KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Laiks aizvērt trešo mapi un paņemt ce­turto. Situācija pēkšņi krasi mainās.

Pareģošanas mašīnas radīšanu nolēmām at­zīmēt ļoti svinīgi. Kādu uzdevumu tai dot vispirms? Izsūtījām anketas, sarīkojām pār­runas. Sāka strādāt speciāla komisija, žurnā­listi gaidīja savu kārtu. Pēkšņi pienāca ziņa, ka iedarbināta «MASKAVA-2».

Šis jaunums slēpa sevī ļaunu joku. Man šo faktu paziņoja agri no rīta pa telefonu no kādas redakcijas.

Stāsta, ka šī «MASKAVA-2» jau esot kaut ko pareģojusi. Tā paziņojusi, ka nākotne no­teikti piederot komunistiskajai sabiedrībai. Nu, kā? Ko jūs par to domājat, sensei? …

Man tas viss šķita gaužam uzjautrinoši, un es neviļus iesmējos. Starp citu, nekā smiek­līga tur nebija. Raudāt vajadzēja, nevis smie­ties, — ne jau bieži gadās dzirdēt ziņas, no kurām dabū vēdergraizes.

Institūtā par to vien runāja. Es jutos nožē­lojami. Ne jau tikai tāpēc, ka mūsu mašīnai nelaimējās. Piedevām mani vēl sagrāba kaut kādu lielu nepatikšanu priekšnojauta.

Jaunie līdzstrādnieki sprieda:

— Mašīnai nav jāpareģo tādas banālas lietas.

— Kādēļ ne? Bet ja nu tā ir taisnība?

— Varbūt šis pareģojums ir safabricēts?

— Gluži manas domas. Jau tas vien ir smieklīgi, it kā nākotnei esot jābūt ar kaut kādu «ismu».

— Nedomā par to kā par «ismu», tad ne­būs smieklīgi. Tas ir pavisam vienkārši — no ražošanas līdzekļu privātīpašuma pāriet uz pavisam citu īpašumu …

—- Un tu spēj apgalvot, ka šī cita forma iespējama vienīgi komunismā?

— Stulbeni! Tieši tas jau ir komunisms!

— Tāpēc es saku, ka tas ir banāli.

— Tu taču neko neesi sapratis.

— Zini, cilvēkam galvenais ir dzīvot brī­vībā, nepakļauties varmācībai.

— Ko tu saki! Cik oriģināla doma!

Ak vai, neviens neiesmējās.

Tad visi pienāca man klāt. Viņi jautāja, vai mūsu mašīna nevar pareģot kaut ko jē­dzīgu šajā problēmu lokā.

— Mēs viņus vēl pārtrumposim, — es pa­jokoju.

Otrā dienā pienāca paziņojumi no Ameri­kas. «Pareģošana no zīlēšanas atšķiras pašos pamatos. Pareģošana var būt vienīgi tas, kas ietver sevī jēdzienu par tikumību. Citu jau­tājumu nodošanu mašīnu rīcībā patiešām var nosaukt par necilvēcību. Arī mūsu valstī sen jau ir pareģošanas mašīna, taču mēs, paklau­sīdami savai sirdsapziņai, izvairāmies to iz­mantot. Padomju Savienības rīcība pēdējā laikā ir pretrunā ar tās paziņojumu par mie­rīgu līdzāspastāvēšanu un apdraud tautu draudzību un cilvēka brīvību. «MASKA- VAS-2» pareģojumu mēs uzskatām par var­mācību pret cilvēka garu un iesakām pēc iespējas ātrāk atteikties no šādu mašīnu pa­kalpojumiem. Ja tas netiks darīts, mēs bū­sim spiesti lūgt ANO palīdzību.» (Valsts sek­retāra Stroma intervija.)

Tik barga mūsu sabiedrotā nostāja neva­rēja neiespaidot mūsu darbu. Tas, no kā es biju baidījies, beidzot notika. Tajā pašā dienā ap pulksten trijiem institūta direktors man pasniedza ielūgumu uz programmēšanas ko­misijas ārkārtējo sēdi. Izrādījās, ka komisija reorganizēta un sēde sanāks pavisam citā sastāvā. Statistikas pārvalde bija rīkojusies bez jebkādām ceremonijām. Ja neskaita di­rektoru un mani, komisijā nebija vairs ne­viena speciālista — visi bija jauni, un tās lo­cekļu skaits bija stipri sarucis.

Sēde, kā vienmēr, notika institūta galve­nās ēkas otrajā stāvā. Agrāk, ieradušies uz sēdi, mēs labprāt apmainījāmies ar jokiem un asprātībām, piemēram, — kas notiktu, ja jaunlaulātajiem pareģotu šķiršanās dienu. Tagad šeit valdīja pavisam cits noskaņojums. Pirmais piecēlās Statistikas pārvaldes ierēd­nis — kāds Tomojasu, kas uzņēmās vadītāja lomu.

