KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Un viņi vairs nevar ne raudāt, ne smie­ties?

— Ko nu! Vai tad dzīvnieki raud un sme­jas?

No baseina kāpa ara otrs akvalangists. Liekas, viņš nomainīja mazo cilvēku. Mazais atnesa kaut kādu divus metrus garu, balti la­kotu cauruli, pasniedza to Jamamoto kun­gam un, pagājis malā, sāka pārģērbties zilā zemūdens tērpā. Izrādījās, ka garā caurule ir periskops. Jamamoto kungs nolaida objek­tīvu ūdenī, pagrieza to uz loga pusi un pa­raudzījās okulāros.

— Tā. Lūdzu …

Viņš pasniedza periskopu man. Kaut tu­rēju to pavisam tuvu pie acīm, tomēr nere­dzēju neko citu kā tikai pienbalti duļķaino šķidrumu. Domāju, ka lēcas nosvīdušas, tā­dēļ sāku meklēt kabatlakatu.

— Nē, nē, — mani apturēja Jamamoto kungs. — Tā jābūt. Ielūkojieties uzmanīgi. Ūdens ir saduļķots.

Palūkojos vērīgāk un drīz patiešām sama­nīju tajā kaut kādu kustību.

— Redzat, kā mudž? Tie ir sivēni. Bet tie, kas nokarājas no augšas un izskatās kā lie­las bišu šūnas, ir mākslīgais tesmenis. Baro­šanas laikā daļa piena nokļūst ūdenī un to saduļķo.

— - Bet kādēļ piens neieplūst šeit, baseinā? Logam taču nav nekā priekšā.

— Aiz lodziņa aizsegu veido vertikāla ūdens straume. Ari pašā barošanas kamerā ir tādas sienas, kas sadala kameru četros no­dalījumos. Temperatūra šajos nodalījumos ir dažāda — no 0,3 līdz 18 grādiem. Izkļūt cauri sienai nav grūti. Mākslīgais tesmenis tiek iedarbināts pārmaiņus dažādos nodalīju­mos, un dzīvniekiem gribot negribot jāpierod pie straujajām temperatūras svārstībām. Tas ļoti veicina tauku dziedzeru attīstību, zem­ādas tauku nogulsnēšanos un apmatojuma augšanu.

Pamazām acis pierada. Ieraudzīju baltu vārpstiņveida priekšmetu ar neskaitāmiem izciļņiem, kas bija līdzīgi bērnu pupiņiem. Pie tā ar mutēm bija pieplakuši desmitiem sivēnu. Izskatījās kā balti apsūbējis vīnogu ķekars. Laiku pa laikam redzes lauku lēnām šķērsoja akvalangos ģērbto ganu ēnas.

— Te viņus tur apmēram mēnesi, tad «at­ņem no krūts», pēc tam pārceļ uz zemūdens ganībām.

«Jamamoto laboratorijai, 112. pasūtījums.

1. Jorkšīras šķirnes dzimtcūkas — 2.

2. Prethaizivju sargsuņi — 2.

3. Medību suņi, šķirnes — 5.

4. Piena govis, «Trešās, uzlabotās» šķir­nes — 8.

5. Vakcīna pret dzelteno kaiti — 200 por­cijas.

Norādīto lūdzam steidzami piegādāt pa sauszemi.

M. Niigata, 3. jūras ganības.»

— Jorkšīras cūku pēcteči? — es jautāju. — Tas ir, jūsu radītās pazīmes kļūst par iedzimtām?

Laiva ar prožektoru slīdēja pāri zemūdens ganībām neliela ezera lielumā. Saspiestajā gaisā trūka elpas.

— Nē. Pirmajā paaudzē to pagaidām vēl nevar panākt. Zemūdens zīdītāji, kas cēlu­šies no pirmās paaudzes, ir pietiekami dzīvot­spējīgi, taču radīt pēcnācējus nespēj. Spējīgi vairoties viņi kļūst tikai tad, ja tos savukārt izaudzē ārpus mātes miesām. Tādējādi iegū­tos otrās paaudzes dzīvniekus mēs saucam par dzimtcūkām, dzimtgovīm. Tas prasa daudz darba un līdzekļu, tādēļ pagaidām mums viņu vēl ir maz. Pienāks laiks, kad, pēc manām domām, zemūdens dzīvnieki, kas spēs vairoties patstāvīgi, nebūs vairs nekāds retums.

— Kas tās tādas par jūras ganībām Ni- igatā?

— Tieši tādas, kā tur teikts. Ganības jūras dibenā.

— īstas ganības? Varbūt jūs arī produk­ciju piegādājat tirgum?

— Hm … Šajās lietās, jāatzīstas, esmu profāns. Vismaz pagājušā gada pavasarī pēk­šņi sākām saņemt tādus pasūtījumus. Ja ne­maldos, pirmo saņēmām no jūras ganībām Boso. Pamazām pasūtījumu skaits pieauga, dažkārt tos atsūta no pavisam negaidītām vietām, piemēram, no dziļiūras Ka-Eļas ga­nībām Klusajā okeānā. Līdz šim esam nosūtī­juši pavisam ap divsimt tūkstoš govju un cūku; tas ir gandrīz pieci procenti no mūsu valsts sauszemes lopu skaita. Šie lopi droši vien pāriet kādas organizācijas īpašumā, un iespējams, ka no komerciālā viedokļa tas ir visai ienesīgs pasākums.

