KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Jā, droši vien … — viņš mierīgi un, kā man šķita, skumji noteica. — Ko tur var da­rīt, tu pats esi bijis sev vislielākais ienaid­nieks. Lai kā mēs centāmies, nevarējām tev palīdzēt.

— Sapratu, diezgan! — Pēkšņi mani sa­grāba dusmas. — Pietiek staigāt riņķī un ap­kārt! Kāds ir secinājums? Kas man, pēc ta­vām domām, jādara?

— Jocīgais … Domāju, ka tev secinājums jau gatavs. Vispirms, nav vairs ko celt trok­sni un vēl jo vairāk iejaukt šajā lietā sievu.

— Es netaisu nekādu troksni!

— Kā tad ne? Vai tu domā, ka sieva tik vienkārši, bez jebkādiem paskaidrojumiem, piekritīs pētījumiem ar mašīnu? Ja tu uz to ceri, tad esi gatavais muļķis. Ar lepnumu tu domā par sevi: esmu aukstasinīgs cilvēks, visu redzu un varu izlikties, ka neko neesmu manījis. Patiesībā tu esi garlaicīgs un konser­vatīvs cilvēks līdz matu galiņiem, un sieva tagad neparko neļaus tev ielūkoties savā dvēselē. Kādēļ? Tādēļ, ka viņas dvēsele glabā kaut ko tādu, kas nav domāts tavām acīm. Neuztraucies, tā nav ne greizsirdība, ne ne­uzticība. Tas ir kaut kas daudz ļaunāks. Tas ir nicinājums un bezcerība.

— Blēņas!

— Nē. Slēpņi var būt ierīkoti visnegaidī­tākajās vietās. Pēkšņi tu sastop šķērsli, par kuru tev nav ne jausmas, un notiek pagrie­ziens tavā liktenī. Lai panāktu, ka sieva pie­krīt pētījumiem, tev būtu vajadzējis viņai vismaz kaut ko pastāstīt… Tā tu gribot ne­gribot būtu atklājis Jamamoto laboratorijas noslēpumu.

— Tā ir vienīgi tava hipotēze.

— Tā nav hipotēze, tā ir predestinācija. Tik un tā tu būtu nonācis pie šāda seci­nājuma. Ja es nebūtu tev piezvanījis, tu rīkotos tieši tā. Bija arī cita iespēja, kā no tā izvairīties. Piemēram, tu varēji lūgt Ja­mamoto kungam, lai atļauj tavai sievai ap­skatīt laboratoriju. Kaut gan, liekas, tāda nodoma tev nebija. Tavas domas ir vērstas diametrāli pretējā virzienā. Tu apmeklēji laboratoriju, sāki saprast, ka viss apkārtējais ir tikai reālās īstenības ārējā čaula, un tomēr tu domā tikai par to, kā nogalināt savu bērnu un pārraut visas saites ar nākotni, lai uz vi­siem laikiem ieraktos šajā ikdienā. Vai tu atceries, vakar vakarā Vada-kuna tev teica, ka tiesa nāk. Jā, tā bija īsta tiesa. Tas, ko ta­gad saku, iespējams, ir tiesas spriedums. Ne­gribas ticēt, ka tāds iesīkstējis, līdz matu ga­liem konservatīvs cilvēks kā tu spējis radīt pareģošanas mašīnu.

—- Vai tu piezvanīji tādēļ, lai lasītu man morāli?

— Tu izturies tā, it kā runa būtu par svešu cilvēku. Bet es taču esmu tu pats… Nu labi… Lai nu kā, bet upuru jābūt pēc iespē­jas mazāk. Tu jau zini, ka medmāsa bija Vada-kuna, un tagad nav nekādas vajadzī­bas pārbaudīt sievu ar mašīnu. Ja vismaz to tu esi sapratis, tad par pārējo var neraizēties.

—- Tātad mans bērns piestiprināts pie māk­slīgās placentas un izaugs par zemūdens cil­vēku?

— Tieši tā.

— Kādēļ? Kam tas vajadzīgs?

— Saprotu. Tu gribi zināt iemeslu. Tas ir dabiski. Pirmīt Jamamoto kungs visu laiku gaidīja, ka tu jautāsi par cilvēku audzēšanu ārpus mātes organisma, bet tu esi, kā viņš izteicās, pārlieku kautrīgs cilvēks. Tādēļ iz­lūdzos atļauju, lai tu varētu apskatīt zem­ūdens cilvēku audzētavu. Šim nolūkam va­jadzīga īpaša atļauja. Droši vien mans pie­prasījums jau būs izskatīts, bet pēc atbildes tev vajadzēs pašam iet uz komisiju. Ap pie­ciem tev atnāks pakaļ.

— Ko tad vēl… Kas galu galā nonāvēja finansu nodaļas vadītāju?

— Protams, ka Joriki-kuns … Bet nestei­dzies izdarīt secinājumu. Nonāvēt pavēlēju es, tas ir, tu.

— Negribu par to ne dzirdēt!

— Neklausies, ja negribi, tas neko ne­groza.

— Kas tur ieklepojās? Vai Joriki stāv tev blakus?

— Nē, tā ir Vada-kuna.

