KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Jau iepriekš priecādamies par to, kādu efektu izraisīs šī runa, atvēru durvis. Ledains vējš man iecirtās sejā, apsvilināja acis. Es sastingu un nespēju izrunāt ne vārda. Nekas nebija tā, kā biju iedomājies.

Tāds, kādu šeit bija cerējuši ieraudzīt mani, izskatījos es. Smaidīdami uz mani lūko­jās četri vīrieši un viena sieviete. Es viņus visus pazinu, pārāk labi pazinu. Viņos ne­manīja ne mazāko satraukumu.

Pa kreisi pie galda sēdēja Jamamoto kungs un Kacuko Vada … Iepretī, starp diviem ma­šīnas blokiem, stāvēja Joriki… Ja vēl va­rēja saprast to, ka turpat stūrī bija Soba, šī Joriki uzticīgā ēna… Bet pa labi no tele- ekrāna ieraudzīju vēl Tomojasu no program­mēšanas komisijas! Tas mani galīgi satrieca. Es, stulbenis, biju uzskatījis Tomojasu par sarežģītā valsts mehānisma vienkāršu skrū­vīti! . . .

Vēl būtu pieņemams, ka ļaundara stāvs iz­nirst tavā priekšā no neziņas tumsas. Daudz briesmīgāk ir apjēgt, ka, neko nenojauzdams, esi dzīvojis plecu pie pleca tam blakus. Biju apstulbis un nezināju, kā izturēties. Prātā pa­zibēja doma, ka visbriesmīgākais rēgs ir labi pazīstama cilvēka nedaudz pārvērsta seja …

— Mēs jūs gaidījām, — teica Joriki.

Viņš paspēra soli uz priekšu un ar žestu

aicināja mani ieņemt vietu tukšajā telpā zā­les vidū. Pārējie vienkārši un atturīgi sa­sveicinājās ar mani. Man tūlīt kļuva vieglāk. Protams, biju gaidījis kaut ko pavisam ne­parastu, un tādēļ laikam visikdienišķākās pa­rādības man likās neparastas. Patiesībā nekā neparasta nebija.

Nolēmu izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Apsēdies uz piedāvātā krēsla un pie­klājīgi noliecis galvu uz Jamamoto kunga pusi, ar cieņu apjautājos:

— Par ko spriedīsim šīsdienas sanāksmē?

— Izskatīsim iesniegumu, kurā jūs lūdzat atļauju apskatīt zemūdens cilvēku audzē­tavu … — savā parastajā lietišķajā tonī ātri norunāja Vada.

— Izpildot jūsu vēlēšanos, sensei… — pamājis ar galvu, steidza piebilst Jamamoto kungs, un viņa platajā sejā atplauka labsir­dīgs, mazliet mulss smaids.

Pēkšņi man atkal kļuva slikti. Nē, tas viss tomēr bija pārāk neaptverami. Nespēju iz­sekot savu sajūtu straujajai maiņai. Seja man bija sastingusi, bet dvēsele, sarāvusies čo­kurā, noslēpās manas būtnes visdziļākajā kaktiņā.

— Oficiāli šīsdienas sanāksmes nosau­kums, — teica Joriki, — ir «Jūras dzīļu apgūšanas un ekspluatācijas sabiedrības ad­ministratīvā biroja CZPIST laboratorijas ko­misija». Bet tas ir pārāk gari, bez tam pietie­kami dziļi neizsaka un neatspoguļo būtību. Tādēļ parasti mēs saucam vienkārši par «biroja komisiju».

— Kaut gan mēs esam komisija, nekas vai­rāk, ar mums ļoti rēķinās, — piezīmēja Soba.

— Pilnīgi pareizi, — šūpodamies krēslā, teica Jamamoto kungs. — Es bez tam vēl esmu valdes loceklis. Tādēļ, ka pareģošanas mašīnas komisijas darbam ir ļoti liela nozīme, mani atsūtīja šurp par novērotāju . . .

Nolaidis acis, vārgā balsī nomurmināju:

— Kas jums atļāva izmantot šo telpu?

— Es, — pēkšņi atskanēja mašīnas skaļ­runī.

— Jūsu nākotnes otrais pareģojums, sen- sei, — kā taisnodamies apstiprināja Tomojasu un atskatījās uz skaļruni.

Iestājās neveikls klusums. «Viņi mani žēlo,» es nodomāju. Man nebija kauns par savu nožēlojamo izskatu.

Jamamoto kungs uzrāva sērkociņu.

— Sāksim? … — klusu jautāja Joriki.

Soba ieslēdza magnetofonu.

— Sāksim gan, — Joriki teica. Viņš laikam šeit bija priekšsēdētājs. — Bez jebkādām for­malitātēm. Galvenais jautājums, kas mums šodien jāizskata, ir … hm … Kacumi-sensei lūgums piešķirt atļauju un mūsu lēmums šajā sakarā.

— Lēmumu nosaka secinājums, — mašīna teica manā balsī, — tātad šo jautājumu nav ko izskatīt.

— Pareizi, —• piekrita Vada, tīdama ap pirkstu matu šķipsnu. — Atliek tikai lēmumu realizēt dzīvē.

