KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Pagaidi. Tu atkal neko neesi sapratis. Vēlāk tev paskaidrošu . .. Pēc tam kad tu biji salīdzis ar Joriki, tev beidzot parādīja Jama­moto kunga laboratoriju. Tu droši vien uz­skatīji, ka visi notikumi nav cits ar citu sais­tīti, ka tie ir nejauši, bet īstenībā tos saistīja viens pavediens. Viss bija jau iepriekš iz­domāts. Un mērķis bija sasniegts. Tev ļāva ielūkoties nākotnē, bet uzlika par pienākumu neko neizpaust. Pārējais bija atkarīgs no te­vis paša. Acis no tevis nenovērsuši, mēs gai­dījām. Vai tu dosies pretī nākotnei, vai at­kāpsies? …

— Un kas notika?

— Kāpēc tu jautā? Mēs taču runājam par tevi… Lai kā pūlējāmies, tu tomēr nemainī­jies. Visā šajā lietā tu iejauci vēl sievu un nonāci tiktāl, ka vajadzēja viņai visu atklāt. Vārdu sakot, rezultāts bija tāds pats, kā iz­darot pirmo pareģojumu. Tiesa, pie šā rezul­tāta tu nonāci pa apkārtceļu. Ja es nebūtu tevi apturējis, tu noteikti būtu izpaudis no­slēpumu, vai ne? … Tādēļ jau tevi ataicināja šurp, lai dotu pēdējo iespēju.

— Jamamoto kungs vakar teica, ka nf vienmēr vajagot nonāvēt. Esot arī citi paņē­mieni.

— Jā, ir. Parasti lieto mazāk manāmus līdzekļus. Sabiedrība taču ik dienas saņem astoņus simtus embriju. Neskaitot ārstus un vidutājus, par embriju uzpirkšanu katru dienu uzzina astoņi simti māšu. Tas ir, gadā divi simti deviņdesmit tūkstošu cilvēku. Tu laikam domā: tad nu gan ir noslēpums! Zī­mīgi, ka tas tomēr paliek noslēpums. Lai ap­slāpētu tukšo ziņkārību, mātēm iestāsta, ka embrijus pērk noziedzīgiem nolūkiem un līdz ar to viņas, mātes, kļūst par nozieguma līdz­dalībniecēm. Bailes, par ko sievietei samaksā septiņus tūkstošus jēnu, spiež viņu pievaldīt mēli. Ja nemaksātu neko, tad, protams, būtu daudz sarežģītāk… Tu domā tā: kādēļ jā­maksā par embriju septiņus tūkstošus, ja vi­ņus tikpat iemet kanalizācijā. Bet zemūdens kolonijām šie trīs miljardi gadā ir piliens jūrā. Septiņi tūkstoši jēnu par veselu cilvēka dzīvi, tas taču ir tik lēti. Starp citu, psihologi, ņemot vērā pašreizējās pārtikas produktu un plaša patēriņa priekšmetu cenas, ir aprēķinā­juši, ka cilvēks izmaksā tieši septiņus tūk­stošus jēnu. Interesanti, vai ne? Protams, tiem septiņiem tūkstošiem jēnu, kurus saņēma tava sieva, ir pavisam cita jēga … Tas bija vienkārši žests. Cilvēka vērtība arī nav vien­mēr vienāda. Kad iznāk saskarties ar dau­dziem cilvēkiem, izņēmumi vienmēr ir nepie­ciešami. Kamēr tas skar tos, kas jūtas kā no­zieguma līdzdalībnieki, vēl nav bīstami. Tad tā ir individuāla saslimšana, kaut kas līdzīgs kuņģa slimībai. Zināmā mērā sabiedrībai tas ir pat izdevīgi, jo embriju skaits arvien pie­aug. Pavisam citādi ir, kad noslēpums izkļūst ārpusē. Baumas pārvēršas par neindividuali- zētu sabiedrības uzskatu, kas plosās kā gripas epidēmija. Protams, tad attiecīgi jārīkojas… Dažkārt jāsoda ļoti bargi, piemēram, kad iekrīt vidutājs, kā bija ar to sievieti. Ar vi­siem tā nedrīkst, tas sagādā pārāk lielas ne­patikšanas. Nogalināt nav grūti, bet ir liela noņemšanās ar līķi. Parasti izvēlas tādus pa­ņēmienus, kas neatstāj pēdas. Piemēram, pa­stiprina baiļu sajūtu, bet, ja tas nelīdz, māk­slīgi rada psihisku traumu … Bet negribētos ticēt, ka tu labprāt beigtu dzīvi ārprātā.

— Par sevi tu tik viegli nespriestu …

— Nerunā muļķības… Tava nāve ir arī mana nāve. Bet nebūsim sentimentāli. Ja vien tu spētu spriest aukstasinīgi, tu pats būtu iz­darījis šādu secinājumu… Tas ir daudz la­bāk, nekā samierināties un eksistēt kā cil­vēka vrakam. Bez tam sabiedrība laipni pie­kritusi izmaksāt tavai ģimenei apdrošināšanas prēmiju…

— Apdrošināšanas prēmiju? Kāda labsir­dība! … Bet, ja tava griba ir arī mana griba, tad mana nāve savā ziņā būtu pašnāvība. Vai pašnāvniekiem pienākas apdrošināšanas prē­mijas?

