KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Amerika, virs zemes paliks tikai Klinšu kalni, no Japānas pāri paliks kādas desmit kalnai­nas saliņas. Valdībām tas jāslēpj no iedzīvo­tājiem, kamēr nebūs veikti attiecīgie pretpa- sākumi.

Patiešām, visas valdības apņēmušās neko neizpaust. Bet valdībās visu laiku notiek da­žādas pārmaiņas, akli uzticēties tām ne­drīkst .. . Tādēļ vislielākie finansu karaļi ap­vienojušies un izveidojuši īpašu komiteju ne­pieciešamo pasākumu izstrādāšanai. Vēlāk šo komiteju pārveidoja par jūras dibena ap­gūšanas un ekspluatācijas sabiedrību …

— Tas taču ir negodīgi!

Man svila mute, it kā tā būtu izplaucēta ar kādu stipru skābi. Nezinu, vai biju īsti no­skaities, vai tikai biju nolēmis noskaisties, varbūt dusmas bija tikai iegansts, taču man vajadzēja kliegt pilnā balsī.

— Ja es to būtu zinājis … — runājot man mežģījās mēle. — Kāpēc? Kādēļ neteicāt man tūlīt? Ja es pašā sākumā to būtu zinājis . . . es …

Joriki paraudzījās manī caur pieri.

— Jūs tā domājat? — viņš jautāja.

— Nu vai tā drīkst? … — Mana balss ska­nēja kā vaids. — Jūs slēpāt no manis notei­cošo faktoru…

— Diez vai tam būtu kāda nozīme. Ja jūs, sensei, būtu zinājis to jau agrāk, jūs vēl ne­atlaidīgāk turētos pie tagadnes un nodarītu daudz ļauna.

— Kādēļ? …

— Vai pasaules mēroga plūdi jūs biedē?

— Jā.

— Bet vai tas, ka eksistē zemūdens cilvēki, jūs izglāba no šīm bailēm?

Mēģināju atbildēt, bet nespēju. Man bija tāda sajūta, ka kuru katru acumirkli sākšu smilkstēt kā vajāts dzīvnieks … Viss degu vienās ugunīs, tikai kājas stindzināja ledains aukstums. Gluži kā zagtos klāt nāve.

— Tieši tādēļ, — lēni stiepa vārdus Jo­riki, — visas šīs runas par zemūdens vulkā­niem es uzlūkoju par mazāk nozīmīgām.

— Kādēļ? — Tomojasu bija neapmierināts. — Tagadne nav tikai ledus laikmets, tā ir ce­turtā ledus laikmeta beigas. Iespējams, ka pavisam jauna ģeoloģiska laikmeta sā­kums . . .

— Tā tas ir. Bet zemūdens kolonijām ir ļoti liela patstāvīga nozīme, neatkarīgi no ģeolo­ģiskām katastrofām. Tās ir brīnišķīgas pa­saules, un nepavisam ne tādēļ, ka tās ir ne­pieciešamības radītas. Man, piemēram, Pa­saules okeāna ūdens līmeņa celšanās ir tikai labs arguments, lai sakustinātu mantīgās šķiras.

— Nepareizs uzskats, Joriki-san, nepareizs uzskats . . .

— Lai būtu nepareizs. Mums abiem, To- mojasu-san, ir dažādi uzskati… Jā, sensei, mēs darām vienu darbu, bet raugāmies uz to katrs citādāk. Šī finansistu banda ir ieplāno­jusi ar mūsu uzņēmumu labi nopelnīt, vai nav tiesa, Tomojasu-san? Varbūt jūs domā­jat, ka viņi upurē savus gaistošos kapitālus nākotnes labā?

— Jūs pārspīlējat, — sašutis sacīja Tomo­jasu. — Vienalga, vai tas būtu otršķirīgs vai pat trešās šķiras jautājums, skaidrs ir viens: visas pilsētas un ciemi aizies dibenā. Par to nav šaubu, sakiet, ko gribat.

Zemudens cilvēku paraugskola

Komentē Jamamoto kungs (Okeāna dzelme … Tul­pes ziedam līdzīgs veido­jums ar tievu kātiņu izce­ļas uz zemūdens debess melnā fona.)

— Tā ir paraugskolas ēka. Interesanta ar­hitektūra, vai ne? … Ēka celta no plastikāta, sienas dobumainas, pildītas ar gāzi. Celtne ir vieglāka par ūdeni. Gluži pretēji virszemes principam, kur viss balstās uz gravitācijas spēku. Šīs ēkas iedzīvotājiem nav jārēķinās ar ēkas augšstāviem un apakšstāviem, jo viņi brīvi pārvietojas telpā. Horizontālās plāk­snes nevienu neaiztur, tādēļ ieejas un izejas ierīkotas no augšas. Konstrukcija gaužām vienkārša. Vispatīkamākais ir tas, ka nav jā­domā ne par ūdens spiedienu, ne par caur­laidību.

(Objektīvs tuvojas celtnei.)

— Cik tā milzīga …

— Pašreiz tajā atrodas divsimt četrdesmit bērnu, bet tā paredzēta tūkstoš bērniem. Tajā ir gan skola, gan internāts … Izdevīga mā­jiņa, vai nav tiesa? … Tuvākajā nākotnē » das te uzcels pavisam divdesmit vienu. Div desmit vienam tūkstotim bērnu no sešiem līdz desmit gadiem. Nē, uzcelt nav grūti. Drīz sāksim celt masveidā. Gatavās sekcijas no­gādā uz vietas, samontē, piepūš ar gāzi, un ēka gatava. Nedaudz vairāk laika droši vien prasīs pamatu nostiprināšana.

(Objektīvs virzās visgarām ēkai. Pāri ek­rānam mirguļo jāņtārpiņiem līdzīgu uguntiņu joslas. Acīmredzot spīd pašas sienas. Pāri redzes laukam aizšaujas sīku zivtiņu bars.)

— Ieskatieties uzmanīgi! Šīs uguns svīt­ras acij gandrīz nemanāmi pastāvīgi maina spilgtumu. Spilgtākas un mazāk spilgtas gais­mas viļņi ritmiski veļas no augšas uz leju … tie ir savdabīgi zivju pievilinātāji. Katrai zivju sugai ir savs iecienīts spilgtums; šīs gaismas viļņu kustības savaldzinātas, zivis peld uz leju, kur tās sagaida lamatu atplestā mute. Domāju, ka nākotnē plaši lietos tādu zvejas paņēmienu. Lomi ir ļoti bagāti. Tādēļ zvejnieki, kas zvejo šajā rajonā …

— Kur tas ir?

— Apmēram vidū uz taisnes, kas savieno Urajasu un Kisaradzu.

— Un neviens līdz šim nav jūs uzgājis?

— Tas ir piecdesmit sešdesmit metru dzi­ļumā. Bez tam tur aizvākta prom dūņu kārta … divdesmit pieci metri, tieši ēkas augstumā … Tādā dziļumā bez ūdenslīdēja tērpa nevar doties. Iznirt virs ūdens audzēk­ņiem stingri jo stingri aizliegts .. .

— Bet audzinātāji?

— Kad ir nepieciešams, apaļstieni, kas sa­tur celtni, izvelk. Tad attālums no virsmas līdz jumtam vairs ir tikai divdesmit metru.

(Objektīvs apstājas pie jumta. Tas ir ku­pols ar lielu, apaļu lūku centrā. Uz lūkas, ba­lansēdams uz vienas kājas, stāv zēns. Viņam pie pleca piepeldējusi zivs plaukstas lie­lumā.)

— Izgājis sagaidīt… Tas ir pirmais un visvecākais no zemūdens cilvēkiem. Šogad viņš kļuva astoņus gadus vecs, bet, spriežot pēc izskata, var dot vismaz divpadsmit trīs­padsmit gadu. Pat vēl vairāk. Tas izskaidro­jams tādējādi, ka viņš aug bez vecākiem, taču tas nav galvenais. Zem ūdens viss dzī­vais attīstās apbrīnojami ātri. Kādā PSRS Zi­nātņu akadēmijas izdotā grāmatā lasīju, ka pieci procenti augu bioloģiskā lietderības koeficienta uz sauszemes atbilst gandrīz simt procentiem okeānā. Ziloņa dzimumattīstībai nepieciešams četrdesmit gadu, bet milzu val­zivs jau otrajā trešajā gadā pēc piedzimšanas spēj radīt pēcnācējus.

(Zēns izdveš tikko dzirdamu skaņu un pa­klanās. Zivs mēģina ar purniņu iespraukties viņam mutē, bet viņš to saudzīgi atvaira. Vienu mirkli liekas, ka viņš smaida, taču tas laikam nav smaids. Viņš ir ieģērbts svīterī un garās triko biksēs, kājās pleznas. Virs gal­

vas, gluži kā dūmi, plīvo plāni mati, acis ieplestas neparasti plati. Kustības ir gracio­zas un vieglas kā meitenei. Tikai žaunas un šaurās krūtis rada nepatīkamu iespaidu.)

— Kā viņš pieradināja zivi? Šim puišelim patīk dzīvnieki. Fonētiski atveidojot viņa vārdu, tas skan Iriri… kaut jāpiebilst, ka tas ir tikai Morzes ābeces šifrs. Bet tagad palū­kojieties uz jumta virsu.

(Skats uz jumtu no augšas. Cauri caurspī­dīgai riastmasai var vērot melnganu bie­zokni, kas atgādina tumšas putas.)

— Tas ir saldūdens hlorellas paveids, bet mēs to esam pieradinājuši pie jūras ūdeņa. Šim augam ir ideāla barības vērtība, tas satur vairāk par duci dažādu aminoskābju. No tā pagatavotie cepumi ir bērnu iecienīts gar­dums.

(Zēns, palikdams agrākajā stāvoklī, tikai mazliet saliecis kājas, lēnām laižas iekšā pa lūku. Zobus čirkstinādams, viņš sauc līdzi zivi. Objektīvs viņiem seko. Zēns apgriežas ar galvu uz leju un sāk peldēt ātrāk. Kājas ar pleznām strādā veikli. Akas pašā dziļumā milzums bērnu. Viņi turas pie sienas margām un gaida. Nepārtraukts troksnis, it kā čirk­stinātu cikādes…)