KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Tādā gadījumā to zini tu, — es teicu Joriki.

•— Es? Ko jūs!

Joriki pārlieku izbrīnījies savilka uz augšu uzacis un papurināja galvu, bet es ievēroju, ka viņa seja pauž līdzšinējo mieru.

— Tas ir savādi, — es teicu. — Kā tu iz­gādāji man atļauju?

— Protams, ar manu palīdzību, — paskaid­roja Jamamoto kungs, smaidot atsegdams garus, retus zobus. Viņam, liekas, bija pa prātam, ka saruna kļūst tik raita. —■ Kā cil­vēks no malas varētu zināt to, ko nezinu pat es, kas tomēr esmu atbildīga persona! Gluži vienkārši, zinu, pie kā ir jāiet, un at­ļauju jums sadabūju bez grūtībām.

— Saprotu …

Taču manās rokās bija vēl viena kārts, es nojautu, ka tas ir trumpis, un tādēļ nestei­dzīgi, izbaudīdams pats savu satraukumu, liku to galdā:

— Tātad, kad Joriki-kuns pirmo reizi uz­zināja par šo laboratoriju, arī viņam, lai to apskatītu, vajadzēja dabūt atļauju no kādas trešās personas . . . Citādi nevar būt…

Joriki pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Jamamoto kungs aizsteidzās viņam priekšā.

— Gluži pareizi, — viņš sacīja. — īsumā jums paskaidrošu, kas par lietu. Lai tā būtu tāda kā instrukcija apmeklētājiem. Kā jau teicu, darbs šajā laboratorijā notiek slepeni. Glabāt to noslēpumā ir svēts pienākums ik­vienam cilvēkam, kas zina par tās darbu, ne­atkarīgi no tā, vai viņš ir līdzstrādnieks vai apmeklētājs. Protams, nav tāda likuma, kas to garantētu. Mēs neprasām arī apzvērēt to ar parakstu un zīmogu. Formāli neviens ne ar ko nav saistīts. Toties ļoti stingra ir at­lase. Mēs rādām laboratoriju tikai tiem, kam pilnīgi uzticamies. Tādēļ arī šīs saistības gan­drīz nekad netiek pārkāptas.

— Jūs teicāt — gandrīz? Tātad ir arī iz­ņēmumi?

— Kā lai jums to izskaidro … Tā kā cil­vēkiem nekas nav zināms par mūsu darbu, var pieņemt, ka tādi gadījumi vispār nav bi­juši, vai ne? Tomēr kādreiz pa ausu galam dzirdēju, ka viens no mūsu darbiniekiem, rupjš un neaptēsts cilvēks, dzērumā esot iz­pļāpājies. Par to viņš saņēma stingru sodu.

— Viņu nonāvēja?

— Nē, kādēļ tad tā. . . Zinātne iet uz priekšu. Nav obligāti jānonāvē. Var atņemt cilvēkam atmiņu. Ir ari citi paņēmieni.

Liekas, mans trumpis bija līdzējis. Jama­moto kungs bija tikpat laipns un pretimnā­košs kā sākumā, bet Joriki, pašam nemanot, bungoja ar pirkstiem pa galda malu, un klau- dzoņas paātrinātais ritms liecināja, ka sa­runa skar vissvarīgāko jautājumu.

— Bet, ja līķis sāk runāt, atliek tikai sa­griezt viņu sīkos gabaliņos, — es teicu.

Jamamoto kungs iesmējās, it kā es būtu pateicis kaut ko ļoti jocīgu.

— Jā, — viņš noteica, kratīdamies smiek­los, — tas nu gan nebūtu labi.

— Es tomēr nespēju saprast… Ja jūs šeit tik ļoti baidāties no atklātības, kādēļ tad vispār atļaujat apskatīt? Ja nu vēl cilvēks neliktos mierā un par varēm gribētu apskatīt, bet jūs taču paši uzplijaties, bet pēc tam draudat ar nāvi… Tas nav nekas cits kā la­matas. Bez tam — kāda nozīme ir zināšanām, ja nevarat par tām ne ar vienu runāt? Viss jūsu pasākums izklausās pēc ņirgā­šanās.

— Jūs pārspīlējat, sensei, — Joriki iebilda. — Neviens jums neliedz dalīties uzskatos ar saviem domubiedriem …

Jamamoto kungs viņu pārtrauca:

— Gluži pareizi, atļauju vienmēr dabū ar trešās personas starpniecību. Tas tiek darīts tādēļ, lai paplašinātu domubiedru loku, un nebūt nav pretrunā ar prasību saglabāt no­slēpumu. Baumas, sabiedriskā doma un tā saucamā tautas balss, kam nav konkrēta pa­mata, — tā būtu viena puse. Bet domubiedra, atbildīgas personas uzskati — tas ir pavisam kas cits.

— Domubiedri, domubiedri. .. Kādā ziņā īsti?

— To jau mēs gribam jums parādīt. — Ja­mamoto kungs strauji piecēlās un saberzēja rokas. Starp viņa šaurajiem, pietūkušajiem plakstiņiem priecīgi šaudījās acu zīlītes.

— Man šķiet, ka jūs tik daudz neinteresē faktiskais materiāls, cik pati ideja. Sāksim apskati ar audzēšanas kameru, taču vispirms gribētos jūs īsumā iepazīstināt ar mūsu pē­tījumu priekšmetu, ar vēsturi.

— Pagaidiet, — es teicu, pacēlis roku.

