KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Tagad viņš katru dienu pēc darba slepus peldēja prom no pilsētas. Visu brīvo laiku viņš braukāja ar zemūdens motorlaivu, mek­lēdams sauszemes cilvēku dzīves paliekas. Traukdamies zem viļņiem, kas mirguļoja blāvi zilā gaismā kā uz otru pusi apgriezts spogulis, viņš peldēja pāri zemūdens ganī­bām, apmeta līkumu meteoroloģiskajām sta­cijām, kas bija nostiprinātas pie neskaitā­mām bojām, drāzās garām gaisa pūslīšu sta­biem, kurus izvirda zemūdens rūpnīcas.

Taču tik īsā laikā neizdevās nokļūt līdz tā­dai vietai, kur, nostājoties uz kājām, varētu izbāzt galvu no ūdens. Viņa pilsētas tuvumā jau sen vairs nebija sauszemes.

Reiz jauneklis jautāja mūzikas skolotājam: vai sauszemes cilvēku mūzika nav bijusi līdzīga vējam, ko viņi uztvēruši ne vien ar ausīm, bet ar visu ādu? Skolotājs noraidoši papurināja galvu.

— Vējš ir gaisa kustība, nevis svārstība.

— Bet bija taču teiciens «dziesma līdzi vē­jam traucas»?

— Odens pārraida mūziku, bet pats ūdens nav mūzika … Uzskatīt gaisu par kaut ko vairāk nekā par rūpniecības izejvielu nozīmē iestigt misticismā.

Bet jauneklis par vēju domāja ne tikai kā par rūpniecības izejvielu. Skolotājs kļūdās. Un jauneklis nosprieda, ka viņš vēlreiz pats pārbaudīs, vai mūzika ir vai nav vējš.

Pienāca brīvdienas, kas ilga trīs dienas. Tad jauneklis ar saviem biedriem sēdās iz­braukumu kuģī un devās ekskursijā pa vēs­turiskām vietām. Nepagāja ne puse dienas, kad viņi nokļuva pie milzu drupām, kas se­natnē esot saukušās par Tokiju. Tur ir tūristu bāzes, kas apgādātas ar visu nepieciešamo, veikali ar brīnišķīgiem suvenīriem, visā pa­saulē slavens zooloģiskais dārzs ar sausze­mes dzīvniekiem. Tur pamestos labirintos un aizās starp neskaitāmām betona kastu grē­dām var paklejot un patrenkāt zivis. Tas ir interesanti, saistīts ar risku un patīkami ku­tina nervus. Ja uzpeld virs drupām, var vērot dīvainu ielu tīklu. Ielas — tas ir kaut kas līdzīgs tuneļiem, tikai bez pārseguma. Saus­zemes cilvēki bija piekalti pie zemes un va­rēja izlietot tikai horizontālas plaknes, tādēļ arī viņiem bija vajadzīgas ielas. Cik neliet­derīga telpas izšķiešana! … Pirmajā acumir­klī tas liekas smieklīgi, bet, kad apdomā, skats ir varens. Pēdas, ko atstājusi senču smagā ciņa ar zemi… Liecinieces viņu pū­lēm atraisīties no zemes pievilkšanas spēka un kļūt vieglākiem… Viņiem pat tukša plastmasas kārba krita lejup … Viņi cīnījās cits ar citu par zemes gabaliņu … Pārvietoja savus ķermeņus, mīdīdami ar tievajām kā­jām zemes virskārtu … Sauszeme, vējš, bet ūdens šajā milzīgajā tukšajā telpā krita lejup kā reti pilieni. . .

Taču jauneklim nebija laika prātot par šīm dīvainajām parādībām. Sajūsmu un ziņkā­rību atstājis naivajiem draugiem, viņš pats nemanot atpalika no tiem un peldēja tālāk uz priekšu. Ja viņš peldēs veselu diennakti uz ziemeļrietumiem, tad sasniegs sauszemes gabaliņu, par ko tika stāstīts ģeogrāfijas stun­dās. Rietēja saule, pienāca brīdis, kad viļņi mirdz sevišķi skaisti, bet, jo tālāk viņš pel­dēja, jo vienmuļāks un drūmāks viss kļuva. Šīs vietas, kuras tikai nesen bija aprijusi jūra, vēl tagad šķita glabājam nāves at­spulgu.

