tas nenotiks! . . .

Minūtes divdesmit pēc tam, kad bijām pa­dzēruši kafiju, cilvēks beidzot piecēlās. Acīmredzot tas, kuru viņš gaidīja, nebija at­nācis. Arī mēs gājām ārā no kafejnīcas.

Uz ielas biezēja krēsla. Likās, ka ņirbošā ļaužu straume cenšas attālināt nakti, celdama tās ceļā mākslīgās gaismas valni.

Cilvēka izskats neliecināja, ka būtu noti­cis kaut kas sevišķs. Izgājis no kafejnīcas, viņš noteiktā solī devās pa šauru ieliņu uz tramvaja pusi. Spriežot pēc gaitas, viņš ne­bija šeit pirmoreiz. Gar abām ieliņas malām atradās lēti krodziņi, dīvainās drēbēs ģēr­bušies vīrieši un sievietes kliedza pilnā kaklā, aicinādami iekšā savās iestādēs. Vīrieša lie­tišķā gaita izskatījās iespaidīga, vēl jo vai­rāk tādēļ, ka viņa āriene nebija piemērota šiem kvartāliem.

Aizgājis līdz tramvajam, viņš pēkšņi ap­stājās un pagriezās ar seju pret mums. Es apjuku un paliku stāvam kā iemiets, bet Jo­riki, pastūmis mani uz priekšu, čukstēja:

—• Nedrīkst! Viņš tūlīt jūs pamanīs.

Tad, skaļi klaigādamas, mūsu ceļu šķēr­soja staigules. Vairīdamies no viņām, mēs devāmies pretī vīrietim, kurš vēl arvien stā­vēja pagriezies pret mums. Bet viņš mūs ne­pamanīja, it kā būtu aizdomājies. Paskatījies pulkstenī, viņš devās atpakaļ, tieši mums pretī. Staigules to vien bija gaidījušas: viņas iespiedzās tik skaļi, ka man aiz pretīguma seja pārvērtās.

Vīrietis atgriezās kafejnīcā, taču tas, kuru viņš gaidīja, acīmredzot vēl arvien nebija atnācis. Tad viņš atkal soļoja pa ieliņu uz tramvaja pusi. Šoreiz staigules nelikās par viņu ne zinis. Kāds man aiz muguras pat no­spļāvās. Laikam viņas bija nojautušas mūsu nolūkus un noturējušas mūs par detektī­viem. Neviens nemīl slepenos. Es sacīju:

— Arī šis cilvēks nokļūs cietumā . . . Tiesa gan, pats to nezinādams.

— Ja tā skatāmies, tad jau katrs cilvēks ir ieslodzīts cietumā.

— Kā tā?

— Vai tad tā nav? …

Aizgājis līdz tramvajam, vīrietis nogriezās uz dienvidiem. Mēs pagājām garām dēļu sē­tai, aiz kuras pacēlās kāda ēka. Nams bija tumšs. Pēc diviem kvartāliem vīrietis pār­gāja pāri ielai un pagriezās atpakaļ. Aizstei­dzies garām mums jau pazīstamajai ieliņai, viņš izgāja uz ielas, ko apgaismoja laternu vītnes, un nogriezās pa labi. Tur, aklajā ieliņā, bija sablīvējušies nelieli kinoteātri. Nokļuvis līdz tiem, cilvēks atkal griezās at­pakaļ.

— Viņš bezmērķīgi klejo pa pilsētu.

— Droši vien aiz uztraukuma. Tas, kuru viņš gaidīja, neatnāca.

— Bet kādēļ viņam tāda jocīga gaita? In­teresanti, kāda viņam profesija?

— Hm … — Arī es šobrīd par to domāju. Var redzēt, viņš ir pieradis būt vienmēr uz­manības centrā. Ilgu laiku nostrādājis vienā un tajā pašā iestādē, un darbs viņam tāds, ka pastāvīgi jārūpējas par savu ārieni. — Zini, man tā kā … Tu domā, ka mums ir tiesības to darīt?

— Tiesības? …

Man izklausījās, it kā Joriki iesmietos. Palūkojos uz viņu, bet viņš, liekas, bija pa­visam nopietns.

— Jā, tiesības . .. Piemēram, ārstam nav atļauts eksperimentēt ar dzīviem cilvēkiem. Ja mums misēsies, tad būs vēl ļaunāk nekā neizdevusies operācija. Vai tu mani saproti?

