KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Paskaidrošu visu pēc kārtas… — stei­dzīgi sāka skaidrot Joriki. — Par šīs organi­zācijas pastāvēšanu uzzināju apmēram pagā­jušā gada septembrī… tieši tad, kad mašīna bija pabeigta un sāka rādīt uz ekrāniem, kā plīst glāzes … Tajā laikā, atcerieties,' ar Ja­mamoto kunga ieteikumu no Centrālās ap­drošināšanas sabiedrības slimnīcas pie mums ieradās Vada-kuna. īsi sakot, viņa man pa­stāstīja par to pirmā …

Pētījoši paskatījusies man acīs, Vada teica:

— Bet. visu es neizstāstīju. Vispirms viņu stingri pārbaudīju.

— Un kā vēl! — Joriki pašķielēja uz viņas pusi. — Pārbaude bija stingra. Man pat likās, ka mani grib ievilkt mīlas tīklos. Viņa ne­pārtraukti stāstīja man dažnedažādus roman­tiskus un fantastiskus stāstus par nākotni, kuru it kā parādīšot mašīna. Biju pat pār­liecināts, ka viņa ir dzejniece. Pret visu iz­turējos diezgan miermīlīgi, un pēkšņi atklā­jās, ka tā bijusi briesmīga pārbaude.

— Es pārbaudīju, kā viņš reaģē uz priekš­statu par nākotni… par nākotni, kas atrauta no tagadnes. Pareizāk sakot, pārbaudīju, kas viņu interesē vairāk — paši pareģojumi vai pareģošanas mašīna. Arī jūs, sensei, es pār­baudīju, vai atceraties? …

Jā, kaut kas tāds bija. Neko konkrētu ne­varēju atcerēties, tikai nāca prātā, ka viņa stāstīja kādus jocīgus niekus un man gri­bējās smieties. Gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle bija kā sasieta un pār lūpām nenāca ne vārds.

— Ar jums, sensei, stāvoklis bija bezce­rīgs. Jūs negribējāt pat dzirdēt par tādu var­būtību, ka nākotne varētu nodot tagadni. Tātad … Kā lai pasaka … Pareģošanas ma­šīna, piemēram, nevar atbildēt, ja nav sa­ņēmusi jautājumu. Jautāt pati sev tā nevar. Tādēļ, strādājot ar pareģošanas mašīnu, ir svarīgi, kas jautā. Šajā ziņā, sensei, man šķiet, jūs absolūti neesat spējīgs strādāt ar mašīnu.

— Nav taisnība! Vissvarīgākie ir fakti! — Mana balss bija sausa un aizsmakusi. — Pa­reģojums nav pasaka! Tas … tas ir loģisks secinājums, kas balstīts tikai uz faktiem! Bet tu te pļāpā visādus … Eh, ko tur runāt! …

— Jūs esat pārliecināts? Vai tad mašīna spēj strādāt ar pašiem faktiem? Bet ja nu galvenais ir tas, kā faktus pārvērš jautāju­mos?

— Diezgan. Tā jau ir filozofija… Tu taču zini, ka esmu vienkāršs tehniķis.

— Pareizi. Te, sensei, arī atklājas jūsu me­todes ierobežotība, izvēloties tēmu.

— Kas jūs tādi esat, ka gribat mani mā­cīt? — Atmetu roku aiz krēsla atzveltnes un noliecos uz priekšu. Mēģināju kliegt, taču man aizrāvās elpa un katrs vārds iestrēga kaklā. — Joriki-kun, saki, ko gribi, tu tomēr esi un paliec slepkava! Bet tu, Vada-kuna? Tu nozagi manu bērnu! Jūs visi šeit esat prātā jukuši! Un jūs, Tomojasu-san? Jūs esat nepārspējams liekulis, nekas vairāk! Jūs me­lojat ik uz soļa, un es pat nezini, kā lai jūs tagad nosaucu …

— Bet es taču… — it kā meklēdams pa­līdzību, Tomojasu skatiens slīdēja pāri grī­dai. — Es tikai centos glābt stāvokli. Darīju visu, kas bija manos spēkos …

—■ Tā ir, — teica Jamamoto kungs un pa­stiepa uz manu pusi izplestu plaukstu. — Arī

Tomojasu-sanam nebija viegli. Viņa stāvok­lis bija ļoti nedrošs, jo viņam vajadzēja slēpt no svešām acīm mūsu divkāršo organizā­ciju . ..

— Divkāršo organizāciju?

— Pagaidiet, atgriezīsimies pie mūsu te­mata, — teica Joriki. Viņš pagāja man garām, pie durvīm pagriezās un ar pirkstiem atbal­stījās pret darbgaldu. — Kopš neilga laika pareģošanas mašīnu esam sākuši lietot jūras dzīļu izmantošanas sabiedrības vajadzībām. To darījām jums, sensei, nezinot, taču jūs laikam nojautāt. Nē, šis skaitītājs nerāda pre­cīzi. Tam pierīkota ierīce, un tādēļ to var pa­griezt atpakaļ.

