KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Taču zemūdens cilvēkiem bija ari savas likstas. No katriem desmit tūkstošiem viens saslima ar savādu slimību. Acīmredzot to ra­dīja iedzimta kaite. Iespējams, ka sevi lika manīt arī daži ārējās sekrēcijas dziedzeri, kas bija palikuši pirmajai, Iriri paaudzei. Valdība nosauca šo slimību par «sauszemes slimību» un izdeva lēmumu, ka, tikko slimība atklāta, nekavējoties jāoperē.

— Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.

— Kas ir?

— Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!

Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat ne­pacietīgajai Vadai lūpas bija cieši saknieb­tas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …

— Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.

Likās, Jamamoto kungs. Jā, tālu… Šī nākotne ir tikpat tālu no mums, cik pirmat­nējā pasaule … Krūtīs kaut kas notrīsēja, man kļuva nelabi un uznāca sēcošs klepus.

Acīmredzot esmu sapinies. Vai izlikties, ka atzīstu nākotni, skriet un pie pirmās izdevī­bas visiem to paziņot? … Ja jēdzienā «tais­nība» ir kaut daļiņa morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Bet ja nav? Godīgi atzīties, ka ienīstu tādu nākotni, un tad gaidīt nāvi? … Ja jēdziens «gods» ietver sevī kaut daļiņu morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Tātad, ja es neticu mašīnai, jāizvēlas pir­mais ceļš, ja ticu — otrā iespēja …

Biju ne visai precīzs, apgalvodams, ka esmu sapinies. Pats sev iestāstīju, ka ir jāsa- pinas. Visticamāk gan, ka nepratīšu galīgi izlemt un mani sagaida nenovēršamas beigas kā nožēlojamu mīkstčauli. Un mašīna droši vien to jau iepriekš paredzējusi.

Es nevilšus pajautāju:

— Vai var uzskatīt, ka mašīna ir beidzamā instance?

— Jūs vēl šaubāties? — Joriki balss pauda pārsteigumu un līdzjūtību.

— Bet vai tad negadās kļūdas? Jo tālāka nākotne, jo vairāk kļūdu iespējams. Te nav runa par kļūdām vien … Kas var galvot, ka tas viss nav mašīnas izdomājums? Varbūt sa­grozīja vai izmeta to, kas pašai nav sapro­tams, un pasniedza mums daudzmaz ticamu patiesību … Tu taču pats zini, ko tā spēj .. . Ja, piemēram, ievadītu tajā informāciju par cilvēku ar trim acīm, mašīna automātiski iz­labotu trīs par divi.

— Arī to viņa pareģoja. Ka jūs agri vai vēlu sāksiet šaubīties par tās spējām pare­ģot un tad… — Joriki nepabeidza un izli­kās, it kā sāktu klepot.

— Neesmu teicis, ka šaubos. Šaubīties un izturēties kā pret beidzamo instanci — tās ir divas dažādas lietas. Gribu tikai teikt, ka nā­kotne ir pavisam citāda.

— Citāda?

— Jūs izliekaties, ka aplaimojat zemūdens cilvēkus, bet es šaubos, vai nākamā cilvēk- zivs teiks jums paldies par šo labdarību. Esmu pārliecināts, ka viņa jūs līdz nāvei ie­nīdīs.

— Cūka neapvainojas, kad to nosauc par cūku…

Pēkšņi sajutu visā ķermenī nogurumu un nespēju vairs parunāt, tādēļ klusēju. Reizēm tā ir, kad raugies uz zvaigznēm, domā par visuma bezgalību un jūti, ka kuru katru mirkli sāksi raudāt. Tas ir nevis izmisums, nevis sentimentalitāte, bet apvienojusies paša ierobežoto spēju un fiziskās nevarības apziņa.

— Bet… — Šis vārds man paspruka ne­jauši, un es prātoju, ko teikt tālāk. — Kas noticis ar manu dēlu?

— Viss ir kārtībā, — kaut kur no tālienes atskanēja Vadas samtainā balss. — Tā ir mūsu vislabākā dāvana jums, sensei.

Pēc tam mašīna pastāstīja tādu notikumu. Dzīvoja reiz jaunietis. Viņš bija praktikants zemūdens naftas atradnēs. Reiz viņš palī- dzeja izlabot radiomastu — tas bija piestipri­nāts pie plastmasas pludiņa un peldēja virs ūdens — un nejauši izlīda no ūdens bez gaisa skafandra. (Tas ir hermētiski noslēgts apģērbs, ar ierīci, kas pastāvīgi piegādā žaunām svaigu jūras ūdeni; zemūdens cilvēki šo skafandru lieto, strādājot virs ūdens.) Kopš tā laika viņš nevarēja aizmirst dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma. Medicīniskās uz­raudzības dienests bija stingri aizliedzis šā­das gaitas. Par to draudēja sods. Tādēļ jau­nietis nevienam neko nestāstīja, un tas kļuva par viņa noslēpumu.

