KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Nesaprotu. Tas viss ir muļķības. Par ko tu runā?

— Pagaidiet, centīšos paskaidrot. Pēc tam jūs šo nākotni skatīsiet pats ar savām acīm uz televizora ekrāna. Jūs ne vien atklāti uz­stājāties pret nākotni, bet sākāt šaubīties pat par mašīnas spējām.

— Neko nesaprotu. Kādēļ visu laiku ru­nājat it kā par pagātni?

— Tādēļ, ka to visu pareģoja mašīna. Un, lai novērstu šo nākotni, jūs lauzīsiet doto vārdu, kā mēģinājāt darīt pirms dažām stun­dām, un izpaudīsiet organizācijas noslēpumu.

— Un kas par to? Vai tas ir kas slikts, ja esmu pret šīm zemūdens kolonijām un zem­ūdens cilvēkiem? Varam iegūt otrā pareģo-

' juma nākotni, kas izrietētu no jaunajiem no­sacījumiem, un tā būtu lieliska. Pēc manām domām, tieši tā ir pareģošanas mašīnas vēr­tība, ka iespējams jau laikus izslēgt tādus idiotiskus nākotnes variantus.

— Tātad, jūsuprāt, pareģošanas mašīna va­jadzīga nevis nākotnes veidošanai, bet gan tagadnes iekonservēšanai?

— Tur jau ir tas suns aprakts … — stei­

dzīgi partrauca Vada. — Te nu ir viņš — Ka- cumi-sensei. Liekas, vairs nav ko piebilst…

— Nedrīkst taču spriest tik aprobežoti, — es teicu, valdīdams augošās dusmas. — Vai tiešām jūs domājat, ka nākotne ar zemūdens kolonijām ir vienīgā iespējamā? Nekas nav tik bīstami, kā padarīt pareģojumu par ab­solūtu, to es jums mūždien esmu teicis ar putām uz lūpām. Tas taču ir fašisms. Tas ir tas pats, kas nodot garīgo varu politikāņu rokās. Kādēļ nemēģinājāt pareģot nākotni, pieņemot, ka noslēpumu atklāj?

— Protams, ka mēģinājām … — rāmi teica Joriki. — Gala iznākums bija tāds, ka jūs, sensei, nogalinās.

— Kurš?

— Algotais slepkava, kas gaida ārā.

. . . Un tādēļ mani nogalinās? Kāda nejē­dzība! Vēl būtu saprotams, ka nonāvē, lai ne­piepildītos pareģojums. Bet nonāvēt tieši tādēļ, lai piepildītos pareģojums par nonāvē­šanu? Protams, tas ir vienīgi iegansts, lai iz­rēķinātos ar mani.

— Aplam, — skaļrunī atskanēja mana otrā pareģojuma balss, un pēkšņi es jutos tā, it kā manām drēbēm varētu redzēt cauri.

— Kas ir aplam?

— Tas, ko tu pašreiz domā.

Visu skatieni pievērsās man. Balss mašīnā turpināja:

— Tu maldies. Ar šo pareģojumu nebija apmierināts Joriki-kuns un viņa biedri. Viņi lauzīja galvas, domādami, kā tevi glābt. Un viņi lūdza man padomu.

— Jūsu nākotnes otrais pareģojums, — ar skubu paskaidroja Joriki. — Neviens tā ne­rūpējas par cilvēka likteni kā viņš pats. Bez tam jūsu otrais pareģojums pazīst jūs labāk, nekā jūs sevi…

— Pilnīgi pareizi… Viss, kas bija pēc tam, notika pēc mana plāna. Es esmu tava saprāta un neapzinātās gribas atspulgs.

— Arī šīs slepkavības … un lamatas …

— Jā. Par tām neviens nav atbildīgs. To visu tu darīji sevis dēļ.

— Neticu. — Nez kādēļ paskatījos uz Joriki.

Joriki nolaida acis un pielika pirkstus pie deniņiem.

— Kādēļ ne? Plāns bija pavisam loģisks, — mierīgi iebilda balss. Sajūta bija tāda, it kā mani no iekšpuses iztaustītu kāda roka. — Padomā pats. Visam vajadzēja virzīties uz vienu mērķi: kādi pasākumi jāveic, lai tu,

uzzinājis nākotni, neizpaustu organizācijas noslēpumu. Pirmajai slepkavībai neapšau­bāmi bija divi mērķi. Pirmkārt, tevi pašu sāka turēt aizdomās un tu vairs nevarēji meklēt atbalstu sabiedrībā. Otrkārt, tev izstāstīja, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un tādējādi sagatavoja turpmākajiem notikumiem …

— Vai nav savādi, ka tieši tajā dienā es pirmoreiz sāku domāt par indivīda nākotnes pareģošanu? Un finansu nodaļas vadītāju mēs satikām gluži nejauši.

