KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās Dienvidame­rikas līnijas preču-pasažieru tvaikonis «Nan- tjo marī». Kad kuģa korpuss pēkšņi nodre­bēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne koman­das locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sardzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pama­nīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krāsas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvīļoja jū­nija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Cunami strauji virzījās pāri zemūdens ga­nībām, pilsētām, naftas atradnēm. Daudzi zemūdens cilvēki, kas vāca zivju ikrus, vis­pār to nepamanīja.

Otrā rītā cunami brāzās virsū Japānas pie­krastei no Sidzuokas līdz Boso. «Nantjo marī» saņēma pa radio paziņojumu, ka Jokohama vairs neeksistē, un apstājās atklātā jūrā.

Frāze «vairs neeksistē» galīgi izsita kap­teini no sliedēm, taču vēl dīvaināka viņam šķita pasažieru izturēšanās. Kādēļ viņi no­klausījās šo paziņojumu tik mierīgi? Starp citu, dīvainības bija sākušās jau agrāk. Šie cilvēki nofraktēja kuģi pilnīgi, uzcēla uz klāja kaut kādu milzu mašīnu, bet gala ostā kuģi neizlādeja un pavēlēja doties atpakaļ.

Bez tam brauciena laikā viņi iekārtoja tilp­nēs kaut ko līdzīgu laboratorijai un neatgaja ne soli no savas mašīnas. Viņus vadīja kāds cilvēks, vārdā Joriki. Kas tie bija par cilvē­kiem?

— Tātad tie bijāt jūs?

— Acīmredzot jā.

— Jūs zinājāt, ka Jokohama ies bojā, un klusējāt?

— Kā jūs tā varat… Iedzīvotāji bija brī­dināti, un gandrīz visi evakuējās.

— Bet es? Arī es atrados uz šā kuģa?

— Nē, sensei… Jūs jau sen …

Plūdi nerimās. Divi alkatīgi cilvēki, vīrie­tis un sieviete, klīda gar krastmalu. Neko vērtīgu viņiem neizdevās dabūt. Tas, ko viņi bija noturējuši par kaklarotu, izrādījās liekie zobi. Tad sieviete pamanīja ūdenī slīkoni. Vi­ņai kjuva baigi un gribējās doties mājup. Vī­rietis mēģināja ar nūjas galu apvelt līķi otrādi. Bet slīkonis pēkšņi atņirdza zobus, pa­rādīja mēli un ienira dziļumā. Tas bija zem­ūdens cilvēku izlūks. Runāja, ka sieviete esot paģībusi.

Ūdens arvien vēl nekritās, bez apstājas turpinājās zemestrīces, cilvēki stāstīja cits citam par dīvainajiem slīkoņiem. Satraukums pieauga. Klīda baumas, ka valdība esot kaut kur pazudusi, un tas bija visbriesmīgākais.

Baumas nebija bez pamata — valdība patie­šām bija pārcēlusies uz jūru.

Valdības ēka stāvēja kalna galā, no kurie­nes pavērās skaists skats uz klinšaino kla­jumu un pirmā zemūdens rajona Iamināriju biezokņiem. Netālu no pakalna, aiz divdes­mit metru platas aizas, pa trim rindā pacēlās milzīgi, oranži tulpjveida magnija un plast­masu rūpnīcu dūmeņi. Šo brīnišķīgo skatu ierēdņi vēroja pa logiem no peldošās cilin­driskās ēkas, kura turējās jūras dzelmē uz trim balstiem.

Beidzot virs jūras pacēlās antena un sākās radiopārraide. Valdības paziņojumā bija teikts:

1. Ceturtais ledus laikmets ir beidzies. Sā­kas jauns ģeoloģisks laikmets. Jāvairās no pārsteidzīgas rīcības.

2. Lai nostiprinātu valsts starptautisko stā­vokli, valdība jau laikus lielā slepenībā ra­dījusi zemūdens cilvēkus un vadījusi jūras dzelmes kolonijas izveidošanas darbus. Paš­reiz ir astoņas zemūdens pilsētas ar trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju katrā.

3. Zemūdens iedzīvotāji ir laimīgi un pa­kļaujas kārtībai. Pašreizējā grūtajā stāvoklī viņi visiem spēkiem palīdz valstij. Drīz jūs sāksiet saņemt nepieciešamos produktus un priekšmetus, kas izgatavoti jūras dzelmē.

4. Pēdējais. Japānas valdība pretendē uz

18 - 415 269 akvatoriju tajās robežās, kādas norādītas at­sevišķā dokumentā.

