KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Jūs tā domājat?

— Un jūs?

— Mēs gribētu, sensei, lai jūs par to pa­domātu … Mums trūkst jebkāda priekšstata par to, ko var vai nevar veikt ar pareģoša­nas mašīnu …

— Nu labi, bet trešais projekts? Prognoze par kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultā­tiem …

— Prātu var zaudēt! … Šis taču ir visne­iespējamākais no visiem jūsu projektiem!

— Piedodiet, — sarunā iejaucās komisijas loceklis, kurš visu laiku bija klusējis. — Es nekā nevaru saprast vienu… Atkarībā no tā, vai cilvēks zina vai nezina pareģojumu, viņš, saprotams, izturas dažādi. Bet, ja šo pa­reģojumu dara zināmu atklātībai, vai tas vairs piepildās?

— Jau divdesmit reižu to visu esmu skaid­rojis iepriekšējai komisijai, — es atbildēju.

Acīmredzot mans tonis nebija visai laipns, jo lektora lomu steigšus uzņēmās Tomojasu.

— Tādā gadījumā izdara jaunu pareģo­jumu, kurā ir ņemts vērā, kā cilvēki rīkojas, zinot pirmo pareģojumu. Tas ir, tiek izdarīts otrs pareģojums … Ja nu arī to publicē, tad izdara trešo pareģojumu… un tā, cik vien vajag, līdz bezgalībai… Beidzamais būs tā saucamais maksimālās pakāpes pareģojums. Uzskata, ka kvalitātei atbildīs vidējais arit­mētiskais lielums no pēdējā un pirmā pare­ģojuma.

Stulbais klausījās un, pagriezies pret mani, māja ar galvu, visādi izrādīdams savu sa­jūsmu.

— Redzi nu, kas to būtu domājis! . . .

Institūta direktors neizturēja.

— Paklausies, Kacumi-kun, — viņš čuk- steja man pie auss. — Varbūt vajadzētu ņemt kaut kādas dabas parādības?

— Ar laika prognozēm lai nodarbojas me­teorologi. Tas taču ir pavisam vienkārši, lai pieslēdz savas skaitļošanas mašīnas pie mū­sējām, un tas ir viss.

— Es jau arī saku, varbūt ņemt kaut ko sarežģītāku.

Es klusēju. Tik tālu pazemoties nevarēju. Kā es vēlāk izskaidrotu Joriki un citiem dar­biniekiem? Vai varu viņiem teikt, ka visa informācija, ko bijām savākuši pusgada laikā, nav ne plika graša vērta? Nestrīdas taču par to — ir vai nav labi nodarboties ar dabas parādību pareģošanu. Svarīgi ir zināt, kurp virzīs mūsu auklējuma — pareģošanas mašī­nas iespējas?

Sēdi beidzot, nolēma, ka man, ņemot vērā visus aizrādījumus un ierosinājumus, līdz nākamajai sēdei jāsagatavo jauns projekts. Pēc tam komisijas sēdes notika katru nedēļu; dalībnieku skaits tajās kļuva arvien ma­zāks, kamēr ceturtajā sēdē neieradās trīs — Tomojasu, es un tas izstīdzējušais tips. Gluži dabiski. Vienīgi pavisam aprobežots cilvēks nebūtu miris nost aiz garlaicības mūsu apni­cīgajās sapulcēs, kas līdzinājās nopratināša­nai ar mājieniem un līdz galam neizteiktām domām.

Joriki jau paša sakuma atklāti protestēja pret komisijas locekļu nostāju. Viņš uzskata, ka tā ir aizbildināšanās, ka patiesībā viņi baidās no politiskām prognozēm. Kaut arī Jo­riki neslēpj savu neapmierinātību, viņš tomēr ir lielisks darbinieks. (Tikko būs izdevība, es noteikti viņam pierādīšu, cik augsti viņu vēr­tēju.) Tagad mēs visi vaiga sviedros izstrā­dājām programmas projektu, kas būtu pa prātam komisijai. Dažreiz pirms sēdēm iz­nāca strādāt arī naktīs.

Jo ilgāk strādājām, jo vairāk pārliecinājā­mies, ka nav nemaz tik daudz lietu un parā­dību, kas nebūtu saistītas ar politiku. Šķiet, ka tādu vispār nav. Pieņemsim, ka gatavoja­mies izdarīt pareģojumu par apstrādājamās zemes platību. Šis jautājums tūlīt jāsaista ar problēmu par šķirisko noslāņojumu laukos. Aplūkosim jautājumu par automaģistrāļu tīklu valstī pēc vairākiem gadiem, un atkal nepieciešams skart ar valsts budžetu saistī­tas problēmas. Nav nozīmes uzskaitīt citu pēc cita visus piemērus, bet visus divpadsmit manis iesniegtos projektus noraidīja.

