KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Vai tur, kur uz mirkli iedegās gaisma?

— Nu jā, tur. Un vēl bija dzirdams, ka kaut kas smags noveļas . ..

— Tur tajā malējā istabā?

—■ Kā tad. Ari jūs redzējāt?

— Kaut kā dīvaini… Uzzibēja gaisma un vairs neiedegās.

— Kas tur dīvains? Tika līdz meičai.. .

— Ja tā, tad nekas. Es tikai baidos, vai viņš nav mūs pamanījis.

— Diez vai… Nē, tas nevarētu būt. Tad viņš kaut kur būtu sajaucis pēdas un izspru­cis mums, nevis atvedis šurp.

Man tomēr kļuva pavisam nelabi. Mūsu uzdevums bija uzzināt šā cilvēka vārdu un adresi, taču tagad viss iznāca citādi. Stāvēt sardzē nebija nekādas jēgas —• viņš varēja te palikt pa nakti. Kopš vakardienas mēs abi gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Turklāt vēl nebija galīgi izlemts, ka tieši viņš būs ekspe­rimenta objekts. Ja izrādīsies, ka izdevīgāk izraudzīties sievieti, tad tā kļūs par gal­veno objektu, bet vīrietis būs palīgobjekts. Pastāstīju Joriki savas domas, un viņš man piekrita:

—• Tā, nu esam tikuši līdz sievietei, vai ne, sensei?

— Galu galā viņu ir apmēram tikpat daudz, cik vīriešu.

Mēs uz laiku atkāpāmies. Kad bijām aiz­gājuši līdz prospektam, atvadījos no Joriki un devos uz mājām, tik tikko turēdams uz pleciem aiz pārguruma sāpošo galvu. Pa ausu galam vēl dzirdēju sievu stāstām, ka mūsu dēls skolā sakāvies, un tad, it kā slīgdams tumšā, šaurā spraugā, iegrimu snaudienā.

Nākamajā dienā, saprotams, aizgulējos un ierados institūtā vienpadsmitos. Es vakar . .. Pats sev nevarēju lāgā izskaidrot. Vārdu sa­kot, darbu pie projekta, kas būtu pa prātam komisijai, vakar es iedomājos šādi. Divatā ar Joriki, rūpīgi slēpdami no pārējiem, mēs iz­strādāsim projektu. Pēc tam komisija oficiāli apstiprinās šo projektu, un tad — tikai tad! — mēs iepazīstināsim ar to visus darbiniekus. Tieši tādēļ vakar es atļāvos ielaisties šai avantūrā ar savu vienīgo palīgu. Arī to va­jadzēja ņemt vērā, ka projekts šoreiz skar tikai atsevišķu cilvēku — lielumu, kas, pēc manām domām, nav pelnījis vispusīgu izpēti.

Tikai naktī es nācu pie atziņas, ka nevar neņemt vērā čaulu, kurā ieslēgta ikviena cil­vēka privātā dzīve. Ja mums būtu vairāk laika, nebūtu grūti izstrādāt plašu projektu, taču līdz komisijas nākamajai sēdei atliku­šas vairs tikai piecas dienas. Lai varētu būt droši, ka projekts netiks noraidīts, labāk to iesniegt pāris dienu pirms sēdes. Ja pašreizē­jais projekts nederētu, mūsu stāvoklis atkal pasliktinātos. Tad, bez šaubām, darbs tiktu pārtraukts — kaut vai uz laiku.

Ejot uz institūtu, es izdomāju, ka mainīšu rīcības plānu. Nolēmu oficiāli paziņot visiem darbiniekiem par savu plānu un ķerties pie darba ar kopīgiem spēkiem. Ja viņiem izskaid­rotu situācijas būtību, noslēpums tiktu sagla­bāts. Sadalīšu visus divās grupās. Viena no tām strādās ar sievieti, bet otra nodarbosies ar vīrieti; ikvienam darbiniekam būs savi pienākumi, un tos viņš veiks ātri un precīzi; informācija, ko savāks tuvākajās divās die­nās, dos iespēju paredzēt turpmāko darba gaitu un jaunas iespējas. Galvenais — izda­būt projektu cauri komisijai.

Pirms iešanas uz savu kabinetu es ielūko­jos informācijas nodaļā un apjautājos pēc Joriki. Man atbildēja, ka Joriki jau sen gai­dot mani augšā mašīnu zālē. «Aiciniet visus augšā, man ar jums jārunā,» es teicu un stei­dzos pie Joriki.

Viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret vadības pulti. Dīvaini, viņš pat nesasveicinā­jās. Skadri paraudzījies manī, viņš nepakus­tēdamies sacīja:

— Nu, ko mēs tagad iesāksim, sensei?

— Tas ir — kā?

— Kā jums patīk šī velna būšana? — Viņš bungoja ar pirkstiem pa avīzi, kas gulēja iz­klāta viņam uz ceļiem.

— Pagaidi, par ko tu runā?

Joriki apjucis pacēla galvu, pastiepdams uz priekšu zodu un izslējis vēl garāku kaklu.

