KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Nē jau, es darīju tikai tā, kā bija pa­vēlēts …

— Vai tas taisnība, ka tu esot liels slep­kavību meistars?

— Kas nu par lielu. Tikai tā, izpildu pavē­les…

— Un ko tev tagad pavēlēts darīt?

— Piedodiet, sensei… — Viņš nolaida acis, it kā justos neērti. — Pavēlēts pagaidām tikai sekot jums, neko citu …

— Kas pavēlēja?

— Jūs pats, sensei, kurš cits?

Redz, kā! Tātad mans otrais «es» nodarbo­jas ar neģēlīgu slepkavību pasūtījumiem. Nekad savā mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka esmu spējīgs uz to. Ja nebūtu jau līdz nāvei iebiedēts, droši vien no izmisuma un šausmām mani sāktu drudzis kratīt.

— Tā… Un cik cilvēku tu jau esi nonā­vējis?

— Vispār neko lielu … Kopš esmu pie jums, vēl neesmu nevienu nonāvējis…

Es atviegloti nopūtos.

— Bet pirms tam?

— Vienpadsmit. Kas ir mana stiprā puse? Es neatstāju nekādas pēdas. Vispirms apdul­linu, pēc tam aizspiežu muti un degunu. Cil­vēks nosmok. Noņemšanās liela, toties ne gailis pakaļ nenodzied. Bet, ja pavēl iztaisīt slīkoni, iebāžu degunā gumijas šļūteni un leju pa to iekšā ūdeni. Pie tam jāizdara māk­slīgā elpināšana, tad plaušas pieplūst pilnas ar ūdeni. Ne ar ko neatšķiras no īsta slīkoņa. Nožņaugt arī var dažādi. Vajag aptvert šitā te kaklu un atplestām plaukstām ciešāk sa­spiest, un nekādas pēdas nepaliks. Jāatzīst gan, ka tas prasa daudz laika. Bez tam vēl viņš pretojas. Pirmām kārtām viņš jāsalauž garīgi. Jānodara nelieli, ne nāvīgi miesas bojā­jumi. Piemēram, jāsalauž pirksts vai jāizsit acs . .. Rīkus es nekad nelietoju. Tie vien­mēr atstāj pēdas. Strādāju ar kailām ro­kām … Man ir tādas spējas: tikko ieraugu cilvēku, lai kas viņš būtu, tūlīt zinu, kā ar viņu apieties. Pietiek tikai uzmest acis. Tas ir kaut kas līdzīgs hipnozei… Jāatrod tikai vājā vieta, un gatavs ir, miris kas miris, dari ar viņu, ko gribi. Ja, piemēram, ņemtu jūs, sensei… Vispār to nedrīkst izpaust, ja cil­vēks zina jau priekšlaikus, grūti tikt ar viņu galā. Jums, sensei, to var pateikt… Jums šī vieta ir seja vai vēderam sānos.

Kādam nolūkam mans otrais «es» ir salī­dzis šo cilvēku? Varbūt apsargāšanai, bet nav izslēgts, ka tam dots viņa specialitātei atbilstošs uzdevums. Katrā ziņā tas ir ļoti sa­vādi. Un man nav nekāda vajadzība pastai­gāties ar tādu tipu.

— Tu vari iet mājās.

Viņš pavīpsnāja un iešķībi paskatījās manī.

— Uz tāda āķa jūs mani nepaķersiet, sen­sei. Pats taču teicāt: nekādā gadījumā neiz­pildīt pavēles, pat jūsējās, ja tās nav iesnieg­tas rakstiski. Nē, mani jūs ap stūri neapvedī- siet. Labāk aiziesim kaut kur un iekodīsim, ja jūs neesat aizņemts. No rīta aizmirsu pa­ķert līdzi brokastis. Biju jau nolēmis pacies­ties un iztikt, bet, ja iesim abi, pavēli nebūšu pārkāpis. Lūdzu, sensei, esiet tik laipns … Tagad tīri labi derētu griķu putra …

Galu galā atteikties bija kūtrums, bez tam

varbūt varēja cerēt, ka izdosies kaut kā pie­radināt šo paklīdeni, un es piekritu. Viņš ievilka mani tuvākajā traktierī. Arī es pats jau kopš rīta nebiju neko ēdis un, kaut gan apetītes nebija, pasūtīju sev putru groziņā. Bet mans nāvējošais draugs, par spīti liela­jam karstumam, izvēlējās makaronu zupu un sabēra tajā milzum daudz sarkano piparu. Viņš ēda ārkārtīgi lēni, ar baudu notiesā­dams katru makarona skaidiņu, un bija tā aizrāvies, ka nemanīja pat mušas, kas rāpoja viņam pa seju. To skatīties bija vēl pretīgāk nekā klausīties viņa vaļsirdīgajā stāstījumā par slepkavošanas paņēmieniem.

Pa televīziju ziņoja, ka pulkstenis ir pieci. Spiegs kā dzelts pielēca kājās un, paskatījies visapkārt, teica: — Pulksten piecos man jā­piezvana un jāuzzina, kur jūs šodien vest…

Satraukts viņš drāzās uz stūri pie telefona un satvēra klausuli. Liekas, viņam tūlīt atbil­dēja. Viņš pateica pāris vārdu, pašūpoja galvu un, nokāris klausuli, nāca atpakaļ. Viņa sejā varēja lasīt atvieglojumu.