— Par to neraizējies. Tava nāve izskatīsies pēc nelaimes gadījuma. Tu mirsi, pieskāries augstsprieguma vadiem . ..

Cik ilgs laiks ir pagājis? Nezinu. Aiz loga sabiezējusi krēsla. Neviens nav pakustējies. Arī es sēžu kā snaudā, krampjaini ieķēries savā laikā. Man liekas, ja šis klusums turpi­nāsies bezgalīgi, nekad nebūs arī nākamā mirkļa.

Vai es par kaut ko domāju? Laikam gan, bet tie bija tikai sīkumi. Kas izgludināja Jo­riki bikses — viņa saimniece vai Vada? … Kur esmu iebāzis rēķinu par televizoru? … Biju iestidzis šajās juceklīgajās domās un ne­varēju pakustēties. Acīmredzot mūsu emoci­jas iedarbojas uz nervu sistēmu daudz stip­rāk par domām. Gaidīju brīdi, lai bēgtu. Muskuļi man bija sasprindzināti kā kaķim, kas gatavs lēcienam. Nē, salīdzinājums ar kaķi nav vārdi vien. Manā iztēlē, it kā ap­liecinot ikdienas nemitīgo ritumu un protes­tējot pret šā plūduma bezjēdzīgo apraušanos, parādījās saules pielijuši, ziedos slīkstoša ve­randa. Kamēr pastāvēs šī veranda, es ne­miršu, neparko nemiršu.

Pēkšņi, nočīkstinājis krēslu, piecēlās Soba.

— Vai nav jau laiks? …

— Nogalināt? — Apgāzdams krēslu, arī es pielēcu kājās.

— Nē jau nē … — nobijies izdvesa Joriki.

— Mūsu rīcībā vēl ir divas stundas, — ātri ierunājās Vada. — Mums jāparāda jums pa televizoru zemūdens cilvēku audzētava, bet pēc tam, ja vēlēsieties, jums parādīs jūras dzīļu koloniju nākotni.. .

— Viņš katrā ziņā gribēs to redzēt, — sauca balss no mašīnas. — Tāda ir pro­gramma, ne velti nāve atlikta uz pulksten deviņiem. Loģika nav viņu pārliecinājusi, viņš joprojām nesaprot. Vēl viņš domā pre­toties …

— Tātad var sākt? — jautāja Soba un To­mojasu aiz muguras pastiepa roku uz pults pusi.

Tomojasu pavirzījās nost.

— Ja jūs atļautu, vispirms gribētu glāzi ūdens … — viņš palūdza, kautrīgi paskatī­damies uz Vadu.

— Varbūt augļu sulu?

— Jā, lūdzu. Rīkle pavisam izkaltusi… Piedodiet, ka jūs apgrūtinu …

— Nekas, lūdzu. Man tik un tā jānoiet lejā pie Kimuras un jāsaka, lai viņi dodas prom un negaida mūs …

Augstu pacēlusi galvu, viņa līganā gaitā devās uz durvīm. Es viņu apturēju.

— Tātad Kimura un viņa līdzstrādnieki arī ir saistīti ar šo organizāciju?

— Nē, viņi neko nezina … —• viņas vietā atbildēja Joriki.

Tajā pašā mirklī, ar visu spēku atspēries pret grīdu, metos uz durvīm. Jāizstāsta viss Kimuram un jālūdz palīdzība, citas izejas nav. Visa šī banda ir prātā jukusi… Taču nebiju paguvis pieskarties durvju rokturim, kad tās atsprāga vaļā un uz sliekšņa parādījās tas pats jaunais cilvēks, slepkavību speciā­lists, ar atplestām rokām, it kā lai mani sa­tvertu, ja man paslīdētu kāja un es kristu. Viņš stāvēja, mulsi smaidīdams, pacēlis savas garās rokas, nezinādams, ko ar tām iesākt.

— Jūs tomēr gribat… Kādēļ tas vajadzīgs, sensei? …

Metos viņam virsū, ar kreiso plecu tēmē­dams viņam krūtīs, lai nogāztu viņu no kā­jām un pats pa labo pusi aizslīdētu garām. Taču biju nošāvis buku. Sajutu spēcīgu grū­dienu vēdera kreisajā pusē, apmetu kūleni, bet nākamajā mirklī mani jau svieda pret pretējo sienu. Nokritu un paliku guļam jo­cīgā, nedabiskā pozā. Ķermeņa apakšdaļa it kā bija atdalījusies un nez kur pazudusi. Pēc tam es atguvu normālu telpiskuma sajūtu un jutu sirds apkaimē skaudras sāpes.

Joriki ar Tomojasu piecēla mani kājās un, no abām pusēm balstīdami, nogādāja vecajā vietā. — Sviedri… — klusu teica Vada, uz­likdama man uz delnas salocītu kabatlakatu. Jamamoto kungs šūpoja galvu un smagi pūta. Atskatījos uz slepkavību speciālistu. Viņš stāvēja turpat, kur pirmīt, tai pašā pozā, mute viņam bija pavērta.