— Vienalga … Iedod viņai klausuli!

— Vai tu runāsi? — novērsies sāņus, viņš jautāja, un viņam atbildēja maigā, smejošā Vadas balss:

— Dodiet, sensei, gana esat pats ar sevi sarunājies.

Tieši tā, pats ar sevi. Taisni smieklīgi, viens «es» tur jau esmu, tā tik vēl trūka, lai ieras­tos otrs «es». Ir gan situācija! Pirksti man pēkšņi kļuva stīvi, un klausule tikko neizslī- dēja no sasvīdušās plaukstas. Cenzdamies to noturēt, es neveikli pagriezos un nospiedu aparāta kontaktdakšu. Uzgriezu numuru, bet atskanēja tikai dobjš signāls.

Laikam tā vajadzēja notikt. Ja viņš ir ma­nas nākotnes otrais pareģojums un zina par mani visu līdz beidzamam sīkumam, tad viņš ir paredzējis arī manu kļūmi ar klausuli. Bet es vēl gribēju viņam ko jautāt. Ja viņš pa­vēlēja nonāvēt finansu nodaļas vadītāju, tad viņš ir bijis jau toreiz. Jau tad, kad es vēl nebiju aizdomājis līdz atsevišķu cilvēku nākotnes pareģošanai. Kad viņš nācis pa­saulē? Kas viņu radījis?

Piezvanīju Joriki. Viņa nebija. Protams, arī Vadas nebija.

Aiz pievērtajām durvīm sieva teica:

— Esmu gatava.

— Viss. Vairs nevajag.

— Ko nevajag?

— Iet. Viss kļuva skaidrs.

— Ak tā … Tev bija tāda savāda telefona saruna.

Atrāvu vaļā durvis un paliku uz sliekšņa. Sieva, raudzīdamās sānis, noņēma brošu un nosvieda to uz galdiņa spoguļa priekšā.

— Gribu tev ko jautāt, — es teicu. — Vai tu mani nicini?

Sieva paskatījās uz mani izbrīnījusies un negribīgi iesmējās. Un smiedamās teica:

— Tev visa mute ar zobu pastu …

Gribēju gan, bet neko neatbildēju. Man

viss bija kļuvis pretīgs. Es nenojautu, ka mēs viens otru redzam beidzamo reizi, es -— vi­ņas stingo smaidu, no kā man kļuva nelabi, viņa — manu muļķīgo, ar zobu pastu notrai­pīto seju. Aizvēris durvis, gāju atpakaļ pie izlietnes. Izskaloju muti un sāku skūties.

Ik pēc pusstundas zvanīju uz laboratoriju un jautāju pēc Joriki, bet starplaikā bez stei­gas pāršķirstīju laikrakstus. Kā vienmēr, starptautiskas vienošanās, jautājumi par te­ritoriālajiem ūdeņiem, ekonomiskā spiego­šana … neparasti augsta atmosfēras tempe­ratūra, ūdens līmeņa celšanās Pasaules oke­ānā, zemestrīces … apraksti par skaistulēm, slepkavībām un ugunsgrēkiem. Savādi, kād­reiz šīs informācijas par nepatīkamajiem no­tikumiem viesa manī sentimentālu noskaņo­jumu. Es redzēju gabaliņu no nākotnes, un viss ikdienišķais, arī mana mūža četrdesmit seši gadi, tagad man šķita kā ļoti tāla pa­gātne. Jutos tā, it kā aiz noguruma būtu pa­kritis un palicis viens guļam uz ceļa.

Pašam nemanot, atkal iesnaudos. Avīzes lapa, uz kuras biju nogūlies, kļuvusi slapja no sviedriem. No skolas pārnāca Josio, no­meta somu un tūlīt kaut kur aizskrēja. Sieva pikti nokliedza viņam pakaļ. Piecēlos. Gri­bēju pasaukt Josio un parunāties ar viņu. Bet nākamajā mirklī viņa vieglie soļi jau izgaisa kādā attālā ieliņā.

Nokāpu lejā. Sieva no virtuves sauca:

— Varbūt paēdīsi?

— Nē, vēlāk.

Apāvu getas [5] un gāju prom. Gribējās maz­liet paklejot.

Tikko izgāju uz ielas, ieraudzīju savu spiegu. Vilkdams kājas un spārdīdams ak­mentiņus, viņš nāca uz manu pusi, un viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņam viss būtu apnicis. Ieraudzījis mani, viņš palika stāvam kā pienaglots. Devos viņam tieši pretī, taču šoreiz viņš netaisījās bēgt, tikai apjucis smaidīja man.

— Ko tu šeit dari?

— Piedodiet…

Dziļāk ar viņu sarunās neielaidos un pa­gāju viņam garām. Bet viņš apgriezās uz pa­pēžiem un nāca man līdzi. Vai tiešām viņš būtu tāds muļķis, ka mēģinātu man tagad uz­brukt? Visapkārt dzirdamas bērnu balsis, re­dzami gājēji. Gribēdams viņu aizskart, teicu, ka vakar vakarā viņš ir varen izcēlies, taču spiegs tikai atņirdza zobus naivā smaidā un nomurmināja: