KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Jūs pats to gribējāt, sensei… Mēs jau brīdinājām: sak, nesamulsti, ja es tā da­rīšu … Toreiz nodomāju, ka tas ir tikai joks, bet es taču nevarēju …

— Labi. Ej un gaidi, — pavēlēja mašīna.

Viņš laikam neatšķīra mašīnas balsi no ma­nas balss. Nejuzdamies pārsteigts, viņš pa­māja ar galvu un izgāja ārā, brezenta kurpju pazoles šļūkādams.

— Sāciet bez manis, — teica Vada un arī izgāja.

— Tu runa un rīkojies tieši tā, kā pare­ģots, — pārmeta mašīna, skaidri izrunādama katru vārdu.

Joriki nodzēsa gaismu, un Soba ieslēdza televizoru.

Piepeši, it kā tumsa būtu mani atbrīvojusi, es iekliedzos. Rīkle man bija izkaltusi, balss skanēja svešādi.

— Kādēļ… Kam tas viss vajadzīgs? Kāpēc jūs nenogalināt, ja esat nodomājusi to darīt?

Joriki pagriezās, no televizora ekrāna krī­tošās violetās gaismas apspīdēts.

— Mums taču ir vienalga, sensei… — viņš nedroši teica. — Ja jūs atsakāties skatī­ties …

Es klusēju … locīdamies aiz sāpēm vēderā.

Zemūdens cilvēku ( Uz ekiana redzamas audzētava dzelzs durvis, uz kuiam ai

Komentē Jamamoto baltu eļļas krāsu uzrakstīts kungs skaitlis «3». Parādās jauns

cilvēks baltā virsvalkā un, spilgtajā gaismā piemiedzis acis, apstājas objektīva priekšā.)

— Šeit ir audzēšanas kamera. Parādīsim jums, sensei, jūsu bērnu … (Jaunajam cilvē­kam.) Vai jums viss ir sagatavots?

— Tieši tā … Šeit, trešajā kamerā …

— Nē, nē, neko nevajag paskaidrot. Pa­rādiet sensei viņa dēlu.

(Jaunais cilvēks piekrītoši pamāj un atver durvis. Iekārtojums gandrīz tāds pats kā cūku audzēšanas kamerā. Jaunais cilvēks uzkāpj pa dzelzs kāpnēm un nozūd.)

— Ja jūs dosieties pa labi uz priekšu pa šo gaiteni, tad nokļūsiet pie ēkas pēdējās fa­sādes, kur jūs, sensei, bijāt vakar.. Atcera­ties? Pie baseina, kurā mācīju suni… Tur ir gara apakšzemes pāreja, vairāk nekā trīs­desmit minūtes ko iet, drīzumā izlemsim, vai neierīkot šaursliežu dzelzceļu.

(Jaunais cilvēks atgriežas, nesdams rokās stikla trauku.)

— Pieaugums ir?

— Jā, brīnišķīgi.

(Stikla kolba parādās tuvplānā. Redzams kurkulēnam līdzīgs embrijs. Caurspīdīgā sirds trīs kā sakarsis gaiss. Tumšajā receklī kā ugunīgas šautras uz visām pusēm stīdz asinsvadi.)

— Tas, sensei, ir jūsu dēls … Kā jums viņš patīk? … Mundrs puišelis, vai ne?… Ja jums nav iebildumu, dosimies tālāk. (Ek­rāns satumst.) Mazliet pagaidīsim, kamēr viņi tur visu sagatavo. Tātad mūsu zemūdens cil­vēku audzētava ir sadalīta audzēšanas, audzi­nāšanas un apmācības sektoros. Audzēšanas sektoru neapskatīsim, tas neko neatšķiras no dzīvnieku kamerām. Audzināšanas sektora atšķirību no apmācības sektora nosaka bērnu vecums. Pirmajā turam bērnus no dzimšanas līdz pieciem gadiem, otrajā — par sešiem ga­diem vecākus. Pagaidām mums tādu ir ļoti maz, — tie dzimuši tajā laikā, kad darbs vēl bija eksperimenta stadijā. Viens bērns te ir astoņus gadus vecs, astoņiem ir septiņarpus gadu, divdesmit četriem — septiņi gadi un, beidzot, simt astoņdesmit vienam — seši gadi. Piecgadīgu bērnu mums jau ir četrdes­mit tūkstoši, četrgadīgus un jaunākus katru gadu iegūstam no deviņdesmit līdz simt tūk­stošiem. Tāpēc jau ar nākamo gadu apmācī­bas sektorā darbam būs īsti plašs vēriens. Tagad dažādās vietās okeāna dzīlēs notiek strauji šā sektora nodaļu būvdarbi. Tādu būs vairāk nekā divdesmit, un katrā no tām varēs uzņemt no trīs līdz desmit tūkstošiem bērnu …

(«Piedodiet, mēs likām jums gaidīt,» pār­trauc balss. Ekrāns kļūst gaišs. Milzu baseina iekšpuse. Neskaitāmas sīkos nodali jumos sa­dalītu garu plauktu rindas. Katrā nodalījumā peld pa zemūdens mazulim.)