Galu galā es biju pavisam nomocījies. Ar politiku ir tāpat kā ar zirnekļa tīklu — jo vairāk centies no tā izkļūt, jo ciešāk tas tevi apvij. Es ne vienmēr esmu vienisprātis ar Joriki, bet vai patiesi nav pienācis laiks at­spēlēties?

Šodien es demonstratīvi devos uz sēdi ar tukšām rokām. Lai negaida no manis nekā­dus projektus. Pie tam es neaizmiršu atgā­dināt Joriki:

— Ņem vērā, es uzspļauju politikai. Ne ta kā tu.

Taču, kā jūs jau zināt, no šās sēdes es at­griezos pagalam satriekts.

Iezvanījās telefons. Runāja komisijas lo­ceklis Tomojasu.

— Sensei? … Piedodiet, es toreiz maz­liet … Vispār es esmu apspriedies ar pār­valdes priekšnieku … (Melo, nav taču pa­gājušas ne trīsdesmit minūtes!) Kā lai jums to … Vārdu sakot, ja jūs rīt līdz pusdienai neiesniegsiet jaunu plānu, baidos, ka visam būs beigas …

— Kā — beigas?

— Rīt mums jāziņo kabineta ārkārtējā sēdē.

— Tad pasakiet viņiem, ko es jums teicu . ..

— Redzat, sensei, es nezinu, vai jūs to zi­nāt, bet uzskata, ka darbu ar mašīnu vaja­dzētu pavisam pārtraukt…

Paskat, cik tālu esam nonākuši!… Nu ko, paklausīt un reizi nedēļā izzīst no pirksta ne­kur nederīgus plānus? Tagad droši vien arī tas vairs nelīdzēs. Vai izdzēst mašīnas «atmiņu», atsviest to atpakaļ sākotnējā bēr­nišķi idiotiskajā stāvoklī un dot vietu kam citam? . . .

Atkal paraudzījos uz mapēm ar izgriezu­miem, piecēlos un aplūkoju mašīnu zāli. Ma­pes lūgtin lūdz aizpildīt tajās tukšās vietas, bet mašīna, spēka pārpilna, nīkst. «MAS­KA VA-2» vairs nedraiskuļojas, neaizskar ci­tas valstis ar pareģojumiem, bet stāsta, ka pati savā zemē tā sasniedzot pārsteidzošus rezultātus. Nesaprotu . . . Vai patiešām pare­ģošanas mašīna var būt noderīga tikai ko­munistiem? Jeb es jau ķepurojos «psiholo­ģiskā kara» tīklos? …

Karsti. . . Briesmīgi karsti. Nevarēju vairs mierīgi nosēdēt, tādēļ devos uz pirmo stāvu, uz informācijas nodaļu. Tikko vēru durvis, skaļās, strīdīgās balsis uzreiz apklusa. Uz Jo­riki sejas aiz uztraukuma parādījās sarkani plankumi. Protams, viņš, kā vienmēr, atmas­koja mani.

— Nekas, turpiniet vien … — es teicu un atsēdos uz brīvā krēsla. Tad, pašam negribot, skarbi piebildu: — Darbu pārtrauc .. . Tikko zvanīja.

— Kas ir, kas noticis? — iesaucās Joriki. — Kā šodien gāja sēdē?

— Nekā sevišķa. Kā parasts, pļāpāja, tas bija viss.

— Nesaprotu . .. Jūs taču teicāt, ka neesat pārliecināts par politiskajām prognozēm?

— Nieki. Pārliecības man ir atliku likām.

— Kas tad ir? Viņi baidās paļauties uz ma­šīnu?

— Tieši tā es arī pateicu. Tagad šie draugi paziņoja, ka nevarot paļauties uz to, kas vēl nav pārbaudīts.

— Tad pārbaudīsim!

— Tas nav tik vienkārši, kā liekas … — dzedri skan mana balss. — Tu, es redzu, pa­tiešām domā, ka politiku iespējams pareģot. Tas ir caur un cauri komunistisks domu gā­jiens.

Pat Joriki izbrīnījies iekoda mēli zobos. Kādēļ viņš klusē? Tās nav manas domas, es gribu, lai viņš runātu pretī, protestētu, dus­motos! Bet viņš klusēja, un es sprāgu vai no ādas laukā.

— Vispār es nezinu . . . Ideja par nākotnes pareģošanu jau no paša sākuma nebija plika graša vērta . .. Piemēram, cilvēks tik un tā zina, ka viņš mirs, — kāda jēga viņam to pareģot?

— Gribas izvairīties no nāves, ja tā nav vecuma rezultāts, — teica Kacuko Vada.

Šī meiča dažreiz liekas pats viduvējības iemiesojums. Bet reizēm viņa ir neparasti burvīga. Viņas izskatu bojā melna dzimum- zīmīte uz augšlūpas.

— Bet ja nu uzzināsi, ka neizdosies izvai­rīties, ko tad? Būsi laimīga? … Kā tu domā, vai būtu līduši no ādas laukā, lai uzbūvētu mašīnu, ja jau iepriekš zinātu, ka strādāt tev tik un tā neļaus?