— Kungi jau sanākuši un lūdz nekavējoties ierasties, — viņš teica.

— Kur ierasties?

— Jūs nezināt? Mēs taču norunājām… ka pēc pieciem aiziešu jums pakaļ…

Tad redz ko mans otrais «es» sūta pēc ma­nis! Šim tipam jāaizved mani uz bēdīgi sla­veno zemūdens cilvēku audzētavas komisiju. Tātad arī viņš ir no turienes. Cik viss izrādās sarežģīts, bet tajā pašā laikā neparasti vien­kāršs!

— Kam tu nupat zvanīji?

— Joriki kungam.

— Joriki! Kāpēc viņam? Kāds Joriki sa­kars ar komisiju?

— Nezinu …

— Vai tu zini, kurp jābrauc?

— Tieši tā.

Es pirmais izskrēju no traktiera un tūlīt noķēru taksi. Beidzot taču noslēgsies minē­jumu loks un es ieraudzīšu mednieku, kas izliek cilpas, tikšu klāt pie zaru aizsegtā stumbra. Nokārtošu savu parādu, bet jūs, kungi, atdosiet man to, kas man pienākas, pēc tam noslēgsim rēķinus un paskatīsimies. Nedomāju par to, ka mugurā man ir saņur­cīts krekls, kājās getas un kabatā pāri pali­kušas vairs tikai trīsdesmit jēnas. Tur būs Joriki, par taksi lai samaksā viņš.

Mans pavadonis, kā jau slepkavību speci­ālistam pienākas, pilsētu pazīst labi. Viņš liek šoferim braukt te pa kreisi, te pa labi, it kā tīšām izvēlētos visklusākās un šaurākās ieli­ņas. Bet liekas, ka mēs nebraucam uz to pusi, kur vajadzēja, nevis uz apbūves rajonu, un pamazām manī aug nemiers. Drīz vien mēs izbraucam uz pazīstamas ielas. Lūk, tramvaja līnija, gar kuru eju rītos un vakaros. Mans pavadonis uzsita šoferim uz pleca: — Pie ta­bakas veikaliņa nogriezies un tad pa labi, pie baltās sētas …

— Kas tie par muļķīgiem jokiem? •— ne­izpratnē jautāju. — Tā taču ir mana labora­torija.

— Tieši tā, — atbildēja spiegs, pavirzīda­mies nost, lai es varētu izkāpt. — Joriki-sans tā pavēlēja …

Kaut ko iebilst vai strīdēties nebija nozī­mes. Izkāpu un pajautāju sargam. Gluži pa­reizi, atbildēja sargs, neesot nekāds pārpra­tums, visi jau sanākuši un gaidot sensei. Mans pavadonis apmierināts māja ar galvu un braucīja zodu.

— Kurā telpā?

— Otrajā stāvā, mašīnu zālē.

Otrā stāva logos atblāzmojās saulrieta mā­koņi, rūtīs blāvi laistījās balta gaisma. Pa­lūdzu sargu norēķināties ar šoferi un devos cauri sētai. Pusceļā atskatījos. Sargs izbijies raudzījās uz manām getām. Bet slepkavas kungs ar nolaistām rokām nekustīgi stāvēja viņam blakus un smaidīja.

Pie ieejas es uzāvu kājās dzori, apmeklē­tājiem paredzētos apavus.

Pirmajā stāvā ielūkojos materiālu apstrā­des nodaļā. Nenogurdināmais Kimura ar sa­viem četriem jaunajiem palīgiem plānveidīgi un rūpīgi izšķiroja un kodēja veselus kalnus visdažādāko datu, kas kādreiz varētu no­derēt. Šo nodaļu var nosaukt par pareģoša­nas mašīnas virtuvi. Darbs šeit ir vienmuļš, taču prasa lielu precizitāti, atzīst tikai faktus, un nevienu neuztrauc, vai šī barība mašīnai

nāk par labu vai par sliktu. «^Uklāti sakot, šāds darbs man patīk visvairāk. Informācijas nodaļā neviena nebija.

Otrā stāva gaitenī, kurā ir tikai viens logs, bija jau tumšs. Mēģināju ieklausīties, bet, izņemot apslāpētu ielas troksni, neko nesa­dzirdēju. Uzmanīgi pielavījos pie mašīnu zā­les durvīm un paskatījos pa atslēgas cau­rumu, bet to bija aizsedzis kāds stāvs.

Satvēru durvju rokturi, klusībā atkārto­dams to, ko gribēju teikt.

(«Kas jūs tādi esat?! Kas jums atļāva? Var­būt jūs esat kāda komisija, bet es nevaru atļaut zālē rīkoties kaut kādam baram, par kuru pirmo reizi dzirdu. Pirmkārt, pareģoša­nas mašīnu stingri jo stingri kontrolē valdība. Pat man jāziņo par savu darbu ar mašīnu. Tātad lūdzu man paskaidrot. Nevaru pieļaut patvaļu. Nezinu, kungi, kādas ir jūsu tiesī­bas, bet šeit katrā ziņā par visu atbildu es…»)