— Gandrīz neticami! . ..

— Es pats lāgā nevaru aptvert. Kaut vai, piemēram, nogulumi okeāna dibenā, tās pa­šas dziļūdens dūņas. Cūkām tā ir gluži cie­šama barība. Tādējādi barība cūkām ir neie­robežotā daudzumā. Cūkas, tāpat kā aitas, var laist ganībās. Kādēļ lai šāds pasākums nebūtu rentabls? Paskatieties, tieši zem mums ar vakuuma sūkni slauc govi.

— Ja pieņemam, ka tik milzīgs uzņēmums patiešām eksistē, kādēļ neviens par to neko nezina? Nē, es nespēju tam ticēt. . .

— Tur jau ir tā lieta, — dzedri noteica uz airiem sēdošais Joriki. — Acīmredzot orga­nizācija ir solīda …

Vēl nezināju, vai viņš ir mans draugs vai ienaidnieks, tādēļ arī nesapratu zemtekstu. Varbūt viņš atkal izmet makšķeri?

Es patiešām svārstījos. Šīs vietas apmeklē­jums bija radījis īstu apvērsumu manā prātā — šai ziņā Joriki bija taisnība. Versija par tirdzniecību ar embrijiem, par kuru es agrāk ir dzirdēt negribēju, mācās virsū kā reāla īstenība. Ja jau tā, tad jāpārvērtē visi pēdējā laika notikumi. Finansu nodaļas va­dītāja noslepkavošana tad jau vairs nebūs šo notikumu centrā.

Pašam nemanot, vēlēšanās atrast un no­tvert slepkavu man bija atslābusi, tagad manu sirdi pildīja jūtas pret nolaupīto bērnu. Manīju, ka kļūstu par oportūnistu. Biju ar mieru sniegt nepatiesu liecību un pasludināt par slepkavu to pašu nelaimīgo sievieti, lai tikai saglābtu mašīnu. Laboratorijas apmek­lējums mani bija pievirzījis tuvāk šai lietai, bet tai pašā laikā es jutu, ka visas problēmas atrisinājums atvirzījies vēl tālāk. Kas par to, ja tālāk, tad tālāk, man vienalga. Pietiek, tādās lietās vairs negribu iepiņķēties. Joriki teica, ka policija turot mūs aizdomās, bet arī policija, jādomā, augstu vērtē savu prestižu. Kaut arī tie būs meli, taču tie būs pareģoša­nas mašīnas meli, un policija ar prieku tos pieņems, lai izkļūtu no sarežģītās lietas. Ta­gad vēlos tikai vienu: pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes un atpūsties pie savas uzticīgās, mierīgās mašīnas.

Bet vispirms man par katru cenu jāveic kāds uzdevums. Kamēr vēl nav par vēlu, jā­atrod un jāiznīcina mans nolaupītais bērns.

Ja tas man izdosies, uz visiem laikiem varēšu pagriezt muguru Jamamoto kunga darīša­nām. Atradīšu visparastāko cilvēku un sākšu visu no gala. Nāk prātā, ka eksperimentam sevi piedāvāja Vada. Ļoti jauki! Starp citu, gadu gaitā sievietes zaudē savu jaukumu. Bet viņu laikam sagaida rāma, mierīga nākotne, kas būs austa no sīku prieku un bēdu pave­dieniem. Nekā sevišķi interesanta, tomēr nez vai drošāku objektu man izdosies atrast.

— Kādēļ to visu glabā kā lielu noslē­pumu? — Joriki jautāja. Acīmredzot viņš ne­varēja vairs paciest klusumu.

Tajā brīdī laiva piestāja malā. Jamamoto kungs ar savam augumam apskaužamu veik­lību izlēca krastā un, pasniedzis man roku, mierīgi atbildēja:

— Tādēļ, ka tas ir pārāk revolucionārs pa­sākums. Tas radīs veselu apvērsumu kā iek­šējā, tā arī starptautiskajā stāvoklī. Pat or­ganizācijas smadzeņu trests droši vien nezina, kas no tā beidzot iznāks.

— Kādēļ ar tādām lietām jānodarbojas, ja nezina, kas no tām iznāks?

— No finansu karaļu viedokļa ar pieaugo­šajām grūtībām laikam var tikt galā, izveido­jot mākslīgas kolonijas. Vairs nav atpalikušu zemju, kur bija tik izdevīgi tirgoties senos laikos, bez tam tas ir daudz drošāks kapitāla ieguldīšanas veids nekā karš. Ja jūsu pare­ģošanas mašīna, sensei, nebūtu kļuvusi par avīžu kņadas objektu, bet būtu turēta sle­penībā, šie kungi, bez šaubām, ierastos pie jums, lai izdibinātu zemūdens koloniju nā­kotni. Ļoti interesanti būtu uzzināt, ko viņa atbildētu. Stāsta, ka «MASKAVA» esot pa­reģojusi cilvēcei komunismu, taču diez vai tā ņēma vērā, ka eksistē kolonijas okeānu dzīlēs.