KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Mūsu žargonā to sauc par saliktu ap­grieztu saiti.

— Lūk, tieši šī apgrieztā saite ir neparasti sarežģīta. Lai noskaidrotu tās būtību, mēs pē­tījām kukaiņu pārvērtības. Kā zināms, ku­kaiņu metamorfožu galvenokārt ietekmē divi hormoni. Kādu laiku izdarīja mēģināju­mus, kuros vienu no šiem hormoniem izva­dīja no kukaiņa organisma. Attīstības gaitas regulēšana šajā gadījumā ir atkarīga no tā, cik pareizi noteikta kāda hormona deva. Tas sagādā tehniskas grūtības. Pirms desmit ga­diem tās gandrīz vienlaikus tika pārvarētas Amerikas Savienotajās Valstīs un Padomju Savienībā. Pēc gada arī mēs patstāvīgi apgu­vām šo tehniku. Radījām reti dīvainus kukai­ņus. Lūk, paskatieties!

Jamamoto kungs izvilka no aizsega kaut ko līdzīgu lielam putnu būrim. Tajā rāpoja divi pelēki radījumi plaukstas lielumā. Rie­bīgie kukaiņi bija pārklāti ar tādām pašām pelēkām gļotām un pelēkiem, cietiem sariem.

— Kas tie ir pēc jūsu domām? Paskatie­ties, sešas kājas, pavisam kārtīgs kukainis, lai nu kā.. . Tās ir mušas. Jūs esat pār­steigts? Ja jums tīk, mušas kāpuri, kuru at­tīstība ir apturēta. Redziet, mute veidota kā mušai. Starp citu, viņi spēj reproducēties. Tas ir tēviņš, bet tā — mātīte . . . Protams, tie ir tikai tādi reti eksemplāri bez praktis­kas nozīmes, mēs tos saglabājām par piemiņu pirmajam eksperimentam. Nešpetni radījumi, ļoti sāpīgi kož, ja liek tiem klāt roku. Bet, kad viņiem ir labs garastāvoklis — acīmre­dzot dzimumtieksmju periodā — viņi tā sa­vādi čirkst. — Jamamoto kungs nolika būri atpakaļ aiz aizsega. — Atļaujiet, lūdzu, tagad pavadīt jūs uz audzēšanas kameru.

Mēs nokāpām uz tiltiņa, izgājām cauri telpai un atkal nokļuvām pustumšā gaitenī.

Jamamoto kungs gāja pa priekšu un, atska­tīdamies pār plecu, turpināja stāstījumu:

— … tad pēkšņi starptautiskā informāci­jas apmaiņa šajā jautājumā apsīka. Pareizāk sakot, kaut kas jau tika darīts: publicēja rak­stus par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes or­ganisma, bet ne vairāk. Visam pārējam priekšā slējās klusuma siena. Tas bija gluži dabiski. Mums, cilvēkiem, kas tieši saistīti ar pētniecības darbu, šī klusēšana bija skaid­rāka par skaidru. Tā nesaistījās ar tehniku un zinātni, tai bija daudz dziļāks un briesmīgāks saturs. No tā, ka teorētiski un tehniski viss šķita pilnīgi iespējams, kļuva vēl baigāk. Tā, esam pie kameras.

Mēs apstājāmies pie dzelzs durvīm, uz ku­rām ar eļļas krāsu bija uzrakstīts skaitlis «3». Jamamoto kungs pavilka aizbīdni. Bija re­dzama desmit kvadrātmetru liela kaste ar trim stikla sienām. Iekšpusē uz labo un kreiso pusi lēni slīdēja desmitiem vairākos stāvos izvietotu konveijeru lenšu. Simtiem aparātu, kas atgādināja lēcu slīpēšanas darb­galdus, lēnām un ritmiski noliecās un atkal pacēlās virs konveijeru lentēm. Apakšā četri cilvēki baltos virsvalkos kaut ko darīja pie gara metāla galda.

— Iekšpusē viss ir rūpīgi sterilizēts, — Ja­mamoto kungs skaidroja, — tādēļ jūs tur ie­vest nevaru. Parasti arī es norādījumus dodu no šejienes. Lūdzu, paskatieties! Katru dienu vienā šādā kamerā apstrādā līdz tūkstoš trīs­

simt embriju. Atbilstoši izstrādātajai pro­grammai tiek pārtraukta viņu iedzimtās at­tīstības normālā gaita. Lūk, tieši mūsu priekšā ir zemūdens govju embriji. Jā … Tā tas ir . . . Sākumā mums šermuļi gāja pār kau­liem, iedomājoties šādu ainu… — Jama­moto kungs palūkojās uz mani, un viņam gar acu kaktiņiem es pamanīju krunkas. — Pro­tams, mēs esam dabas pētnieki, un mūsu dar­bību neaizkavēs tukšas pļāpas par dabas ap­gānīšanu. Taču godīgi jāatzīstas, ka man, par embriju apstrādāšanas fabriku domājot vien, kļuva nelabi.