5. Papildu paziņojums. Pašreiz izskata jau­tājumu par speciālām uztura devām sievie­tēm, kuru bērni ir zemūdens cilvēki. Gaidiet turpmākos paziņojumus.

(Beidzamajam punktam bija vislielākie pa­nākumi. Tas attiecās uz lielāko daļu māšu.)

Aiz valdības ēkas pacēlās vēl trīs tādas pa­šas formas, tikai nedaudz mazākas ēkas. Ta­jās bija parastās dzīvojamās telpas, uz jum­tiem stāvēja speciāli helikopteri, viss bija iekārtots diezgan komfortabli. Ar dzeloņ­stieplēm apvilktajā plašajā parkā, kurā zem­ūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, ska­tienam pavērās gleznainas ielejas, koraļļu rifi, daudzkrāsainu ūdensaugu birzis. Jaukā laikā ir patīkami pagulēt jūras dibenā ar ak- valangu uz muguras, papriecāties, kā saules disks vizuļo un šūpojas viļņos, kas atgādina matētu stiklu, vai arī visai ģimenei ar har­pūnas šauteni rokās doties piknikā … Taču dzīvokļu īres maksa ir neticami augsta un tie, kas nav izpelnījušies valdības sevišķu labvēlību, nespēj samaksāt. Ne visi, kas grib, var atļauties sev tādu dzīvokli.

Bet dzīve uz sauszemes tomēr turpinājās. Darbojās elektrostacijas, strādāja rūpnīcas, ielās un veikalos valdīja rosība. Vienkāršie cilvēki, kam mācās virsū jūra un inflācija,

kaut kā savilka galus kopā. Sliktākajā gadī­jumā vienmēr varēja salīgt par uzraugu zem­ūdens ganībās.

Dīvaina kustība apvienoja mātes uz saus­zemes. Viņas gribēja tikties ar saviem bēr­niem. Taču zemūdens cilvēki nesaprata, ko no viņiem vēlas, un neatsaucās. Tādēļ arī valdība nelikās par to ne zinis. Toties radās civila aģentūra, kas organizēja pastaigas pa jūras dibenu. Aģentūra plauka.

Reiz atgadījās incidents. No aizžogojuma, kur zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepel­dēt, akvalangā ģērbies zēns ar harpūnu no­šāva zemūdens bērnu. Valdība te nesaskatīja noziegumu, bet sakaitinātie zemūdens cilvēki pieteica streiku. Tad apjukusi valdība pastei­dzās attiecināt uz zemūdens cilvēkiem visas cilvēku tiesības. Pēc tam attiecībās starp abām pusēm notika lielas izmaiņas. Pēc da­žiem gadiem trīs zemūdens cilvēku pārstāv­jus — tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvjus — uzņēma valdības sastāvā.

Gāja gadi, jūras līmenis cēlās arvien strau­jāk. Cilvēki aizklejoja vēl augstāk kalnos. Dzīvojot nemitīgā trauksmē, viņi beidzot at­radinājās no pastāvīgas dzīves vietas. Nebija

vairs ne dzelzceļu, ne elektrostaciju. Neviens vairs ne par ko nerūpējās, cilvēki pārtika no zemūdens pasaules žēlastības dāvanām. Kādā krastā viens bija izgudrojis ienesīgu peļņas avotu — uzstādījis vairākus perisko- pus un tiem, kas vēlējās, rādīja jūras dzīvi. Pasākums guva lielus panākumus. Garlaicī­bas mākti, sirmgalvji stājās rindā, lai par da­žām vara monētām papriecātos par bērnu un mazbērnu dzīvi un nosistu laiku.

Taču pagāja vairāki gadi, un arī periskopi atradās ūdenī un pārklājās ar rūsu.

— Bet tie, kas apmetās zemūdens mājās? Kas notika ar viņiem?

— Viņi dzīvoja kā agrāk.

— Un dzīvoja labi?

— Tā nekas. Tikai sargam ar harpūnas šauteni vairs nebija akvalanga. Zemūdens cilvēki pieņēma lēmumu rūpīgi glabāt tos kā cilvēku pagātnes eksponātus.

— Vai tas ir labi, Tomojasu-san?

— Kā lai to pasaka… Starp citu, tajā laikā es jau būšu miris …

Pienāca diena, kad zemūdens cilvēki izvei­doja savu valdību. To atzina starptautiskā mērogā. Daudzas valstis radīja savas zem­ūdens kolonijas.