KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Vai viņi patiešām grib to panākt, sen­sei?

Jautā nemainīgā Joriki balss.

— Uzspļausim viņu plāniem, palaidīsim mašīnu ar pilnu jaudu un noliksim viņiem priekšā gatavus rezultātus.

Soba, kā paradusi, viņam piebalso.

— Rezultāti acīmredzot būs tādi paši kā Padomju Savienībā.

— Vai patiešām? — jautāja Vada.

— Kas par to, — atbildēja Soba. — Lai ir.

— Ak tā? Hm … Diez vai jūsu vidū ir ko­munisti.

— Ko jūs ar to gribat teikt, sensei?

Man apnika šī saruna.

— … kā runā mūsu draugi komisijā. Man ir gluži vienalga.

Visi atviegloti iesmējās.

— Es jau tā domāju!

— Ai sensei, kā jūs izjokojāt mūs!

— Vai tas, ka mums vairs neļaus strādāt, arī ir tikai joks?

Mīklaini vīpsnādams, es piecēlos. Man bija kauns pašam no sevis. Joriki sniedza man de­gošu sērkociņu, un es apķēros, ka turu pirk­stos cigareti. Pavisam klusi, lai sadzirdētu tikai Joriki, teicu:

— Vēlāk uznāc otrā stāvā …

Joriki satraukts pavērās manī. Viņš lai­kam uzreiz saprata, kas man padomā .. .

— Tu saproti? Kad es ar jums tur lejā ru­nāju, man pēkšņi atausa gaisma …

Cik baismi dūc ventilators!

— Tā jau es domāju. Man arī nez kādēļ tas ienāca prātā.

— Tad sāksim rīkoties. Ņem vērā, būs jāstrādā visu nakti. Es vēlos, lai pagaidām par to neviens nezinātu.

— Protams.

Mēs noņēmām no plaukta mūsu mapes, iz­ņēmām no vākiem izgriezumus un sākām likt tos mašīnai saprotamā kārtībā. Mums va­jadzēja ievadīt izgriezumu saturu mašīnas «atmiņā».

— Šī ideja jau sen nedeva man miera, taču es nekādi to nevarēju ar prātu apjaust. Rei­zumis man likās, ka mašīna pati sākusi dar­boties. Bet šodien, kad es minūtes desmit biju skatījies uz šīm mapēm, mana iztēle at­kal uzbūra visādas ainas. It kā tevi kaut kas ķircinātu, pazib, liekas, tūlīt tūlīt rokā būs … un viss pagaist.

— Zemapziņā?

— Jā. Bet nekas. Mašīna sāks apzināties savu stāvokli, tad vairs nevajadzēs lauzīt galvu, kā agrāk. Mašīna uzreiz dos padomu, kas jādara, uzreiz pateiks priekšā, pēc kā tu tiecies, un nevajadzēs vairs maldīties pa zemapziņu.

— Bet vai šajos izgriezumos tai pietiks in­formācijas, lai to veiktu?

— Droši vien būs vajadzīgi daudzi pa­pildu paskaidrojumi. Mēs tos atskaņosim magnetofona lentē ierakstītus.

Vada atnesa mums sviestmaizes un alu, lai naktī būtu ko iebaudīt.

— Vai jums vairs neko nevajadzēs?

— Nē, paldies.

Viņa aizgāja. Kad nododies darbam, laiks aizrit nemanot. Pulkstenis deviņi vakarā. Desmit. Reizēm es paņēmu no ledusskapja ledu un piespiedu pie acīm.

— Vai «MASKAVAS-2» pareģojumu arī vajag ievadīt «atmiņā»?

— Kā citādi, noteikti ievadi. Tas taču sva­rīgs moments — pāreja no trešās mapes pie ceturtās.

— Kurā sekcijā lai ievada?

— Visu viņu informāciju ievadi reizē. Varbūt mēs dabūsim kādu izlīdzinošu lie­lumu.

Izlīdzinošais rezultāts bija visai daudznozī­mīgs. Pirmais vispārējais punkts pavēstīja, ka pareģošanas mašīna Padomju Savienībā strādā ļoti aktīvi — pieņemsim, ka to mēs zinājām jau agrāk, — bet mūs pārsteidza kas cits, proti: «MASKAVAS-2» pareģojums, ka nākotne pieder komunistiskajai sabiedrībai, apstiprinājās šajā punktā ar sevišķu neatlai­dību.

— Savādi… Kādu viņa iedomājas komu­nistisko sabiedrību?

— Acīmredzot kāds vispārējs priekšstats par to mašīnai ir.

— Zini ko, mēģini pameklēt, vai kāda cita sekcija nereaģē uz «MASKAVAS-2» pa­reģojumu.