— Vispirms noskaidrosim vēl vienu jautā­jumu. — Arī es piecēlos, pakāpos soli atpa­kaļ un lēni nolaidu rokas uz galda. — Joriki- kun … tagad es zinu, kādēļ tu izgādāji man atļauju. Bet vēl nezinu, kurš un kādēļ izgā­dāja atļauju tev. Tagad man ir tiesības to uz­zināt, vai ne? Visi, kas dabūjuši atļauju, taču ir domubiedri. Tātad — kurš izvēlējās tevi un kāpēc?

Arī Joriki piecēlās un mazliet pasmaidīja.

— Lūdzu, — viņš teica. — Tagad es jums varu pateikt. Baidos tikai, ka sadusmosieties.

— Es netaisos dusmoties. Gribu zināt tais­nību.

— Pamatota vēlēšanās, — Jamamoto kun­gam bija pamuļķīgs izskats. — Taisnība vien­mēr ir patīkama. Un Joriki-kunam novelsies kā akmens no sirds.

—• Tā bija Vada, —• teica Joriki un aplai­zīja lūpas.

— Vada?!

— Jā, agrāk, kamēr vēl nebija pārgājusi pie jums, viņa strādāja šeit, — paskaidroja Jamamoto kungs. — Viņa bija spējīga asis­tente, ar skaidru un noteiktu pārliecību, kāda sievietēm reti gadās. Bet viņai bija viens trūkums, kas padarīja to pavisam nepiemē­rotu mūsu darbam. Viņa nevar skatīties uz asinīm. Tādēļ arī viņa iesniedza atlūgumu un pārgāja darbā pie jums. Starp citu, galvojumu par viņu jums deva mans brālis no Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas.

— Jā, jā, nāk prātā …

Atsevišķie ķēdes posmi pēkšņi šķindēdami savienojās vienā veselā ķēdē. Viss bija ļoti vienkārši. Tas, protams, nenozīmēja, ka šau­bas būtu izkliedētas un vairs nerastos jautā­jumi. Jā, ķēde apbrīnojami veikli izvilkta no haosa, taču tieši šī veiklība skubina uz pār­domām. Nelāgi ir tas, ka nekādi nevaru ie­raudzīt pašu galveno triku meistaru. Taču ķēde mani sajūsmina. Tā ir lieliski savir­knēta. Šķietami pavisam nejauši cilvēki pēk­šņi pārkārtojās, un katrs no tiem dabūja skaidru un noteiktu lomu. Tagad radās vis­maz kaut kāda cerība izprast, kādēļ Joriki atvilcis mani šurp. Vismaz varēs izskaidrot visu notiekošo. Un mana paļāvība Joriki.. . Starp citu, līdz paļāvībai vēl tālu. Taču man likās, ka kuru katru mirkli sākšu viņam uz­ticēties. Lēnām, lai citi nemanītu, es no­pūtos.

— Sākumā mēs pētījām kukaiņu pārvēr­šanos. Jums, Kacumi-san, protams, ir kāds priekšstats par embrioloģiju?

—• Nē, uzskatiet mani par pilnīgu neprašu. Pat neatceros, kas ir vispirms — gastrula vai blastula . ..

— Ļoti jauki. Tādā gadījumā centīšos iz­teikties vienkāršāk. — Un Jamamoto kungs sāka runāt monotonā balsī, ar neaizdedzinātu cigareti uzsizdams pa galda malu. — Pro­tams, ne jau kukaiņu pārvēršana bija mūsu mērķis. Uzdevums visplašākajā nozīmē bija plānveidīgi pārveidot dzīvos organismus vis­pār. Zinātnē kaut kas ir sasniegts jau pļrms mums. Piemēram, ir izdevies augiem divkārt palielināt pigmentu sastāvu. Ar dzīvniekiem stāvoklis bija sliktāks. Tālāk par sugas uzla­bošanas eksperimentiem neviens nebija ticis. Centāmies šo problēmu atrisināt radikāli. Gribētos pat sacīt, ka tā bija pārdroša ie­cere apsedlot evolūciju, likt tai attīstīties lēcienveidīgi un mums vēlamā virzienā. Jūs droši vien zināt, ka ontoģenēze ir filoģenē­zes atkārtojums, tas ir, katrs organisms savā individuālajā attīstībā, sākot no embrija, no­staigā visus sugas vēsturiskās attīstības pos­mus. Patiesībā neviens organisms gan neat­kārto sava priekšteča formu, taču tas zināmā mērā ir proporcionāls šai formai. Ja iejau­cas embrija attīstībā, ir iespējams novirzīt to no iedzimtības nospraustā ceļa un iegūt pavisam jaunas sugas organismu. Jau pirms mums notika tādi mēģinājumi rupji iejauk­ties. Radīja kroplīgus ķēmus, kas izskatījās kā divgalvaini kurkulēni vai vardes ar ķir­zakas muti, tomēr tas nebija tas, ko meklēja. Pulksteni saplēst var arī zīdainis, bet, lai konstruētu pulksteņa mehānismu, nepiecie­šama īpaša meistarība. Organisma attīstību ietekmē zināmi hormoni, savdabīgi karojoši stimulatori. Tieši šo elementu savstarpējā iedarbība arī nosaka dotā organisma rakstu­rīgās iezīmes. Vajadzības gadījumā šo sav­starpējo iedarbību laikam varētu izteikt ar integrālvienādojumu sistēmu.