KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Mēs ticējām mašīnai. Vispār ticējām panākumiem un pārāk neuztraucāmies. To­mēr es atviegloti uzelpoju, saklausījis Tomo­jasu saspringto balsi.

Pulksten četros devāmies meklēt pētījamo objektu — vīrieti. Protams, ne uzreiz izlē­mām, ka mums vajadzīgs tieši vīrietis. Div­reiz metām papīra gabaliņu, uz kura vienā pusē bija uzrakstīts «vīrietis», bet otrā — «sieviete», un abas reizes izlozējām «vīrie­tis». Tā nu iznāca, ka bija jāmeklē vīrietis.

— Cik daudz vīriešu pasaulē! . . . Kuru iz­vēlēties?

— Mēs esam kā vilki aitu barā.

— Nezini, uz ko skatīties. Cik žēl, ka mums nav vajadzīga sieviete . . .

— Nekas, gan nonāksim arī līdz sievie­tēm.

Sākumā mēs bezrūpīgi pastaigājāmies. Ar metro un elektrisko vilcienu nokļuvām līdz Sindzjuku. Pamazām tas apnika.

— Tā neiet. Pamēģināsim noteikt tieši, kāds cilvēks mums vajadzīgs …

— Kāds? Varbūt tāds, kas nodzīvojis garu mūžu?

— Tāds, par kuru no pirmā acu uzmetiena neko nepateiksi.

— Tam jābūt gaužām vienkāršam, ārēji ne ar ko neievērojamam cilvēkam.

Bet tādu taču ir ļoti daudz. Negribējās ris­kēt. Ap pulksten septiņiem, pavisam nomo­cījušies, iegājām mazā kafejnīciņā un apsē­dāmies pie galdiņa netālu no loga.

Tur ieraudzījām šo vīrieti.

Viņš nekustīgi sēdēja pie blakus galdiņa, uz kura trauciņā bija saldējums, un stingi vērās stikla durvīs, uz kurām ar zelta hiero­glifiem bija uzrakstīts kafejnīcas nosaukums. Saldējums bija izkusis un tecēja pāri trau­ciņa malām. Varēja redzēt, ka viņš pasūtījis saldējumu un tūlīt aizmirsis to.

Ievēroju, ka arī Joriki uzmanību piesais­tījis šis cilvēks. Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, kamēr izkūst saldējums, bet šī aina mūs dziļi iespaidoja. Pēc izskata tas bija ļoti parasts cilvēks, bet varēja just, ka viņā slēp­jas kaut kas . . . Iespējams, ka mēs pārāk lielu nozīmi piešķīrām ārējām pazīmēm, to­mēr likās, ka šī niecīgā detaļa —»- trauciņš ar neskarto, izkusušo saldējumu ir tieši ekspe­rimentam nepieciešamā cilvēka īstā pazīme.

Joriki piebikstīja man pie elkoņa un pa­meta ar acīm uz to pusi. Pienāca oficiants pieņemt pasūtījumu. Joriki vēlējās sulu, taču, kad es pasūtīju kafiju, viņš pārdomāja un arī lūdza atnest tasīti kafijas. To gaidīdami, nepārmijām ne vārda. Bijām tik ļoti pieku­suši, ka nevēlējāmies runāt; vēl vairāk mūs nomāca veicamais uzdevums. Mums taču bija vienalga, kādu cilvēku izvēlēties. Kaut tas būtu visparastākais, visviduvējākais cil­vēks, tikai ar kādu mazu raksturīgu iezīmi. Bet vai bez iedziļināšanās var uzzināt, vai cilvēkam ir kāda raksturīga iezīme? Pie tam mēs bijām noguruši. Klīst apkārt un šaubī­ties, nevarēdams izšķirties, taču vari līdz bez­galībai. Bija skaidrs — ja kaut viens no mums būs ar mieru, tad par eksperimenta objektu noteikti kļūs šis pats vīrietis ar iz­kusušā saldējuma trauciņu.

Kaut laiks bija karsts, viņš bija ģērbies labi pašūtā, nedaudz apdilušā flaneļa uzvalkā. Cilvēks sēdēja taisni izslējies, nepakustēda­mies. Laiku pa laikam viņš tikai mainīja kāju stāvokli. Un uz galda noliktā roka nervozi virpināja neaizdedzinātu cigareti.

Pēkšņi sāka dārdēt uzbāzīgi skaļa mūzika. Kāda meitene bija iemetusi mūzikas auto­mātā desmitjēnu monētu. Meitenei varēja būt ap astoņpadsmit vai divdesmit gadu, vi­ņai bija melni svārki līdz ceļiem un kājās sarkanas sandales. Mūzikas automāts atra­dās mums aiz muguras. Izdzirdis troksni, vī­rietis satrūcies pagriezās, un mēs pirmoreiz ieraudzījām viņa seju. Tā bija skarba un vienlaikus nervoza, ar iekritušām acīm, tā cieši, gluži kā pieskrūvētā, piekļāvās melna­jam kaklasaites taurenītim. Cilvēkam jau bija pāri piecdesmitiem, taču viņā bija kaut kas bērnišķīgs — varbūt krāsoto matu dēļ.