Bija tāda sekcija, un tā sniedza visizsmeļo­šāko priekšstatu par komunismu. Mašīna iz­prata komunistisko sabiedrību šādi:

«POLITIKA: PAREĢOŠANA: BEZGALĪBA»

Citiem vārdiem sakot, beidzamais politis­kais pareģojums iespējams pēc bezgalīgi daudzu visu iespējamo un neiespējamo poli­tisko pareģojumu paziņošanas, tas ir, maksi­mālās pakāpes politiskais pareģojums ir ko­munisms.

— Jauki! Tātad, ja mēs izmantosim pare­ģošanas mašīnas, tad par spīti visam komu­nisms atnāks?

Tas bija negaidīts un lielisks panākums. Mēs ar jaunu degsmi ķērāmies pie darba. Kad ievadījām mašīnas «atmiņā» beidzamos izgriezumus, pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu. Uzēdām sviestmaizes.

— Tātad …. kādu viedokli tai uzdot, lai tā sastādītu programmu?

—• Viedokli. . . Nē, līdz tam mašīna vēl nav izaugusi. Labāk sāksim aptauju, kāda papildu informācija tai vajadzīga, lai orien­tētos mūsdienu apstākļos.

Tas bija apnicīgs darbs, kas prasīja milzum daudz laika. Tas bija izmēģinājums ar pārbaužu un kļūdu metodi, kas jāveic neno­gurstoši, gandrīz intuitīvi, kā taustoties. Blā­vās logu rūtis jau sāka zilgot. Šajā stundā visvairāk jūtams nogurums. Ja sēž, rokas klēpī salicis, uzmācas miegs, tādēļ es nomai­nīju Joriki. Kad pēc mirkļa atskatījos, viņš jau gulēja.

Jā, mašīna atsaucās. Kaut ko neskaidru at­bildēja. Sākumā nesapratu atbildes jēgu. Mē­ģināju atvienot savstarpēji saistītās sekcijas. Tad pie viena izvada parādījās vārdi «pats, personiski», bet pie otra — «cilvēks». «Pats, personiski» — tā acīmredzot bija pati pare­ģošanas mašīna. Pareģošanas mašīna un cil­vēks? … Ko mašīna ar to grib teikt? Stop! Varbūt šo nenoteiktību nevar izskaidrot ar trūcīgo informāciju, bet gan ar pretrunīgu faktu savstarpēju noliegšanu? Vai ari … Nē, nesaprotu. Ko īsti tā grib teikt?

Pēkšņi attapos. Jau pati nenoteiktība ir at­bilde uz manu jautājumu. Tieši uz to, kuru es uzdevu. Bet ko tad es jautāju? Neesmu to pat ievērojis. Pareizi, programmēšanas tēma! Un ko es gribēju noskaidrot? Atcerējos. Vai iespējams salauzt komisijas pretestību … un, ja ir iespējams, kā vislabāk rīkoties? Tāda bija problēma.

Iespējams, ka mašīna atbild uz šo jautā­jumu. Atbilde taču gaužām vienkārša. Cil­vēka likteņa pareģojums. Cilvēka par sevi, bez sociālās informācijas, tādēļ, ka viņam šī informācija veidota no savstarpēji noliedzo­šiem elementiem … Individuālās nākotnes pareģojums!

Kāpēc gan ne? Liekas, neesmu pienācīgi novērtējis mašīnu. Tās iespējas ir plašākas, nekā biju gaidījis. Starp citu, nav par ko brī­nīties. Bērni dažkārt pārsteidz vecākus, sko­lēns aptin ap pirkstu audzinātāju …

Steidzīgi modinu Joriki. Sākumā viņš šau­bās, bet tad man piekrīt.

— Tas ir loģiski iespējams. Politiska pro­gnoze un indivīda likteņa pareģojums zināmā mērā ir divas dažādas lietas. Lai nu kā, ir vērts pamēģināt.

— Kurš būs kontroles paraugs?

— Pajautāsim mašīnai…

Taču mašīna, liekas, nemaz negribēja uz­rādīt vēl arī kontroles paraugu. Tai bija vienalga.

— Vajadzēs meklēt pašiem.

— Ja gribam sākt ar pirmo pareģojumu, tad nepieciešams, lai objekts neko nezinātu par eksperimentu.

— Tas nav patīkami.

— Jā …

Mani pārņēma priecīgs satraukums. Dzīva cilvēka liktenis taču ir daudz interesantāks par skaitļiem un grafikiem! Tobrīd mums ne prātā neienāca… Mēs nedomājām par cil­vēku, par tuvāko, kuru izvēlējāmies par ne­kautrīgu pētījumu objektu. Neko nevar da­rīt, laikam tā tam vajadzēja notikt.

Tāpat neizģērbies atlaidos uz dīvāna un nogulēju piecas stundas.

Ap pusdienas laiku piezvanīju Tomojasu.

Pulksten trijos saņēmu atbildi.

— Varu apsveikt ar panākumiem. Tiesa, būs jāpagaida, jo galīgo lēmumu pieņems komisijas nākamajā sēdē, taču pret jūsu plānu pat pārvaldes priekšnieks izturējās vi­sai labvēlīgi. Liels paldies jums .. .