KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

(Redzams vairākstāvu balkons … Bērni ro­taļājas … Daži raugās uz objektīvu ar ne­slēptu ziņkāri, citi turpretim ir pavisam vien­aldzīgi.)

— Protams, viņiem nemāca ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne socioloģiju. Mēs nevaram vie­noties, kā lai tiem izskaidro attiecības starp viņiem un cilvēku sabiedrību.

Tomojasu paberzē degunu.

— Gluži dabiski. Viņi mūs ienīstu, un tas būtu viss . . .

— Nu nē . .. (Noraidoši purina galvu.) To jūs sakāt tādēļ, ka pārvērtējat sauszemes cil­vēku.

(Zemūdens bērnu ziņkārībā un vienaldzībā ir kopīga iezīme. Tas ir dīvains saltums. Cil­vēkam, kuru viņi uzlūko ar tādu skatienu, sāk likties, ka viņš pats ir «priekšmets». Ne­varu nepievienoties Jamamoto kungam, kad viņš sev jautā: vai viņiem ir dvēsele?

… Draiskulis piepeld pie objektīva un cen­šas to aizklāt ar plaukstām. Meitenīte sa­sprindzināti vēro molusku, kas lien pa sienu. Zēni ielenkuši Iriri un viņa velosipēdu. Maza meitenīte noķer nomaldījušos zivteli un bāž mutē, bet kāds lielāks zēns liek viņai to iz­spļaut .. . Bērnu bariņš — var būt, ka tie ir dežuranti — ar saspiestu gaisu mazgā sie­nas … Mazāks zēns pieglaužas ar vaigu zem­ūdens sunim …)

— Ar to mūsu nelielā apskate ir beigu­sies … Soba-kun, lūdzu, izslēdziet…

(Kāds smagi nopūšas… Uz ekrāna, sarūk- dams arvien mazāks, trīsuļo gaišs plan­kums …)

Gaišais plankums uz ekrāna saruka arvien vairāk, līdz beidzot izzuda pavisam. Neviens nekustējās. Gaismas nebija, un neviens to arī nelūdza ieslēgt. Varbūt vēl kaut kas būs? … Sirds dziļumos cerēju, ka būs turpinājums. Tad vēl kādu brīdi varēšu dzīvot…

Bet klusēšana ieilga, un mani pārņēma šausmas. Savādi, redzētais mani nomāca, mana būtība protestēja, bet bija interesanti visu to skatīt. Pats sev nemanot sāku skai­tīt, cik zēnu un meiteņu bija zemūdens ēkā, — liekas, viņu skaits bija vienāds, — un zīlēju, cik laulību nākotnē varēs sagaidīt. Ju­tos kā eksperimentētājs laboratorijā. Bet ek­rāns apdzisa, es atkal atrados tumsā un kļuvu tas, kas biju agrāk. No eksperimentētāja at­kal esmu pārvērties par izmēģinājumu tru­sīti. Es gaidu nāvi… Uz nāvi notiesātajam aiz žēlastības iedeva krūzīti tējas. Bet nāve paliek nāve …

Nagi iecērtas plaukstā. Sēžu kā piekalts un tveru mirkļus. Vai patiešām esmu noticējis savam otrajam «es» un pieprasu pats sev nāvi? Šaubīties par pareģošanas mašīnu no­zīmētu piekrist tās spriedumam. Atzīt, ka tai ir taisnība, arī nozīmētu piekrist… Tas būtu tikpat kā mest naudas gabalu, kam abas pu­ses vienādas. Tātad burvju loks? Tas ir ab­surds. Lai izbēgtu no nāves, nav vajadzīgs nekas cits kā tikai nevēlēšanās mirt. «Tas vairs nav izturams,» nodomāju. Bet tikai do­māju. Neko nedaru. Ne tādēļ, ka neapzinā­tos savu stāvokli. Tā ir pasivitāte, no kuras var atbrīvoties, nevis ļaujot vaļu emocijām, bet, tieši otrādi, ar gausumu un atslābumu. Bet muskuļi man ir saspringti kā uzvilktas stīgas un sasīkstējuši kā veca āda. Liekas, tiklīdz pagriezīšu galvu, varēs dzirdēt, ka ie­čirkstas kakls.

Soba sakustējās, it kā grasītos kaut ko jau­tāt. Centos to izmantot, lai atraisītos no sa­sodītā sastinguma. Sāku runāt. Mana balss skanēja nožēlojami, it kā uz balss saitēm būtu uzlipināts parafīna papīrs. Beidzot zau­dēju jebkuru pašcieņu.

— Iespējams, ka sauszeme salīdzinājumā ar jūru patiešām ir mazāk izdevīga dzī­vei … — es šļupstu. — Taču šīs neērtības dēļ dzīvnieks ir evolucionējis par cilvēku. Te es nevaru piekrist…

— Jā, patiešām… — čukst Vada.

