KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Tā bija nepievilcīga telpa, piemētāta ar medikamentiem, spožiem ķirurģiskiem in­strumentiem, akvalangiem un kaut kādām sa­vādām ierīcēm. Vienmērīgi sīca ventilators, degunā sitās asa, nepatīkama smaka. Istabas stūrī uz milimetra papīra kaut ko rasēja kāds neliela auguma cilvēks ar šauru pieri. Tikko ienācām istabā, viņš steigšus piecēlās un aici­nāja apsēsties. Pavēros visapkārt. Bija tikai divi krēsli, un es atteicos sēdēt. Negribējās te ilgi uzkavēties.

— Mums ir apmeklētājs, — teica Jama­moto kungs. — Pasakiet viņiem, lai strādā tā, ka viss būtu redzams.

Mazais cilvēks devās prom, vilkdams līdzi mikrofona auklu. Mēs gājām viņam pa pē­dām un, tāpat kā viņš, notupāmies baseina malā. Mazais cilvēks kaut ko ierunāja mik­rofonā, bet divi, kas atradās ūdenī, pacēla uz augšu sejas un pamāja mums.

— Nākamais būs pēc divām minūtēm, — pagriezies pret Jamamoto kungu, paskaid­roja mazais cilvēks.

Viens no tiem, kas atradās ūdenī, parādīja mums divus pirkstus.

— Tagad pie mums viens piedzimst ik pa piecām vai astoņām minūtēm… — teica Ja­mamoto kungs. — Iekāms embriji žaunu sta­dijā, kurus mēs redzējām trešajā kamerā, no­kļūst šeit, tie glabājas blakus, ceturtajā kamerā. Ilgums, protams, ir atkarīgs no dzīv­nieka sugas. Cūkām šis laiks ir apmēram seši mēneši. Bet dīvaini skan šis vārds — «glabā­jas», vai ne, sensei?

Biju pārlieku izbrīnījies.

— Bet sešus mēnešus ik pa piecām minū­tēm viens jauns klāt — tas taču ir milzīgi daudz!

— Viņi tur izvietoti piecās kārtās, katrā sešpadsmit tūkstoši, — pastiepis zodu, piezī­mēja mazais cilvēks. — Tā ir astoņdesmit tūkstošu liela rezerve.

— Ja jūs, sensei, būtu speciālists šajā no­zarē … — skatīdamies ūdenī, teica Jama­moto kungs. — Manuprāt, jūs interesē pro­cedūra ceturtajā kamerā … Barošanas un asenizācijas sistēma, temperatūras un spie­diena regulēšana … Sevišķi temperatūras problēma … Tā pie mums ir daudz zemāka nekā mātes ķermenī… Mēs kavējam žaunu kroku pārvēršanos un tajā pašā laikā stimu­lējam mākslīgo dziedzeru izveidošanos, kas sekmē visu pārējo orgānu specializāciju… Tas ir tik precīzs process, ka izsakāms skait­ļos, tikai šo matemātisko izteiksmi nedrīkst iznest no laboratorijas. Vārdu sakot, mēs iz­dzenam velnu ar Belcebulu . . . Lai sāls kris­tāls vairs nešķīstu, ūdens jāpārvērš par pie­sātinātu šķīdumu, vai ne? Līdzīgu darbu vei­cam arī mēs, un mums ir izdevies apturēt žaunu evolūciju, neietekmējot pārējo orgānu attīstību.

Baseina sienā pie lodziņa iedegās sarkana gaisma. —- Nāk! — sauca mazais cilvēciņš, sabužinādams matus. Joriki, atbalstījies pret baseina malu, paliecās uz priekšu.

— Šis lodziņš ir kaut kas līdzīgs mākslīga­jiem dzimumorgāniem, — viņš nomurmināja.

Cilvēki ūdenī, signalizēdami ar rokām, no­stājās abpus lodziņa, lai gaisa pūslīši neaiz- klātu mums skatienu. Pēkšņi no lodziņa iz­lēca melna metāla kastīte. Cilvēki ūdenī tū­līt sāka rīkoties ar aparātiem.

— Atdala mākslīgo placentu.

Viņi atvēra kastīti un izņēma no tās polie­tilēna maisiņu, kas turpat mūsu acu priekšā piepūtās un pārvērtās par lielu balonu. Va­rēja redzēt, kā tā iekšpusē plūsmo duļķains, sarkans šķidrums. Kāds paņēma aiz uzgaļa šļūteni, kuras otrs gals atradās aparātā pie sienas, iebāza uzgali balonā un pagrieza krānu.

— No balona izsūknē šķidrumu. Tikko placenta ir atdalīta, refleksīvi sākas elpošana caur žaunām, un šai operācijai jānotiek, cik vien ātri iespējams.

Balons saruka, un plastmasas plēve ap- kļāva jaunpiedzimušo sivēnu. Sivēns tirināja kājeles un raustījās. Kāds akvalangists, pār­griezis plastmasas plēvi, noņēma to no sivēna gluži kā kreklu.

Mazā cilvēka rokās pēkšņi parādījās gara kārts. Ar to viņš izvilka no ūdens vairs ne­vajadzīgo apvalku — viņš kustējās līdz rie­bumam veikli un ierasti — un ar vienu vē­zienu iesvieda to kaktā dzelzs mucā. Degunā iesitās pretīga smaka. Tātad no šejienes nāca tā riebīgā smirdoņa.

