KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Zivi gan viņš ir pamatīgi pieradinājis. Tā viņi zivis pakāpeniski pieradina un pār­vērš par mājdzīvniekiem … (Mikrofonā.) Uz mirkli apstājieties!

(No skaļruņa atskan dobja balss.)

— Apskatīsiet darbnīcas?

— Jā, mēs ātri.

(Objektīvs apstājas. Sienās ir ovālu durvju vienādas rindas. Zēns kopā ar zivi, kas iepi­nusies viņam matos, paslīd uz priekšu.)

— Šeit veiks visu praktiskajā darbā ne­pieciešamo, sākot ar fizikas un ķīmijas eks­perimentiem un mašīnu vadīšanu un beidzot ar pārtikas produktu apstrādes tehniku. Tik­līdz viss būs galīgi iekārtots, te vairāk izska­tīsies nevis pēc klasēm, bet drīzāk pēc ne­lieliem cehiem. Pēc pieciem gadiem, kad ve­cākās klases būs pilnīgi nokomplektētas, skola varēs pāriet uz pašapkalpošanos.

— Bet pēc skolas beigšanas?

— Pašreiz būvē zemūdens rūpnīcas. Dau­dzi droši vien aizies strādāt uz zemūdens raktuvēm un naftas atradnēm. Visu laiku trūkst darbaroku zemūdens ganībās. Visspē­jīgākos audzēkņus pārcels uz speciālām sko­lām, kur viņi kļūs par ārstiem, inženieriem un tehniķiem. Domājams, ka sākumā viņi pa­līdzēs cilvēkiem, bet vēlāk pavisam aizstās cilvēkus.

(Tomojasu steidzīgi.)

— Ir būtiski iebildumi sakarā ar šīm spe­ciālajām skolām…

— Tā nav nekāda problēma. Pirmkārt, zemūdens cilvēku iespējas ir ierobežotas, bez tam pārāk niecīgs ir viņu absolūtais skaits.

(Uz ekrāna parādās darbnīca. Darbgaldus tajā neredz, bet grīdas, griestus un sienas

klāj visdažādākie plauktiņi, izciļņi un āķi, bet pie plastmasas bumbām piekārti instru­menti peld telpas vidū. Zēns lepni raugās te uz objektīvu, te uz instrumentiem.)

— Skatieties, tas ir Iriri izgudrojums. (MikrofonāJ Palūdziet viņu, lai parāda.

(Dzirdama čirkstoņa… Zēns pamāj, satver kādu instrumentu kopā ar bumbu un pie­vieno pie caurules pretējā sienā.)

— No turienes pievada saspiestu gaisu. Zem ūdens tas ir galvenais enerģijas avots. Bez tam vēl ir gāzveida degviela, sašķidri­nātas gāzes …

(Zēns pagriež krānu. Instruments sāk vib­rēt, izgrūzdams gaisa pūslīšu strūklas. Pie griestiem no pūslīšiem izveidojas liels pūs­lis, kas lēnām izspraucas cauri ventilācijas atverei. Zivis dzenas pakaļ šiem pūšļiem. Zēns nolaiž instrumenta vibrējošo uzgali uz vinila dēļa un vienā mirklī pārgriež to uz pusēm.)

— Automātiskais zāģis … Pamatīgs, vai ne? Katru detaļu viņš pats izdomāja… un, protams, pats ar savām rokām izgatavoja. Šī ir plastmasu apstrādāšanas darbnīca, te sa­komplektēti visi nepieciešamie rīki. Zem ūdens plastmasai ir gluži tāda pati loma kā dzelzij uz sauszemes, un tās apguve ir visu dzīves procesu pamats … Un tomēr negribas ticēt. Zēnam taču ir tikai astoņi gadi. Acīm­redzot zem ūdens ātrāk norisinās ne tikai fiziskā attīstība.

— No kurienes ņem enerģiju? Plastmasu apstrādei nepieciešama augsta temperatūra, tāpat apgaismojums …

— Protams, izmanto elektroenerģiju … Tā ir visgrūtākā problēma zem ūdens, kaut gan sakarā ar izolācijas materiālu ražošanu šis jautājums vairs nav tik sarežģīts. Iztikt bez elektroenerģijas nav iespējams.

— Nav iespējams?

— Nekādā ziņā. Siltuma un mehānisko enerģiju vēl var iegūt ar citiem paņēmie­niem. Bet, piemēram, radiosakarus … Ūdenī radioviļņi neizplatās, jāizmanto ultraskaņa, bet ultraskaņas ģeneratoriem nepieciešama elektroenerģija. Labi būtu, ja varētu pāriet arī uz saspiestā gaisa pašapgādi. Pašreiz elek­troenerģiju pievada pa kabeļiem no sausze­mes, bet nākotnē nepieciešami no sauszemes neatkarīgi līdzekļi… kaut kas līdzīgs maz­gabarīta atomelektrostacijām, naftas siltum­centrālēm vai ģeneratoriem, kas izmanto gā­zes cēlējspēku zem ūdens. Tad zinātniskās pētniecības institūtus varēs būvēt, cik tālu no krasta vien tīk, un milzīgās zemūdens pil­sētas nebūs vairs sapnis vien. O, vēl viens izgudrojums?