— Jūs, sensei, avīzes vēl neesat lasījis?

Uz kāpnēm sāka klaudzēt koka papēdīši.

Šurp nāca informācijas nodaļas darbinieki. Joriki pielēca kājās un aizdomīgi paraudzī­jās manī.

— Ko tas nozīmē?

— Es viņiem liku sapulcēties, gribu sada­līt darbus.

— Vai jūs esat prātu zaudējis? Lasiet!

Iegrūdis man rokās avīzi, viņš atrāva vaļā

durvis un rupji uzbļāva:

— Kur līdīsiet? Tagad nav laika! Ejiet, kad būsim brīvi, es pasaukšu!

Kacuko Vada atkliedza pretī kaut ko in­dīgu. Ko īsti, es neieklausījos. Tas mani ne­interesēja. Stāvēju, ar acīm ieurbies avīzē, vēl un vēlreiz pārlasīdams ar sarkanu zīmuli apvilkto rakstiņu, un man likās, ka elpot kļūst arvien grūtāk.

MlĻAKA NOŽŅAUGUŠI finansu nodaļas vadītāju

Vakar, vienpadsmitajā datumā, ap pusnakti firmas «Josiba cjodzi» finansu nodaļas vadī­tājs Susumu Todas k-gs, 58 gadus vecs, ap­ciemojis savu 26 gadus veco mīļāko Tikako Kondo, kas dzīvo Tokijā, Sindzjuku, NN ra­jonā, mēbelēto namu «Midori» 6. istabā, pie­kauts un nožņaugts. Iepriekš minētā Tikako Kondo pati ieradusies tuvākajā policijas no­daļā, kur paskaidrojusi, it kā slepkavību izda­rījusi pašaizsardzības nolūkā, pēc tam kad Todas k-gs pārmetis, ka viņa vēlu atgriezusies mājās. Todas k-gs nostrādājis minētajā firmā trīsdesmit gadu, viņa darbabiedri visi kā viens apliecina, ka neko tamlīdzīgu no tik cienī­jama cilvēka nav gaidījuši.

Kamēr es vēl un vēlreiz lēnām pārlasīju rakstiņu, Joriki pacietīgi gaidīja.

— Redz, kādi jaunumi, sensei… — viņš teica, kad es palūkojos viņā.

Pār manu pieri noritēja sviedru lāse un iz­plūda pāri tekstam. Es teicu:

— Un citi laikraksti? …

— Nopirku piecas dažādas avīzes, bet šajā ir vissīkāk.

— Jā . .. Žēl, protams. Ja mēs būtu ķēru­šies pie darba pirms mēneša, to visu varēja paredzēt. Bet nu vairs cilvēka nav, neko ne­var darīt…

— Būtu labi, ja viņi domātu tāpat.

— Ko tu ar to gribi teikt? Tu domā, ka ierosinās, lai pareģojam nākotni miroņiem?

Vai ari, lai tēlojam detektīvus? Mums taču tam nav laika.

— Esmu nobažījies par …

-— Tev nav par ko uztraukties! Vispār šis cilvēks aiznesa sev līdzi pārāk daudz noslē­pumu. Kā objekts viņš tik un tā mums ne­būtu derējis.

— Cietiet klusu, sensei! Kuru jūs gribat apmānīt! Nevajag izlikties, it kā jūs neko nesaprastu. Mēs zinām, ka vismaz vairāki cilvēki redzējuši, kā mēs devāmies pa pēdām tam pašam Todo. Piemēram, tabakas veika­liņa īpašnieks, pie kura mēs beidzamo reizi pirkām cigaretes.

— Nu un tad? Noziedzniece taču savu vainu atzinusi.

— Un jūs tas apmierina? … — Joriki ap­laizīja lūpas un aiz uztraukuma sāka bērt vienā laidā: —- Mani nekādā ziņā. Pat nelie­lajā avīzes rakstiņā ir ļoti daudz neskaidra. Vai jums, piemēram, neliekas dīvaina šī slep­kavība, kas notikusi pēc piekaušanas? Kā nekā viņa taču jauna sieviete, nu, sarāja par to, ka vēlu pārnāca mājās, te pēkšņi…

— Tikako laikam iesita viņam un viņš no­skaitās, bet viņa pārbijās un nejauši nogali­nāja to.

— Diezin… Vai jauna sieviete varētu nosist sakaitinātu vīrieti? Nu labi, lai arī tā būtu. Jūs laikam atceraties, sensei, kā tas no­tika. Viņš iegāja istabā, tajā mirkli iedegās gaisma, kaut kas smags nogāzās zemē, un gaisma atkal nodzisa. Atcerieties, sensei, jūs pats teicāt, ka esot logā redzējis cilvēka ēnu. Es arī to redzēju, tikai ne logā, bet uz stikla durvīm. Vai nav savādi? Iedegas lampa, un cilvēka ēna krīt vienlaikus uz durvīm un uz pretējā loga. Neizprotami… Atliek pie­ņemt, ka istabā bijuši divi cilvēki.