— Jaunā komisija, — viņš teica, — patur tikai veco nosaukumu, bet tās būtība no šās dienas izmainīsies pašos pamatos. Piekodinu jūs ņemt to vērā. Valdības aprindas vienprā­tīgi secinājušas, ka iepriekšējo pētījumu laiks beidzies un jāsāk sastādīt programma, kas šoreiz ar vislielāko atbildības sajūtu jā­dara tikko ieceltajai komisijai. Tas nozīmē, ka bez šīs komisijas speciālas atļaujas pare­ģošanas mašīnu turpmāk aizliegts ieslēgt. Patstāvība ir atbalstāma un respektējama pē­tījumu periodā, bet, sākoties praktiskās dar­bības posmam, nepieciešams precīzi zināt, kas uzņemas atbildību. Tā tas ir. Un vēl ko lūdzu jūs ņemt vērā. No šās dienas mūsu sē­des notiks aiz slēgtām durvīm.

Pēc tam piecēlās kāds izstīdzējis tips. Es viņu redzēju pirmoreiz. Viņš nosauca savu vārdu, zinātnisko grādu un titulus, taču es nesadzirdēju. Likās, viņš ir tāds kā ministra sekretārs. Nervozi lauzīdams savus garos pirkstus, viņš sacīja:

— Ja pavērojam «MASKAVAS-2» pēdējo uzstāšanos, nav grūti saskatīt, kā minēts amerikāņu paziņojumā, zināmu politisku no­lūku … Par to var spriest, piemēram, no … Sākumā viņi uzkurināja mūsu ziņkāri ar savu «MASKAVU-1», cerot, ka mēs, negribēdami atpalikt, būsim spiesti būvēt paši savu pare­ģošanas mašīnu. Tā arī notika … (Interesanti zināt, kāda velna pēc viņš blenž uz mani?) Kad nu mēs esam sasnieguši praktiskās dar­bības pakāpi, lūk, viņi atkal mūs paķer. Pie tam ar smalku izdomu, politiski… Ja viņi izdara politiskus pareģojumus, tad ari mums būtu kauns tādus neizdarīt, citādi radīsies ne­lāgs iespaids. Galu galā mēs varam apsveikt sevi ar to, ka paši diezgan veikli esam tikuši pie spiega. Es runāju par pareģošanas ma­šīnu. Gribētos, lai jūs to rūpīgi apsvērtu. Lai mēs neaizsapņotos un neiekristu slazdos. Es gribētu, lai jūs to pienācīgi apzinātos …

Es pieprasīju vārdu. Direktors satraukti pavērās manī.

— Bet kā ar programmas projektu, — es jautāju, — ko izstrādājusi iepriekšējā komi­sija? Vai var cerēt, ka mēs to apstiprināsim?

•— Kuru projektu? — garais ieskatījās To- mojasu papīros.

— Bija taču pavisam trīs… — Tomojasu apjucis šķirstīja papīrus.

— Kādēļ trīs? Es runāju par pirmo, kas ir izstrādāts un pieņemts. Darba vērtības un sa­maksas problēma atkarībā no mehanizācijas tempiem. Atliek tikai izvēlēties kontrolei uz­ņēmumu un …

— Pag, pag, sensei, — mani pārtrauca To­mojasu. — Tiesības izlemt komisija ieguvusi tikai šīsdienas sēdē. Tas, kas bijis agrāk, pats par sevi saprotams, zaudējis spēku …

— Bet mums taču viss ir sagatavots!

— Nē, nekas neiznāks, — garais sacīja. — Man šis projekts neliekas izdevies. Pārāk liels risks. Šo problēmu iespējams saistīt ar politiku, jūs saprotat…

Viņš iesmējās, sakniebis lūpas, un viņa omulīgajiem, skaļajiem smiekliem piebalsoja pārējie komisijas locekļi. Nesapratu, kas bija smieklīgs. Garastāvoklis man bija galīgi sabojāts.

— Nu redzat, jūs nesaprotat. Tas taču ir tikpat kā atzīt «MASKAVAS-2» uzvaru! _

— Patiešām! To viņi tikai grib panākt. Acis jātur labi plati vaļā …

Visi atkal iesmējās. Tā tik bija komisija! Salasījies kaut kāds idiotu bars. Starp citu, es vairs negribēju strīdēties. Politiku nevaru ciest ne acu galā. Ja nu par nederīgu atzīts pirmais projekts, tad tā vietā tūlīt jāizvirza cits. (

— Tad paliksim pie otra projekta? Iedzī­votāju nodarbinātība pēc pieciem gadiem, nemainoties naudas apgrozībai…

— Tas arī neder, — garais iebilda un pa­skatījās uz pārējiem locekļiem, it kā gaidī­dams viņu atbalstu.

— Nu, zināt, tādu jautājumu, kas nebūtu saistīti ar politiku, laikam vispār nav.