(Zēnam rokās gara, taisna kārts, zem kuras piestiprināti pedāļi. Zēns uzsēžas uz kārts jā­teniski, sāk mīt pedāļus, un kārts galā sāk griezties lāpstiņas. Kārts vertikāli ceļas augšā. Zēns noliecas uz sāniem, un kārts vir­zās horizontāli.)

— Zemūdens velosipēds. Zēns ir ļoti ap­mierināts, ka viņa noraugās cilvēki.. .

— Es vēroju, ka viņš tomēr ir pieķēries cilvēkiem.

— Jā … Iriri ir ļoti pieķēries … Šis zēns ir mūsu pirmais eksperiments, un audzēšanas procesā mēs laikam esam pieļāvuši kaut kā­das kļūdas. Viņam nav pilnīgi atmiruši iek­šējās sekrēcijas dziedzeri. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam acis? Tas tādēļ, ka kreisās acs asaru dziedzeris viņam ir daļēji saglabājies. Iespējams, ka tādēļ zēns nav pilnīgi pārvēr­ties.

— Nav pilnīgi pārvērties?

— Jūs saprotat, ka cilvēka emocijas zi­nāmā mērā ir atkarīgas no gļotādas un ādas taustes spējām. Ņemsim, piemēram, izteicie­nus «šermuļi skrien pa kauliem», «tirpas skrien pār muguru», «rīkle izkaltusi», «viņš tai līp klāt kā dadzis». Pat no šiem vārdu sa­vienojumiem var redzēt, kāda loma ir taustei mūsu noskaņu un pārdzīvojumu apzīmēšanā, īsi sakot, taustes spēja ir instinktīva cenšanās pasargāt jūru no gaisa. Es redzu, jums liekas, ka es gvelžu niekus, tomēr, lūdzu, uzklau­siet, jo tas ir ļoti svarīgi… Kā jūs zināt, pat cilvēkam, vispilnīgākajam sauszemes dzīv­nieku pasaules pārstāvim, viss — asinis, kauli, protoplazma — veidots no elementiem, kādi raksturīgi jūrai. Dzīvība ir izkristalizē­jusies jūrā, pat vēl vairāk — tā visu laiku bi­jusi atkarīga no jūras. Pat tad, kad tā atstāja jūras stihiju, tā paņēma līdzi uz sauszemes jūru, ietinusi to savā ādā. Slimniekiem daž­kārt iešļircina vārāmās sāls šķīdumu. Bet arī āda nav nekas cits kā jūras metamorfoza. Un kaut gan ādai pretošanās spēja ir lielāka nekā citiem orgāniem, arī tā reizēm nevar iztikt bez jūras. Un ārējās sekrēcijas dzie­dzeri — vai tā nav jūras palīdzība nespēcī­gajai ādai? Asaras ir acu jūra… Visas mūsu emocijas ir ārējās sekrēcijas dziedzeru no­teikts stāvoklis … jeb stadijas jūras aizsar­dzības karā pret sauszemi.

— Un ja šā kara nav, tad nav ari emo­ciju?

— Es nesaku, ka nav. Taču tas laikam jums ir kaut kas neizprotams. Tur, jūrā, tiem nav jācīnās ar atmosfēru. Tāpat kā, piemē­ram, zivis nebaidās no uguns.

(Zēns uz velosipēda sāk spēlēt sunīšus ar savu zivi.)

— Dažreiz, noskatoties uz citiem bērniem, ne uz Iriri, rodas jautājums: vai viņiem ir dvēsele? Protams, ir, bet pavisam citāda.

— Tātad tas ir vienīgais bērns, kas līdzīgs cilvēkam?

— Jā … Mēs saprotam, kāpēc viņš tā iz­turas. (Kļūst sentimentāls.) Ar sauszemes būt­nes dvēseli jūras dzelmē. Nepilnīga pārvēr­šanās, citādi to nevar nosaukt…

(Dzīdamies pakaļ zivij, zēns paslīd garām objektīvam un telpā vairs nav redzams.)

— Vai tādēļ viņš ir tik gudrs un attīstīts?

— Nē, citiem bērniem intelektuālās spē­jas nav zemākas. Kāds trīs mēnešus par viņu jaunāks zēns konstruēja pulksteni, ko dar­bina saspiests gaiss. Rādītājs gan pavirzās uz priekšu tikai reizi piecpadsmit minūtēs, tomēr …

(Objektīvs, sekodams zēnam, lēnām tuvo­jas citiem bērniem …)

Jamamoto kungs atkal sāk runāt lietišķā tonī:

— Šeit, ēkas vidusdaļā, ir dzīvojamās tel­pas, bet apakšējos stāvos iekārtotas parastās klases. Mācību process, tāpat kā pie mums, sākas ar lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, bet kā viņus mācīt tālāk… Pastāv uzskats, ka vislielākā nozīme viņu dzīvē būs tādām zinātnēm kā fizikālā un organiskā ķīmija. Galu galā ne jau mums jānodarbojas ar mi­nējumiem … Tas noskaidrosies, kad viņiem būs skolotāji no pašu vidus. Pārāk dažādi ir sajūtu izraisītāji gaisā un zem ūdens …