Bet nemiers, kas bija kā drebuļi pārskrē­jis pār kauliem, neizgaisa no atmiņas, un viņš arvien biežāk pameta pilsētu un peldēja tālu prom no citiem. Viņš devās uz zem­ūdens plato, kas, pēc nostāstiem spriežot, kādreiz bijusi sauszeme. Tādās vietās pai­suma un bēguma laikā radās spēcīgas strau­mes un virpuļi, no dibena uzvandījās duļķes, veidodamas fantastiskas svītras un iegūda- mas zemūdens klinšu apveidus, un visu klāja necaurredzama migla. Jauneklis ielūkojās šajā miglā un iedomājās, ka tie ir mākoņi pie debesīm. Protams, mākoņi pie debesīm bija ari tagad, viņš tos vairākkārt mācību stundās bija redzējis kino. Bet šie mākoņi visi bija vienādi. Stāsta, ka sensenos laikos, kad uz zemeslodes atradušies milzīgi konti­nenti un sauszemes reljefs bijis ļoti sarež­ģīts, mākoņi veidojuši visdažādākās. formas.

Interesanti būtu uzzināt, ko tādi spoki atgā­dināja, peldēdami debesis, un ko izjuta senie sauszemes cilvēki, skatīdamies uz tiem?

Taisnība, uz sauszemes cilvēkiem jaunek-. lis neraudzījās kā uz brīnumu. Viņus vien­mēr varēja apskatīt muzeju gaisa telpās. Viņi izskatījās gurdeni, nedzīvi un neveikli kus­tējās starp sen ierastajiem iedzīves priekš­metiem, kurus piespiedis pie grīdas zemes pievilkšanas spēks. Ķermeņa augšdaļa viņiem ir pārliecīgi liela, tādēļ ka tajā atrodas gaisa sūknis, ko sauc par plaušām. Viņi ir gaužām nevarīgi: lai ieņemtu visparastāko pozu, tiem jālieto tā saucamais krēsls. Nē, diez vai viņi spēj sapņot. Mākslas zinātņu stundās zēnam bija stāstīts, cik nevarīga un barbariska bi­jusi māksla senatnē.

Piemēram, mūzika … Kā bija teikts defi­nīcijā, tā ir māksla, kas balstās uz svārstī­bām … Dažādas frekvences svārstības izpla­tās ūdenī, un tās uztver ar visu ķermeņa virsmu. Bet sauszemes cilvēkiem mūziku vei­doja gaisa svārstības. Šīs svārstības sausze­mes cilvēki neuztvēra ar visu ķermeni, bet tikai ar niecīgiem orgāniem — bungādiņām. Gluži dabiski, ka viņu mūzika ir bijusi primi­tīva un vienmuļa.

Tam nevar neticēt, aplūkojot sauszemes cilvēkus muzejā. Starp citu, kā tas viss bijis īstenībā, nevar iedomāties. Varbūt tā bijusi kaut kāda sevišķa pasaule, kas nepavisam ne­izskatījās tāda, kādu viņš, ūdenī dzīvodams,

iedomājās? Viegls, svārstīgs gaiss … Mai­nīgi mākoņi, kas dej pie debesīm… Ne­reāla, visdažādāko brīnumu pārpilna pa­saule …

Vēstures mācību grāmatās stāstīts, cik drosmīgi cīnījušies un savas dzīvības ziedo­juši senči uz lielās sauszemes, šajā nemieru un ciešanu mājoklī. Viņi bija ar atpalikušu apziņu, toties apveltīti ar tā saucamo «cīņas garu». Kaut gan viņi bija konservatīvi, tiem netrūka drosmes ietriekt savā ķermenī ķi­rurga nazi, lai radītu zemūdens cilvēku. Un, kā rakstīts grāmatās, lai kādi bija viņu cen­tieni, ir jāsaka paldies par šo vīrišķību.

Bet kādēļ vīrišķība un drosme nedveš pretī no tiem sauszemes cilvēkiem, kas atrodas muzejā? Skolotājs stāstīja, ka viņi degradē­jušies sakarā ar vadošās lomas zaudēšanu sa­biedrībā. Iespējams, ka tā bija, bet ja nu viņos bijis kaut kas tāds, ko mēs nespējam aptvert? Nekādā ziņā negribas piekrist tam, ka viņiem, izņemot «cīņas garu», nekad nekā cita nav bijis… Jauneklis daudz par to lau­zīja galvu, protams, ne gluži tādā secībā. Kopš tā brīža, kad vējš bija pieskāries viņa ādai, pagātnes pasaule otrpus gaisa sienas pievilka viņu ar neatvairāmu spēku. Zinātne sauszemes laikmetā bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Pat pamatskolu mā­cību grāmatās sauszemes laikmetam bija ie­rādīta diezgan plaša vieta. Toties par saus­zemes cilvēku iekšējo pasauli tajās nebija teikts gandrīz nekas, atskaitot vienīgi ziņas par viņu sajūtu sistēmas īpatnībām. Pētījumi šajā jomā netika stimulēti, jo baidījās no «sauszemes slimības»; šī slimība izpaudās vienīgi nervu satraukumā, ko izraisīja dabis­kas emocijas, taču nezin kādēļ tai bija idejis­kas infekcijas raksturs — iespējams, tādēļ, ka zemūdens laikmeta vēsture nebija gara un sabiedriskajā iekārtā vēl bija saglabāju­šās apstrīdamas un kļūdainas detaļas. Kārdi­nājums pārkāpt šo tabu nedeva jauneklim mieru.