— Neiebilstu. Bet komisijai ir jāpaskaidro. Ja jums nepatīk frāze «jautājuma izskatī­šana», varbūt var formulēt kā «atbildi uz lūgumu» .. . Tā, sensei, ņemdami vērā seci­nājumu, mēs diemžēl bijām spiesti noraidīt jūsu lūgumu. Atteikuma iemesls ir tas, ka jums, sensei, ir padomā slepkavība, jūs esat nolēmis izdarīt noziegumu, ko sauc par bērna slepkavību … Mēs noraidām jūsu lūgumu, lai šis noziegums netiktu pastrādāts .. .

Norijis siekalas, pacēlu acis. Taču nespēju izteikt vārdos to, ko domāju. Ka mani mie­rinādams, Joriki turpināja:

— Lai sensei būtu skaidrs priekšstats, esam nolēmuši uzaicināt jūs paskatīties uz televi­zora ekrāna zemūdens cilvēka nākotni, kādu pareģojusi mašīna. Tā izlēmusi vienīgi mūsu komisija, taču mums liekas, ka tas jums dos vairāk nekā apskate. Pēc tam pāriesim pie secinājuma, kuru te jau pieminēja. Protams, vispirms jums paskaidrosim, kā un kāpēc šis secinājums tika izdarīts. Vienlaikus jums ra­dīsies patiess priekšstats par to, kas norisinā­jies šajās pēdējās dienās.

— Bet slepkava taču esi tu! — iekliedzos vecīgi spiedzošā balsī, no kuras pats sabijos.

— Jūs jau sen to zinājāt, sensei… Bet jāņem vērā, ka to nedrīkst atraut no visa pārējā … Jāizprot sakars ar veselo … citiem vārdiem sakot, kādu apsvērumu dēļ…

— Vai tādēļ, — aizkaitināta pārtrauca viņu Vada, — labāk neapskatīt jautājumus, kuri sensei šķiet visnozīmīgākie? Piemēram, kad un kādam nolūkam izdarīja viņa nākot­nes otro pareģojumu …

Taisnība, to man gribējās uzzināt par visu vairāk. Bet es jutu, ka man redz cauri, un tas mani aizvainoja. Padomā tik, pat šī Vada sen jau uzskata mani par nelabojamu muļķi! Tas bija nepanesami. Man paspruka pirmie vārdi, kas tajā mirklī iešāvās prātā.

— Vispirms gribu zināt, kas tas ir par se­cinājumu, par ko šeit spriež?

— Redzat… — kā neziņā noteica Joriki un palūkojās apkārt.

Bet pārējie, skatīdamies uz saviem pirk­stiem, klusēja. Joriki šo klusēšanu droši vien iztulkoja kā atbalstu, tādēļ viņš, lēni aplai­zījis lūpas, teica:

— Secinājums ir tāds, ka mums, sensei, vajadzēs lūgt jūs nomirt…

— Nomirt? … Kas tās par blēņām!

Piecēlos no krēsla. Uztraukumu nejutu, lie­kas, pat ironiski pasmaidīju. Joriki turpināja:

… un tagad pamēģināsim izskaidrot jums, kādēļ…

— Diezgan!

Ko šie tipi man var padarīt, neko, tikai jā­pieceļas un bez vārda runas ātri jāiet prom. Un nekas nenotiks, nekas taču nevar notikt. Bet, paraudzījies viņu nomāktajās, uztrauk­tajās sejās, pēkšņi es nodrebēju.

— Paklausieties, sensei, —• paliekusies uz manu pusi, teica Vada. — Jūs nedrīkstat iz­samist. Jums jācīnās līdz pēdējam elpas vil­cienam.

Visi piekrītoši māja ar galvu. Joriki uz­mundrinoši sacīja:

— Tieši tā. Tas ir secinājums, bet tīri loģisks secinājums. Mēs zinām, ka loģika mainās atkarībā no sākotnējās hipotēzes. Esam jau darījuši visu iespējamo, lai jūs glābtu, un sensei nekādā ziņā nedrīkst zaudēt cerības. Secinājums tagad jums ir zināms, un mes ceram, ka jūs pats radīsiet priekšnosa­cījumus, kas dos iespēju radikāli mainīt re­zultātu … Bet tagad lūdzu jūs uzmanīgi klau­sīties.

Loģika nevar nonāvēt cilvēku … Vismaz nevar pastāvēt tāda loģika, kas pavēlētu man nomirt. Šie cilvēki smagi kļūdās. Paliku sē­žam zāles vidū, bet ne tādēļ, ka būtu noticējis viņu vārdiem vai arī lai cīnītos ar šo loģiku. Divi cilvēki jau aukstasinīgi nonāvēti, no mā­tes miesām ar varu izrauts bērns, kaut kur tuvumā klejo virtuozais slepkava. Lai kāda būtu šī loģika, mani nonāvēt viņiem acīm­redzot ir tīrais nieks. Taisnību sakot, pat klau­sīties viņos bija pazemojoši. Bet nez kādēļ nevarēju pakustēties ne no vietas. Man šķita, ka tad, ja sēdēšu pavisam nekustīgi, apstāsies arī laika gaita.