Sivēns, ko_turēja aiz priekškājām, neveikli ķepurojās. Ūdenī viņam visapkārt pletās iesārts, duļķains šķidrums. Otrs akvalangists ar šļūtenes uzgali tīrīja no sivēna ķermenīša tam pielipušos netīrumus. Laikam tāpēc, lai nepiesārņotu baseina ūdeni. Pēc tam sivēna ausī iebāza šļirci, un viņš palēcās gaisā.

— Bungādiņa viņam tik un tā nav vaja­dzīga, un tā vispār ātri iekaist. Mēs tūlīt ie­liekam viņiem ausīs plastmasas aizbāžņus.

— Bet dzīvnieks taču aug … — Joriki ie­sāka, bet tūlīt arī apklusa, ievērojis, ka es grasos kaut ko jautāt.

— Nekas, — es teicu. — Jautā vispirms tu.

— Jā . . . Man ir pavisam vienkāršs jau­tājums. Vai tad, kad dzīvnieks ir izaudzis liels, šie aizbāžņi viņam nav izkrituši?

— Tā … Šai plastmasai ir ļoti interesanta īpašība. Neatkarīgi no smaguma spēka vir­ziena tā vienmēr plūst augstākas temperatū­ras virzienā. Ķermeņa dabiskais siltums vien­mēr pievelk aizbāžņus. Kā redzat, šī pro­blēma pie mums atrisināta diezgan asprātīgi. Un ko jūs gribējāt jautāt, sensei?

— Par skaņu … Kā ir ar skaņu ūdenī?

— Saprotu . . . Diemžēl te vēl daudz ne­skaidrību, un es nevarēšu izsmeļoši atbildēt. Ari zivīm dzirdes orgāni ir aizsegti ar bruņu vairodziņiem, tomēr tās ļoti labi dzird. Droši

vien mūsu plastmasas aizbāžņi netraucē dzirdēt.

— Jūs gribat teikt, ka dzīvnieki ūdenī nav kurli?

— Nu protams! Piemēram, zemūdens suņi dzird pat ļoti labi.

— Jūru bieži vien sauc par «klusuma val­stību», — dziļdomīgi piezīmēja Joriki. — Droši vien šī pasaule nemaz nav tik klusa.

— Tās ir blēņas! — iesaucās mazais cilvē­ciņš, it kā pēkšņi būtu atcerējies, ka šeit esam mēs. — Tas, kurš dzird, apliecinās, ka nav rosīgākas vietas par jūru. Ikviena ziv­tiņa čivina savā balsī, kā putniņš birzī.

— Ir vēl sarežģītāka problēma par ^ dzirdi, — teica Jamamoto kungs, noliekdams

galvu un ar milzīgo pirkstu paberzēdams degungalu. — Zivīm nav balss, bet tas ir pretrunā ar viņu instinktiem. Jūs paši sapro­tat, ka elpošana caur žaunām laupa iespēju izmantot baiss saites. Ar šo problēmu esam pavisam nomocījušies. Mēms suns nevar kļūt par sargsuņi. Starp citu, suņus mēs iemā­cījām.

— Iemācījāt riet?

— Ejiet nu ejiet… Iemācījām čirkstināt zobus. Uz to mūs pamudināja kāda zivs. Nav slikta ideja, vai ne?

Akvalangists bija beidzis tīrīt sivēnu, at­grūdās no dibena un, turēdams sivēnu iz­stieptās rokās, uzpeldēja līdz pašai virspusei. Iesārtais, ar baltām pūkām klātais sivēns

Sparīgi strādāja ar žaunu krokām, kas izska­tījās kā gaļas šķēles, un izbrīnījies blenza uz mums.

— Kā, viņš jau skatās?!

— Ahā, ievērojāt? … — Jamamoto kungs apmierināts iesmējās. — Es, cik atceros, teicu jums, ka, atskaitot pārmaiņas elpošanas or­gānos, nekas cits organismā neizmainās, to­mēr tas nebūs gluži pareizi. Jāatzīmē vēl šā­das tādas pārmaiņas.

Akvalangists paņēma sivēnu padusē, pa­griezās un, vilkdams aiz sevis izbalējušas gaišzilas šļūtenes, strauji pārpeldēja pāri ba­seinam un veikli ieslīdēja pretējās sienas lo­dziņā. Aiz viņa palika plakana, balta sudra­botu burbulīšu lente.

■— Kurp viņš aizsteidzās?

— Uz piena barības kameru, — atbildēja Jamamoto kungs. — Dodiet man brilles, — viņš pavēlēja mazajam cilvēkam un gar dzegu aizveda mūs pie sienas ar lodziņiem. — Vēlāk parādīšu jums anatomiskās shēmas. Jūs redzēsiet, ka dažos orgānos, kas parasti attīstās pārvērtušos žaunu kroku izdalīto hor­monu ietekmē, ir notikušas zināmas pārmai­ņas. Visraksturīgākās no tām — izzuduši vai­rāki iekšējās sekrēcijas dziedzeri, piemēram, asaru, siekalu un sviedru dziedzeri. Deģene­rējas plakstiņi, izkrīt balss saites. Zīdītājiem vēl ir plaušas. Izveidojoties žaunām, tās to­mēr neizzūd. Bronhi deģenerējas un kļūst par atveri barības vada sieniņām, bet plaušas pārvēršas par peldpūsli. Acīmredzot daba prot pielāgoties. Zemūdens iedzīvotājiem nav vajadzīgi ne asaru, ne siekalu dziedzeri.