— Tu maldies. Mājienu par šo ideju tev deva mašīna. Pati ideja bija sagatavota jau agrāk. Ja tu pats to nebūtu ievērojis, Joriki- kuns tev dotu mājienu. Un finansu nodaļas vadītāju tev arī palīdzēja izvēlēties Joriki- kuns. Greizsirdis bija novedis nelaimīgo sie­vieti tiktāl, ka viņa izpļāpājās. Viņa bija iz­stāstījusi, bet vadītājs to uzzinājis. Kā paredzēts organizācijas noteikumos, abiem vajadzēja aizbāzt mutes. Apsolījis paskaidrot kaut ko par slimnīcu, Joriki-kuns aizvilināja vīrieti uz norunāto vietu, kurp aizveda arī tevi. Pārējo tu jau zini. Joriki-kuns viņu no­nāvēja, bet es piedraudēju tev pa telefonu. Sieviete, iedzērusi indi, ko viņai iedeva Soba- kuns, paklausīgi izdarīja pašnāvību.

— Cik nežēlīgi!

— Tā nu ir …

— Lai cik cēlu mērķu vārdā tiktu izdarīta slepkavība, tā vienmēr būs nejēdzīga …

— Ar tamlīdzīgiem banāliem spriedumiem jautājumu par slepkavību atrisināt nevar. Slepkavība ir ļaunums ne tādēļ, ka atņem cil­vēkam viņa nīcīgās miesas, bet gan tādēļ, ka laupa viņam nākotni. Mēs bieži sakām: dzīve nav neko vērta. Īstenībā ar dzīvi mēs sapro­tam nākotni. Piemēram, tu. Tu taču biji no­domājis iznīcināt savu bērnu? '

— Tas ir pavisam kas cits …

— Kādēļ cits? Tev derdzās bērna nākotne, un pret viņa dzīvību tu izturējies pavisam vienaldzīgi. Laikmeta pagrieziena punktos, kad nākotne vēl nav zināma… kad vienas nākotnes glābšanai ir jāziedo cita nākotne … upuri ir neizbēgami. Vai tā nav? Ko tu iesāktu, ja tā sieviete nebūtu nomirusi? Tu būtu viņu pārbaudījis ar pareģošanas mašīnu un, uzzinājis par zemūdens cilvēkiem, sacēlis brēku pa visu pasauli.

— Protams.

— Tu esi atklāts. Jā, tieši tā tu būtu rīko­jies. Pateicoties tev, sabiedrība būtu sašutusi, satracinātais pūlis gāztos virsū zemūdens cil­vēku audzētavai, un nākotne tiktu sabra­dāta …

— Kā tu to zini?

— To pastāstīja mašīna, ko tu pats radīji.

— Kaut vai tā. Bet nākotnei, kura pat vēl nav sākusies, nav tiesības sodīt tagadni.

— Nav tiesības, bet ir atļauts.

— Vēl mazāk tai ir atļauts.

— Un to saki tu? Vai tu pats nepamodināji snaudošo nākotni? Var redzēt, ka tu pats ne­aptver, ko esi paveicis. Kad suns kož saim­niekam, vainīgs ir pats saimnieks. Taisnību sakot, tu nevarētu iebilst, ja būtu izrēķinā­jušies nevis ar sievieti, bet ar tevi…

— Jā, bija arī tāds priekšlikums, — teica Joriki.

— Bet mēs līdz pēdējam brīdim nezaudē­jām cerības. Nolēmām darīt visu nepiecie­šamo. Tas bija iespējams tādēļ, ka Joriki-kuns pats uzņēmās bīstamo slepkavas lomu.

— Es tikai… — nomurmināja Joriki.

— Jā, saki paldies Joriki… Saki viņam paldies, ka tevi nenosita… un tagad tev ir iespēja, kaut uz laiku, ielūkoties nākotnē … Un, starp citu, mūsu dēls … Jā, tu vēl nezini, mums ir dēls. Tā nav mana ideja, tas ienāca prātā Vada-kunai…

Palūkojos uz Vadu, bet viņa nenovērsās. Viņa izskatījās ļoti bāla, it kā būtu zaudējusi daudz asiņu, bet skatiens viņai bija vērīgs, gluži kā putnam. Pēkšņi man ienāca prātā mūsu vakardienas saruna, kad viņa teica, ka mani tiesās. Nē, viņa nejutās vainīga. Gluži otrādi, viņa apsūdzēja mani. Kāda jēga bie­dēt vilkaci ar bargiem skatieniem? Manas dusmas pamazām kliedēja apmulsums.

— Tas ir viņas nopelns, ka tagad tu esi saistīts ar nākotni… Tā ir mūsu kopīga dāvana tev, pareģošanas mašīnas radītajam.

Tu saproti? Tādēļ, ka tu esi tīrs nākotnes priekšā. Tas ir ļoti svarīgi… Jo noziegumam pret nākotni atšķirībā no nozieguma pret ta­gadni ir būtiska un izšķiroša nozīme.

— Tu domā, ka man vajadzētu pateikties par to, ka mans dēls pārvērsts par kropli un vergu? Man trūkst vārdu …