Viņš pagriezās un paraudzījās uz apgais­moto skatu torņa platformu, kas pacēlās virs Tokijas drupām un izskatījās kā milzīga, mir­dzoša zivs. Pēkšņi viņam kļuva baigi un gri­bējās griezties atpakaļ, taču kājas pašas no sevis kūla ūdeni, nesdamas viņu pretējā vir­zienā …

Jauneklis peldēja un peldēja … Pamazām zemūdens ainava kļuva arvien mežonīgāka, parādījās zemūdens klintis un dziļas aizas… Rēgojās ērkšķainas mirušo sauszemes augu atliekas … Pavīdēja tikko manāmi bālgani plankumi kāda paugura nogāzē — jādomā, kauli, kas bija palikuši pāri no sauszemes dzīvniekiem, kuri, uzbrūkošās jūras iedzīti, tur bija aizgājuši bojā.

Jauneklis peldēja visu nakti. Pa ceļam viņš trīs reizes atpūtās, iebaudīja saldo želeju un noķertās zivtiņas. Tik ilgi bez motorlaivas viņš nekad nebija peldējis un tagad aiz no­guruma nejuta vairs ne rokas, ne kājas. Taču viņš peldēja tālāk un, beidzot, rītausmā sa­sniedza mērķi. Jūras dibens šeit bija aug­stāks un pacēlās virs jūras līmeņa. Tā bija sauszeme. Puskilometru gara tik tikko virs jūras izslējusies saliņa.

Ar pēdējiem spēkiem viņš izlīda no ūdens. Viņš bija iztēlojies, kā izsliesies visā augumā un klausīsies vēja mūziku, bet, tikko viņš bija izkāpis no jūras, pēkšņi viņam gāzās virsū viss pasaules smagums. Viņš pieplaka pie zemes un nespēja vairs pakustēties. Ar lielām pūlēm viņš pacēla vienu pirkstu. Tur­klāt bija neizsakāmi grūti elpot, it kā spēko­joties pretinieks viņam neatļauti būtu aiz­spiedis žaunas. Bet viņš tam nepievērsa uz­manību, jo skābeklis ir arī gaisā.

Senilgotais vējš pūta. Tas pieskārās viņa acīm, un it kā par atbildi tās kļuva mitras. Viņš bija apmierināts. Tās bija asaras. Ta- tad «sauszemes slimība» .. . Viņam vairs ne­gribējās kustēties.

Ļoti ātri viņš pārstāja elpot.

Aizritēja vairāki desmiti dienu un nakšu. Jūra aprija arī mazo saliņu. Jaunekļa līķis vēl ilgi šūpojās viļņos.

«Bet es? Vai es varu pacelt pirkstu?» jau­tāju pats sev. Nē, liekas, ka nevaru. Pirksti ir smagi, kā ar svinu pielieti. Gluži kā tam zemūdens zēnam, kas izkāpa krastā.

Kaut kur tālumā nosvilpās elektriskais vil­ciens. Dārdēdama garām aizbrauca smagā mašīna. Kāds klusu ieklepojās. Divreiz no­drebēja rūtis, laikam no vēja.

Uz durvju pusi lēnām vilkās mana slepka­vas brezenta kurpju šļūcošie soļi. Es vēl jo­projām neticēju … Vai tiešām cilvēkam pie­nākumi ir tikai tādēļ, ka viņš eksistē? … Jā, laikam tā ir, strīdu starp tēviem un bērniem vienmēr izšķir bērni… Radītie tiesā radītā­jus, lai ko domātu radītāji, jo tas acīmredzot ir dzīves likums.

Soļi apstājās pie durvīm.

Beigas

K o b o A b e

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis /. Reinbergs.

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)

[1] zinātniekā vai skolotāja pagodinoša uzruna.

[2] spēļu automāts.

[3] viena no divām galvenajām japāņu ābecēm.

[4] japāna par frizētavas izkārtni noder stikla cilindrs, kas lēni griežas.

[5] japāņu koka apavi.