— Kas jums atļāva tik patvaļīgi rīkoties?

— Redzat, pa organizācijas līniju mani iecēla par mašīnu zāles vadītāju. Protams, sākumā es atteicos. Kaut arī jūras dzīļu iz­mantošanas sabiedrībai ir dotas lielākas piln­varas nekā valdībai, man bija ārkārtīgi ne­patīkami uzņemties tādu atbildību bez jūsu ziņas. Tomēr sabiedrības vadība man neļāva ilgi domāt. Tā steidzās. Tā gan saprata, ka jūras dzīļu apguve jau rit pilnā sparā un at­kāpties ir par vēlu, taču vajadzēja noskaid­rot, uz ko var cerēt nākotnē. Saklausījusi par pareģošanas mašīnu, sabiedrība tūlīt steidza to likt lietā. Pieprasīt pareģojumu oficiāli nevarēja … organizācija taču ir pilnīgi sle­pena … Tad pie mums atsūtīja Vada-kunu, noskaidroja, pārbaudīja un atzina, ka esmu pilnīgi piemērots. Vēl ilgi pretojos šai iecel­šanai. Ar visiem spēkiem centos pārliecināt un pierunāt, lai no mūsu slepenās organizā­cijas par atbildīgo personu kļūtu jūs. Netikās strādāt slepus no jums. Turklāt bija jābaidās, ka jebkuru brīdi jūs varētu atklāt mašīnas jaunās zināšanas, kādas tā noteikti iegūtu šajā darbā. Šai ziņā gan jūs bijāt ļoti lojāls un nekad neiedarbinājāt mašīnu bez komisi­jas atļaujas.

— Tas liecina, — aizkaitināta teica Vada,

— ka sensei interesēja nevis nākotne, bet pati mašīna.

— Vai nevarētu palūgt mazliet maigākā tonī? … — skarbi teica Joriki un turpināja.

— īsi sakot, paredzēdama tādas grūtības, sa­biedrības vadība uzdeva Tomojasu-sanam, cik vien iespējams, bremzēt programmēšanas komisijas darbu … Tomēr mūžīgi tāds ne­dabisks stāvoklis turpināties nevarēja. Vaja­dzēja atrast izeju …

— Un jūs nolēmāt mani nogalināt?

— Nē, ne toreiz. To, ka citas izejas nav, sapratām tikai vēlāk. Nebrīnieties, sensei, ka Vada-kuna šeit runā tādā tonī. Cenzdamās jūs glābt, viņa ir pavisam nomocījusies. Sa­biedrība iesniedza vairākus priekšlikumus, lai panāktu jūsu legālu atlaišanu, bet mēs ne- piekritām. Mēs nevarējām apieties ar jums cietsirdīgi. Ļoti labi sapratām, ko jums nozīmē paša radītā mašīna. Vada-kuna toreiz ierosināja, lai mašīna jūs analizē un pareģo jūsu nākotni. Izmēģinājuma pārbaude nekādu labvēlīgo rezultātu nedeva, bet mēs nolē­mām, ka galīgajam secinājumam ar to ne­pietiek. Gribējām precizēt… Uzdevām ma­šīnai pareģot jūsu rīcību tad, kad konkrēti zināsiet par darbu jūras dzelmē.

— Un kas iznāca?

— E-e… — Joriki apklusa un, sakniebis lūpas, sāka zīmēt uz galda stūra mazus kvad­rātiņus.

— Zemestrīce! — skatīdamies uz gries­tiem, pēkšņi iesaucās Soba.

Patiešām, pa kājām uz ceļgaliem virzījās nelieli, viļņveidīgi grūdieni. Tas ilga tikai dažas sekundes.

— Nu un? — es jautāju.

Joriki izklaidīgi pamāja.

— Jā. E-e… Vārdu sakot, mēs sapratām, ka tas ir veltīgi.

— Kas ir veltīgi?

— Ka jums, sensei, šī nākotne ir nepane­sama. Jūs nespējāt iedomāties nākotni citādu, tikai kā ikdienas turpinājumu. Šai ziņā jūs lielas cerības likāt uz mašīnu, bet nespējāt traukties pretī nākotnei, kas ir atrauta no tagadnes … kas noliedz un grauj šo tagadni. Iespējams, ka jūs esat labākais programmē­šanas speciālists, bet programmēšana ir kva­litatīvas realitātes pārvēršana kvantitatīvā realitātē. Taču bez šīs kvantitatīvās realitātes atgriezeniskas sintēzes kvalitatīvā realitātē nākotne nav domājama. Tas ir vienkārši un

saprotami, bet jūs, sensei, šai ziņā bijāt ne­labojams optimists. Jums vienmēr šķita, ka nākotne ir tikai kvantitatīvās realitātes me­hānisks turpinājums. Tieši tādēļ reālā nā­kotne jums likās nepanesama, kaut gan tās pareģošana jūs vienmēr ļoti interesēja.