Mūzika man šķita pārāk vulgāra. Joriki gaumei gan tā pāri nedarīja, viņš pat sāka ar pirkstiem bungot līdzi ritmu. Viņa seja atmaiga. Iedzēris malku kafijas, viņš pievir­zījās man tuvāk un teica:

— Šis ir tas cilvēks, ko mēs meklējam. Kā jums liekas, sensei? Viņā kaut kas ir, vai nav tiesa?

Pēkšņi es sāku šaubīties. Klusēdams pa­raustīju plecus. Nē, tā nebija muļķīga ie­doma. Es jutu kaut kādu nenosakāmu nepa­tiku. Viena lieta ir domās izplānot kādas ab­straktas, nepazīstamas personas likteņa pare­ģošanu; eksperiments šādā gadījumā šķiet lielisks un nozīmīgs. Pavisam kas cits ir pa­šam ieraudzīt cilvēku — nākamo izmēģinā­juma trusīti. Patiesi, vai mūsu idejai ir kāda jēga? Pagājušajā naktī biju šausmīgi noguris. Ja nu mēs mašīnas priekšlikumu esam iztul­kojuši nepareizi? Ja nu mani ietekmējis Jo­riki, kurš bija turpat līdzās un tūlīt piekrita? Bet varbūt tas nebija mašīnas priekšlikums, bet manis paša uztraukums, kas man nedeva miera? Komisijas spiediena radītie pārdzī­vojumi. Varbūt uztvēru tā, kā man bija iz­devīgi.

Joriki apjucis piemiedza acis.

— Kas noticis, sensei? — viņš čukstēja.

— Tas taču ir mašīnas uzdevums. Mēs tādē­jādi dabūjām Tomojasu piekrišanu.

— Neoficiālu piekrišanu. Nevar zināt, ko vēl teiks komisija …

— Muļķības! — Joriki lūpas izstiepās.

— Skaidri un gaiši pateica, ka pārvaldes priekšnieks piekritis. Ko jums vēl vajag?

— Kā tu nesaproti! Līdz nākamajai sēdei viņš var vēl divdesmit reižu pārdomāt. Kas par to, ka mūsu plāns nav saistīts ar poli­tiku? Viņi velti netērēs līdzekļus tādām lie­tām, kas pašiem nav vajadzīgas. Neaizmirsti, ka komisiju vispirms nodarbina budžeta pro­blēma. Tā nav bērnu pļāpāšana par to, kas kuram patīk un kas nepatīk.

— Kāpēc mašīna deva tādu pasūtījumu?

— Baidos, ka mēs bijām noguruši un pār- pratām.

— Es gan tā nedomāju! — Joriki aizsvilās un, pavicinājis roku, apgāza ūdens glāzi. Slaucīdams ar kabatlakatu bikses, viņš tur­pināja: — Piedodiet. . . bet es ticu mašīnai. Pamēģināsim atcerēties, ar ko viss sākās. Vis­pirms «MASKAVAS-2» ietekmē mēs visi — gan komisijas locekļi, gan līdzstrādnieki — centāmies izstrādāt pareģošanas programmu, kas balstītos tikai uz informāciju par sabied­riskām parādībām. Vai nav tiesa? Ja par pa­matu ņem tikai cilvēces attīstības kopainas ārējās, vispārējās pazīmes, tad iespējams, ka mūsu mašīnai ir taisnība un maksimālās pa­kāpes pareģojuma iznākums ir komunisms. Gribu uzsvērt, ka citādi arī nevar būt, ja pa­reģošanas mašīnu izmanto šauri praktiskiem nolūkiem. Mašīnas apgalvojums, it kā komu­nisms esot maksimālās pakāpes pareģojums, bija ļoti interesants … Taču cilvēkam vis­svarīgākais ir nevis sabiedrība, bet pats cil­vēks. Ja cilvēkam klājas slikti, kāda tad jēga visideālākajai sabiedrībai?

— Tātad?

— Man šķiet, ka mašīnas priekšlikums mēģināt pareģot indivīda nākotni trāpa nag­lai uz galvas. Bet ja nu mēs «MASKAVAS-2» pareģojuma vietā iegūstam citu secinājumu?

— Mašīna neko tādu nav ziņojusi.

— Protams, ka nav. Es pats arī neesmu pār­liecināts par tādu iespēju. Es gribu teikt, ka mums ir izredzes dabūt komisijas piekrišanu, ja ar apdomu par to ieminēsimies. Pavērsies arī pavisam konkrētas perspektīvas. Ja mūsu eksperiments būs sekmīgs un mēs izstrādā­sim kaut kādus vispārējus paņēmienus in­divīda nākotnes pareģošanai, tad, piemēram, balstoties uz noziedznieka iepriekšējās un turpmākās dzīves apskatu, būs iespējams pieņemt ideāli taisnīgus spriedumus . . . vai pilnīgi novērst noziegumus. Varēs dot pa­domus, dibinot laulības dzīvi, noteikt profe­sionālas dotības, noteikt diagnozes… un ne­pieciešamības gadījumā pareģot ari nāvi…