— Arī man tagad kļūst nelabi, kad redzu pats …

— Par to es nešaubos .. . Vispār, ja nākot­nes daļiņas izrauj no veselā, rodas ķēmīgs iespaids. Kā stāsta, kādas pirmatnējas tautas pārstāvis, pirmoreiz nokļuvis modernā pil­sētā un ieraudzījis milzu celtnes, nospriedis, ka tās domātas cilvēku nonāvēšanai. Piedo­diet, neuztveriet manus vārdus burtiski. Ci­tiem vārdiem sakot, bailes rodas no neizprat­nes, kāds visam sakars ar cilvēka dzīvi. Muļ­ķīgi, tomēr nepārvarami.. .

— Jūs gribat teikt, ka šajā jūsu darbībā, kas līdzīga ļaunam murgam, ir jēga, kas pa­līdz tikt vaļā no bailēm?

Jamamoto kungs piekrītoši pamāja. To viņš darīja kā ārsts, kas bez liekām emoci­jām, ar nesatricināmu pārliecību un skaid­rību pārliecina slimnieku. Taču man viņš neatbildēja, bet atvēra pie sienas piestiprinā­tas metāla kastes vāku, noknikšķināja pār­slēdzēju un sacīja:

— Harada-kun, lūdzu, parādi mums graudu, ko jūs patlaban gatavojat… — Viņš pagrie­zās pret mani un paskaidroja: — Neapstrā­dātu embriju, kas tikko kā ņemts no placen­tas, mēs saucam par graudu.

Kāds no cilvēkiem, kas strādāja pie galda, pāri plecam pašķielēja uz mums, noņēma no statīva lēzenu stikla trauku un pa dzelzs kāp­nēm nāca augšā pie mums. Viņa nebēdīgās acis raudzījās šurp, un viņš tikko jaušami smaidīja. Liekas, no tā man kļuva nedaudz vieglāk. Joriki man pie auss ieklepojās.

— Jorkšīras cūka, — Harada ierunāja stobriņā.

— Pieaugums ir? — Jamamoto kungs jau­tāja.

Harada apgrieza stikla trauku ar dibenu uz augšu.

— Jā, viss kārtībā.

Trauku pildīja recekļaina, sarkana masa. Tās centrā atradās tārpveidīgs ķermenītis, no kura uz visām pusēm stiepās tievi asinsvadi. Jamamoto kungs skaidroja:

— Visgrūtākais ir pieaudzēt graudu pie mākslīgās placentas. Tas ir tikpat kā iestādīt nozāģētu koku. Kaut gan vēl grūtāk ir grau­dus savākt un uzglabāt… kamēr tos dabū šurp… Var būt, ka tā ir galvenā problēma. Visu laiku iznāk darīšanas ar cilvēkiem no malas, noslēpums karājas mata galā. Ne vien­mēr var būt absolūti piesardzīgs …

— Tagad no katriem simts cūku embri­jiem izdodas pieaudzēt septiņdesmit čet­rus, — teica Harada.

Jamamoto kungs pamāja ar galvu.

— Tas tur lejā, — viņš turpināja, — ir darbgalds. Uz tā atlasa embrijus. Tas ir vie­nīgais process, kur nevar iztikt bez roku darba, viss pārējais ir automatizēts. Pie māk­slīgās placentas pieaugušos graudus novieto uz konveijera. Tur tie paliek desmit dienu. Redzat šīs ierīces, kas klanās virs konveije­riem? Tie ir mūsu pavāri. Ikviens no tiem pa­sniedz graudiem stingri noteiktas dažādu hormonu porcijas. Embrija attīstība mātes or­ganismā notiek, savstarpēji iedarbojoties da­žādiem hormoniem, kurus izstrādā kā mātes, tā paša augļa organisms. Šeit savstarpējā iedarbība pārveidota laika un kvantitātes ziņā. Attīstība norit pa citu līniju, to nosaka tā saucamais vienādojums «Alfa». Bet es jūs neapgrūtināšu ar sīkumiem.

— Dažādām sugām pēc apaugļošanās at­tīstības laiks nav vienāds, tādēļ ari embriju vecums precīzi nesaskan.

— Taisni apbrīnojami, ka jūs esat to ievē­rojis. Tā tas ir, no cūkām, piemēram, mēs ņemam embrijus otrajā nedēļā, kaut gan zi­nāmas atšķirības vērojamas arī te. Galvenais tomēr ir tas, lai vecums nepārsniegtu to ro­bežu, kad embrijs jau veidojas vai nu par

sauszemes, vai par zemūdens organismu. Ja izmaiņas embrijā vēl atbilst «Alfa» vienādo­jumam, tad par precizitāti nav ko uztrauk­ties. Jo vairāk tādēļ, ka arī mātes nav vie­nādas — ir jaunas un ir vecākas. Šķirojot ne­pieciešams noteikt, kad tiek pārkāpta šī robeža. Te mēs to nevaram redzēt. To var pa­teikt pēc placentas krāsas… tā kļūst zil­gana. Pieredzējusi acs uzreiz ievēro.