— Tā ir zīdaiņu kamera. Katru dienu uz šejieni viņus pa pieciem simtiem vai pat pa tūkstotim atgādā no dzemdību kameras. Ide­āli būtu, ja viņus šeit varētu atstāt piecus mēnešus … līdz «atņemšanai no krūts» … bet tad vajadzētu ierīkot baseinus ar simt div- desmittūkstoš vietām. Tas praktiski ir neie­spējami. Tāpēc šeit visus turam līdz diviem mēnešiem un eksperimentam pa trīssimt zī­daiņu no nākamajiem mēnešiem. Pārējos divu mēnešu vecumā nogādā audzināšanas sektora filiālēs, kas pakļautas nākamo zem­ūdens koloniju pārvaldēm. Mums pastāvīgi trūkst darbinieku, tā ka ir zināmas bažas, to­mēr mirstība, par brīnumu, ir ārkārtīgi zema. Šajā baseinā atrodas trīsdesmittūkstoš zī­daiņu, bet pavisam ir pieci šādi baseini. Vēl iekārtots paraugbaseins bērniem no trim līdz pieciem mēnešiem, kā arī audzināšanas un

apmācības nodaļas šā baseina audzēkņiem. Pēc tam jūs varēsiet apskatīt, tagad pavēro­jiet, kā zīdainis.saņem pienu .. .

(Objektīvs pavēršas pret kādu nodalījumu. Tā ir caurspīdīga plastmasas kaste. Ar galvu uz leju un dibenu uz augšu guļ zemūdens ma­zulis — sīciņa būtne, visa vienās baltās krun­ciņās. Var redzēt, kā darbojas viņa žaunas. Kastes vākā ir izciļņi, no tiem uz paresnu cauruli, kas iet pāri plauktam, stiepjas tievas šļūtenes. Apakšā atrodas vēl viena caurule, no tās uz katru kasti iet nozarojums.)

— Pa augšējo cauruli piegādā pienu, pa apakšējo aizplūst netīrumi…

(Šajā mirklī piepeld tehniķis akvalangā, pamāj mums un vieglītēm pieklauvē pie kas­tes sienas. Mazulis pamostas, lēnām apveļas uz muguras un, ātri ātri kustinādams žaunas, ar muti pieplok pie griestu izciļņa. Seja vi­ņam gluži kā jebkuram zīdainim, kad tas ēd, taču neparasti ir tas, ka līdz ar katru norīto malku no žaunu spraugām izplūst piens. Pa­mazām kasti no iekšpuses aizsedz balta migla. Tagad var pārliecināties, ka apakšējā caurule ir paredzēta ūdens apmaiņai.)

— Vissarežģītākā bija nevis barības, bet temperatūras problēma. Mēs, protams, gaidī­jām, ka līdz ar žaunu attīstību notiks izmai­ņas iekšējās sekrēcijas dziedzeros, ādas uz­būvē, zemādas tauku uzkrāšanas procesos, taču neko konkrētu paredzēt nevarējām. Tur­klāt galīgi nomocījāmies ar ādas fiziskās un fizioloģiskās pretestības spējas problēmu. Ar pieaugušajiem ir vienkārši: jāsagādā sintē­tiskā auduma apģērbs, un viss kārtībā, jo ūdens slikti vada siltumu… Šo jautājumu, starp citu, esam atrisinājuši sekmīgi… Vis­vairāk mūs nodarbināja jautājums par to, kādu temperatūru uzturēt piena barošanas periodā. Kā jūs zināt, siltasiņu dzīvnieki nav atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, viņu ķermeņa temperatūra ir pastāvīga; šā apstākļa dēļ viņi var iztērēt lielu enerģijas daudzumu. Zemūdens cilvēki izrādījās apvel­tīti ar augstāku pielāgošanās spēju, viņi spēj pazemināt sava ķermeņa temperatūru atbil­stoši ūdens temperatūrai, un, ja mēs to pie­ļautu, tie kļūtu par vārgām, nekam nederī­gām, flegmātiskām būtnēm. No otras puses, nedrīkst viņus pieradināt arī pie trīsdesmit piecu grādu temperatūras, jo tas traucētu ādas normālu attīstību un zemādas tauku uz­krāšanos. Tā radās pamatīga dilema. Taču mēs to atrisinājām. Palūkojieties uz augšējo cauruli… Pa to tek piens un arī jūras ūdens, kas atdzesēts līdz sešiem Celsija grādiem. Parasti pret bērniem ir pavērsti knupīši, pa kuriem tek piens, bet trīsreiz diennaktī — no rīta, dienā un vakarā, vadības kabīnē nospie­žot sviru, cauruli pagriež un no knupīšiem zīdaiņiem virsū šļācas auksta ūdens strūkla, astoņas sekundes ar desmit sekunžu garu starplaiku. Tā ir masāža ar aukstu ūdeni. Re­zultāti pārspēja visu cerēto. Žēl, ka nav iespējams jums parādīt, kā mazuļi zem dušas spirinās!… (Smejas, māj ar roku.) Pietiek, dosimies tālāk. Mums nav pārāk daudz laika, tādēļ pāriesim tūlīt pie pēdējās grupas, pie piecgadīgajiem bērniem.