— Aizspriedumi! — moži iesaucās Jama­moto kungs. — Jā, dzīvās būtnes attīstījušās cīņā ar dabu. Jā, četri ledus laikmeti pārvēr­tuši australopiteku par mūsdienu cilvēku. Kāds ir zīmīgi teicis, ka cilvēks nometis bur­vju lakatu, ko sauc par šļūdoni. Tā tas ir… Bet cilvēce galu galā taču pakļāvusi dabu. Cilvēce ir mākslīgi pārveidojusi un uzlabo­jusi gandrīz visu, kas sastopams dabā. Citiem vārdiem sakot, viņa ir iemantojusi spēku pārvērst evolūciju no nejaušību procesa par apzinātu procesu. Un vai nav pieļaujams, ka tā misija, kas jāveic visam dzīvajam un ku­ras dēļ tas izlīdis uz sauszemes, jau beigusies? Senatnē lēcas vajadzēja slīpēt, bet tagadējās plastiskās lēcas jau ražo gatavas. Laikmets, kad «mokās un ciešanās dzima pērles», ir pa­gājis … Vai nav pienācis laiks arī pašam cil­vēkam atbrīvoties no mežonīguma, sākt ra­cionālu sevis pārveidošanu un ar to noslēgt cīņas un evolūcijas loku? Ir pienācis laiks atgriezties vecajā dzimtenē — jūrā, taču ne vairs kā vergiem, bet gan kā saimniekiem.

Viņš nez kādēļ nopūtās, un es saņēmies iebildu:

— Bet viņi tieši ir vergi. Dzīvo kolonijās, tiem nav ne savas valdības, ne politikas.

— Tā tas ir pašreiz… — Joriki bija sa­niknots. — Visos laikmetos visu jauno radī­juši vergi.

— Tāds uzskats par zemūdens cilvēkiem nozīmē pašnoliegšanu. Sauszemes cilvēki, vēl dzīvi būdami, kļūst par pagātnes liecinie­kiem.

— Vajadzēs izturēt. Izturēt šo lēcienu un ieņemt nākotnes pozīcijas.

— Ja es nododu zemūdens cilvēkus, tad jūs nododat sauszemes cilvēci!

— Labāk, sensei, padomājiet par ko citu, — Tomojasu teica, šūpodams galvu, it kā gribētu parādīt, ka lai nu kas, bet viņš visu saprot. — Pilsētās mudž no bezdarbnie­kiem, darbības aktivitāte nepārtraukti sama­zinās …

— Tas viss ir taisnība, par to neviens ne­strīdas … Bet jums tik un tā nav tiesību tu­rēt slepenībā šo baismīgo plānu.

— Ir tiesības. Tās mums devusi zemūdens cilvēce ar pareģošanas mašīnas starpniecību. Bez tam kādreiz tas viss tiks publicēts.

— Kad?… ,

— Kad lielākai daļai māšu būs kaut vai pa vienam zemūdens bērnam. Kad aizsprie­dumi pret zemūdens cilvēkiem vairs neap­draudēs mūsu pasākumu. Pa to laiku plūdu briesmas būs pienākušas pavisam tuvu, un cilvēcei vajadzēs izšķirties: vai nu sākt cīņu par sauszemi, vai arī pakļauties zemūdens cilvēku aizbildnībai… Saprotams, tauta, — nočīkstinājis krēslu, Joriki piecēlās, — izvē­lēsies zemūdens cilvēkus.

Viņš pagriezās un deva zīmi Sobam. Šis žests, man šķita, pauda tik bargu noteiktību, ka es sarāvos, it kā tumsā negaidīti būtu uz­skrējis virsū kādam neredzamam šķērslim. Soba tūlīt piecēlās un ielika mašīnā program­mas karti. Tad, skatīdamies novērošanas ie­rīcē, sāka regulēt.

Pēkšņi sajutu kreisajā plecā skaudras sā­pes, it kā kāds būtu iedūris ar šļirces adatu. Taču tā nebija adata. Tā bija Joriki roka. Viņš bija nedzirdami pienācis no mugurpu­ses un uzlicis roku man uz pleca. Viņš nolie­cās un klusu teica:

— Tā ir nākotnes aina, sensei… īsta nā­kotne … Jūs tik ļoti gribējāt to redzēt…

Lūk, ko mašīna pastāstīja.

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, sa­vēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos, verdo­šos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās planktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdī­gajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vizoša masa un izlaida vairāku kilometru garumā kā vecas priedes saknes savijušos dzinumus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzīgais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plez- damies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču arī šis stabs, ne- nokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.