— Jūs pārspīlējat, sensei. Ja mēs paturē­sim visu noslēpumā, klients no tā it nemaz necietīs.

— Tā jau ir .. . Bet es šā cilvēka vietā būtu kļuvis traks aiz dusmām.

Joriki neatbildēja. Likās, viņš neklausījās manī. Nav nekāds brīnums! Piecus gadus esam nostrādājuši plecu pie pleca, un viņš man redz cauri. Viņš zina, ka nevienam ne- atskaitīšos un no mūsu nodomiem nekādā gadījumā neatteikšos, lai es saku ko sacī­dams. Pat tad, ja mašīna mums liktu nonā­vēt, es droši vien nonāvētu. Pārdzīvotu, ciestu, tomēr nonāvētu. Tagad mums pa priekšu soļo parasts cilvēks vidējos gados, glabādams sevī kripatiņu noslēpuma, un ne­zina, ka no viņa pagātnes un nākotnes, no visas viņa dzīves tiks norauts noslēpumainī­bas plīvurs. Sajutu mokošas sāpes, it kā man pašam vilktu ādu pār acīm. Tomēr atteikties no manas mašīnas būtu vēl briesmīgāk.

Cilvēks vadāja mūs sev līdzi visu vakaru. Tādā pašā gaitā kā ierēdnis, kurš steidzas pa iestādes gaiteņiem ar dokumentu mapi pa­dusē, viņš neapstādamies soļoja pa vienām un tām pašām ielām. Piezvanīja kādam pa telefonu, divas reizes iegāja «patinko», [2] pa- būdams tajā vienreiz ceturtdaļstundu, otrreiz divdesmit minūtes. Citur nekur viņš vairs neapstājās. Mēs secinājām, ka acīmredzot te iejaukta sieviete: apsolījusi atnākt un nav ieradusies. Tādā vecumā — man pašam drīz būs tikpat daudz gadu — cilvēks patiešām tic laimīgam gadījumam. Nav vairs nekā jauna, ko viņš nebūtu izzinājis. Un nav va­jadzības velti šķiest spēkus, bezmērķīgi klai­ņojot pa ielām. Sieviete vienīgā var ierosināt pārmaiņas šajā likumsakarībā. Tad cilvēks kļūst smieklīgs, banāls un pārvēršas par dzīv­nieku.

Beidzot mūsu paredzējumi attaisnojās. Pa­saulē reti kas atgadās nejauši. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš iegāja veikalā un, pie­zvanījis no automāta, aprunājās ar kādu. (Joriki pamanījās pierakstīt savā bloknotā telefona numuru.) Pēc tam viņš iekāpa tram­vajā un brauca līdz piektajai pieturai. Tālāk viņš devās uz nelielu namu ar mēbelētām is­tabām veikalu ieliņas viņā galā. No tram­vaja pieturas līdz turienei bija piecdesmit metru, ejot pa ieliņu gar uzkalna piekāji.

Cilvēks apstājās pie vārtiem un mirkli ne­droši palūkojās visapkārt. Mēs pa to laiku stūra veikaliņā nopirkām cigaretes. (Tovakar biju sapircies jau desmitiem kastīšu ciga­rešu.) Beidzot cilvēks iegāja mājā. Uz pēdām nopakaļ devās Joriki. Viņam jāuzzina, kurā istabā ieiet cilvēks, un jāizlasa uz durvīm uz­raksts ar dzīvokļa īpašnieka uzvārdu. Ja viņu pamanīs mājas saimnieks, viņš dos tam naudu un sīki iztaujās. Es paliku gaidot pie vārtiem un aplūkoju ēku. Apakšējā stāva trijos logos aiz aizkariem dega gaisma. Otrā stāva logi, arī tie, kas atradās virs ieejas, bija tumši.

Laiks ritēja. Tad otrā stāva malējā logā uz mirkli iedegās gaisma. Pazibēja milzu ēna, un gaisma atkal nodzisa. Turēdams rokā kurpes, pa durvīm ar basām kājām izskrēja Joriki.

—• Uzrakstu uz durvīm redzēju. Kā jau mēs domājām, tur dzīvo sieviete. Tikako Kondo. .. Vārds Turako uzrakstīts nira- ganā [3] … — vārtu ēnā notupies, viņš, smagi pūzdams, āva kājās kurpes. — Taisni šermuļi skrien pa kauliem . .. Pirmoreiz mūžā kaut kas tāds …