KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Kāds izskatījās ārsts? Vai nebija tāds spēcīgs vīrietis?

— J-jā, iespējams …

— Vai tad tu neko vairs neatceries?

— Man taču iedeva tos zirnīšus. Viss ir kā miglā tīts; liekas, tūlīt atcerēšos, bet ne­varu. Sajūta ir tāda, it kā atmiņa nebūtu vairs manis pašas. Es skaidri atceros visu, kas no­tika līdz tam, kamēr vēl nebiju iedzērusi zā­les. Ja satiktu medmāsu ar dzimumzīmīti uz zoda, viņu gan es tūlīt pazītu.

Jā, sievieti ar dzimumzīmīti uz zoda es Jamamoto laboratorijā nesatiku. Liekas, ir atlikusi vairs tikai viena iespēja. Izpētīt sie­vas atmiņu ar pareģošanas mašīnu. Taisnība gan, tas ir bīstami. Tā jau viena sieviete — Tikako Kondo aizgāja bojā. Vai ir vērts riskēt?

Izlēmu to darīt ne tādēļ, ka būtu atbildējis uz šo jautājumu. Gluži vienkārši mani sa­grāba dusmas. Neciešami bija jau tas vien, ka man tā jābaiļojas un jāuztraucas. Ar sievu nekas nenotiks, es no viņas acis neno­laidīšu. Domāt tikai par briesmām — tā būtu sevis pazemošana. Es teicu sievai:

— Mēs iesim. Ej pārģērbies …

Viņa pētījoši paskatījās manī, bet neko ne­jautāja. Varbūt tādēļ, ka es neko prātīgu arī nepaskaidroju, bet laikam mans tonis bija tāds, ka viņa neuzdrošinājās izjautāt. Rei­zēm gadās, ka jāsaprot bez paskaidroju­miem.

Noskatījos, kā sieva ar stingu seju kāpj lejā uz pirmo stāvu, lai pārģērbtos. Jāatzīst, ka, lai attaisnotu pats sevi, esmu lietojis paš­analīzi. Kādēļ to darīju? Vai tādēļ, lai tie­šām aizstāvētu sievu? Varbūt tādēļ, lai iz­mantotu viņu kā paklausīgu instrumentu? Es pratināju pats sevi. Man bija kauns, un es noliecu galvu. Par ko man ir kauns? Kur slēpjas mana vaina? To izskaidrot es nevaru. Varbūt kaut kur pašos dvēseles dziļumos jau paredzēju, ka mūs sagaida tik briesmīgs iz­nākums?

Viens ir skaidrs: esmu zaudējis paļāvību pats sev. Man vairs nav pašam savu domu. Pāri palicis vairs tikai ārkārtīgs satraukums. Ļoti gribas bēgt prom .. . Būtu arī brīnums, ja es nesajustu nemieru. Nezinu, vai man ir dēls vai meita, tas nav svarīgi. Manam bēr­nam būs žaunas, viņš dzīvos ūdenī. Ko viņš domās par mums, saviem vecākiem, kad būs izaudzis liels? Jau šī doma vien liek nodre­bēt. Tās ir vārdos neizsakāmas šausmas, un tām nav nekā kopīga ar vecāku atbildības izpratni. Bērna slepkavība uz šo šausmu fona izskatās it kā cēlākā, humānākā rīcība.

Pār manu seju tecēja sviedru lāses. Es at­jēdzos. Biju nostāvējis kādas desmit minūtes un vēl neesmu nomazgājies. Steidzīgi kāpu lejā. Iebāzis mutē zobu suku, sajutu nela­bumu, gluži kā paģirās.

Atskanēja telefona zvans. Pēkšņi man ienāca prātā šantāžists — tas pats riebīgais šantāžists, kam zināmas visas manas gaitas un plāni, — neizskalojis muti, pieskrēju pie telefona. Zvanīja Tomojasu no programmē­šanas komisijas.

— E-e… Es, taisnību sakot, zvanu sakarā ar padomju priekšlikumu sadarboties.

•— Priekšlikumu noraida? — vienaldzīgi jautāju.

— Nē, nevar teikt, ka noraida… Mēs šeit nolēmām pagaidām nogaidīt un pavērot.

Viss pa vecam. Un laikraksti atkal klusēs. No gaidīšanas un vērošanas nekāda sensā­cija neiznāk. Interese par mašīnu beidzamajā laikā ir mazinājusies. Acīmredzot sākusi dar­boties propaganda, apgalvodama, ka pare­ģošanas mašīna nav savienojama ar liberā­lismu. Tagad tas mani vairs neaizskāra. Man gluži vienkārši nebija spēka pievērst tam uz­manību. Ja gļēvulis Tomojasu, kas iztēlojas, ka viņš tur aiz apkakles nākotni, būtu redzē­jis kaut simto daļu no tā, ko es skatīju pa­gājušajā naktī… Es neatbildēju, un Tomo­jasu turpināja:

— Jā, kā jums ar darbu? Komisijas sēde notiks parīt, un es jau iepriekš priecājos . ..

— Mēs gatavojam interesantu referātu. Starp citu, arī par personības raksturīgāka­jām pazīmēm.

— Bet kā ir ar slepkavu?

No lūpas uz rokas nokrita balts zobu pastas piliens.

— Šodien sastādu referāta plānu, Joriki jums to nodos, — steidzīgi pateicu un pakāru klausuli.

Tūlīt atkal atskanēja zvans. Šoreiz patie­šām zvanītājs bija tas pats šantāžists ar manu balsi.

— Kacumi-sensei? Cik ātri jūs paņēmāt klausuli! Laikam gaidījāt, ka es zvanīšu …— viņš smiedamies teica un, negaidīdams at­bildi, pārgāja uz nopietnu toni.

Viņa balss kļuva vēl līdzīgāka manai balsij.

— Jūs patiešām gaidījāt. Vai ne? … Jūs esat nodomājis darīt kaut ko tādu, no kā gribu jūs atturēt…

Jā, sirds dziļumos es tiešām biju gaidījis, ka šantāžists man piezvanīs. Jau kuro reizi viņš uzmācīgi iejaucas manos nodomos. Un tomēr biju apjucis. Ja manā mājā nav uzstā­dītas slepenas noklausīšanās ierīces, tad vie­nīgi Joriki varēja paredzēt, ka gatavojos pār­baudīt sievu ar pareģošanas mašīnu. Bet, no otras puses, Joriki ir pārāk veikls, lai tik muļķīgi atmaskotu sevi. Sajutu neredzamo okšķeri pavisam tuvu un nodrebēju.

— Kādēļ tu domā, ka es gaidīju? Tā ir ne­jaušība.

— Gluži pareizi. Iekāms es zvanīju, jūsu telefons taču bija aizņemts.

Es samulsu. Ja vēl pieļāvu varbūtību, ka kāds izmanto manu balsi, ko ierakstījusi magnetofona lentē pareģošanas mašīna, tad nekādi nevarēju saprast, kā šis ieraksts ikreiz precīzi atbilst notikumiem un pareizi reaģē uz maniem vārdiem.

— Jūs esat pārsteigts? — apvaicājās mans sarunu biedrs. Atskanēja smiekli: redzams, viņš noskārta, ka esmu apjucis. — Vai tagad jūs zināt, kas es esmu?

— Kas?

— Kā — «kas» … Vai patiešām jūs vēl neesat aptvēris? Tad došu jums rokās vēl vienu pavedienu. Pirms tam jums zvanīja Tomojasu-sans no programmēšanas komi­sijas.

— Tu, Joriki! … Nē, tu, protams, esi ma­šīna. Tu vienkārši esi balss. Bet tevi vada Joriki, par to nav šaubu. Viņš, jādomā, stāv tev blakus. Lai paņem klausuli, žigli!

— Nieki. Ja es runāju, tad pats arī klau­

sos. Piezvanīju jums tāpēc, ka pats gribēju. Vai tiešām jūs domājat, ka mašīna spēj ātri un precīzi atbildēt, ja kāds to vada? Starp citu, sensei, jums mute pilna ar zobu pastu. Laikam nebijāt paspējis nomazgāties, kad jūs iztraucēja? Ja gribat, ejiet un izskalojiet muti, es pagaidīšu. Lūdzu piedodiet, bet es nejokoju. Gribu tikai pierādīt, ka runāju ar jums pēc paša vēlēšanās.

— Labāk skaidri un gaiši pasaki, kas tu tāds esi!

— Jā, laikam labāk pateikt… Bet vai tie­šām jūs nevarat iedomāties? Kaut gan arī tas ir iespējams. Jūs, sensei, jau ievērojāt, ka mana balss ir tieši tāda kā jūsējā. Jūs tagad domājat: tā laikam ir nejauša sagadīšanās. Tā ir? Nu labi, labi, nestrīdēsimies. Tātad, sensei, jūs nevēlējāties mani pazīt. Tas, ka jūs negribat veltīt tam pūles, kā arī tas, ka esmu spiests runāt ar jums pa telefonu, ir vienas medaļas divas puses. Man jāpaskaidro jums kāds svarīgs apstāklis, tas ir…

— Kādēļ tu neienāc pie manis? … Izru­nāties aci pret aci būtu vienkāršāk.

— Jūs tā domājat? Diemžēl tas nav iespē­jams. Bez tam mūsu saruna nav arī tik sa­režģīta …

— Tad runā. Un labi īsi.

— Lieliski. Pacentīšos, — balss izteiksmīgi noteica un turpināja: — īsi sakot, jūs esat nolēmis izdarīt kaut ko nelabojamu.

Sapratu, ka jābūt uzmanīgam. Mans sarunu biedrs tikpat veikli lieto bramanīgās klai­doņa intonācijas kā sauso, ierēdniecisko toni. Tātad tas nav parasts cilvēks, kas runā to, ko domā. Kāds amats prasa noraut cilvēka esī­bas ārējo čaulu, sabiedriskā stāvokļa un pro­fesijas masku? Pirmām kārtām detektīva un šantāžista amats. Varbūt, tēlojot viszini, viņš grib izpētīt, kas man padomā.