KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Tā nosaka kustību funkcijas, — pa­skaidro profesors Jamamoto. — Jāatceras, ka kustību funkcijas saistītas ne tikvien ar organisma fizioloģiju, bet gan ar visu nodzī­votā mūža gājumu.

Tālāk pētī iekšējo orgānu darbību, bet, kad tas paveikts, beidzot nonāk pie gal­venā — galvas smadzeņu garozas impulsu analīzes. Manipulatoru adatu skaits palieli­nās, sejas priekšā nokarājas septiņas vai as­toņas no tām. Tās stimulē sajūtu orgānus — ausis, acis un pārējos. Ausīs ieliek klausā­mos stobriņus, pār acīm nolaiž kaut kādu milzīgam binoklim līdzīgu ierīci. Uz oscilo- grāfu ekrāniem parādās savādas līknes. To ir vairāk par astoņdesmit, un tās nemitīgi iz­lokās neiedomājami dīvaini.

— Mēs sāksim, — paskaidro profesors Ja- mamoto, — ar parasto, ikdienišķo kairinā­jumu stimulāciju. Mūsu laboratorijās rūpīgi izraudzīti un izstrādāti modeļi pieciem tūk­stošiem dažādu kairinājumu. Tie izpaužas re­dzes un dzirdes tēlos, kam atbilst visparas­tākie lietvārdi, darbības vārdi un īpašības vārdi. Pēc tam mēs laidīsim darbā vēl pie­cus tūkstošus modeļu, kas būs iepriekšējo modeļu kombinācijas. Parasti mūsu praksē garozas impulsu analīze ar to arī beidzas, bet šodien centīsimies pavirzīties mazliet tālāk. Kaut vai… Man tikko ienāca prātā … Pa­rādīsim viņam jauno kinohroniku un palasī­sim šās nedēļas laikrakstus. Apgrieztā kār­tībā, sākot ar šīsdienas laikrakstiem.

— Lieliska ideja! — tīšām iesaucos jūs­mīgi, un Joriki uz ekrāna piekrītoši pamāj.

Patiešām nav slikti izdomāts. Ideja ir ļoti laba. Pat pārāk laba. Acīmredzot profesors

Jamamoto jau sen to lolo, ne vienreiz vien mēģinājis pārbaudīt praksē, tomēr nesek­mīgi, bet aiz godkāres izliekas, ka ģeniālā doma viņam ataususi tikai tagad .. .

Līknēs uz oscilogrāfu ekrāniem nav vēro­jamas nekādas pārmaiņas. Tās joprojām vibrē kā gaiss virs sakarsuša ceļa. Bet ko pašreiz uztver mana mašīna?

Noklakšķ pārslēdzējs. Beidzot! Tūlīt ietark- šķēsies ātrrakstīšanas ierīce un iztīsies lente ar pierakstu. Kad beidzot? Gaidu un nevaru sagaidīt. Ko pastāstīs mirušais?

Profesors Jamamoto atvienoja smadzeņu analizētāju un, pamājis man, no televizora ekrāna teica:

— Jā, tas ir viss. Stimulācijas programma ir izsmelta.

Pateicos un ar satrauktu sirdi izslēdzu tele­vizoru. Ekrānam satumstot, paguvu ievērot, ka Joriki ar saviem biedriem samulsuši rau­gās manī. Acīmredzot esmu bijis nelaipns un rupjš pret profesoru. Viņi visi tur, slimnīcā, ar lielu interesi un nepacietību gaidīja, ko ar mašīnas starpniecību pastāstīs mirušais finansu nodaļas vadītājs Susumu Toda. Visi tik ļoti gribēja uzzināt, kā uz šo eksperi­mentu reaģējusi mašīna. Taču man bija savi apsvērumi. Pirms jautājums nebūs pilnīgi noskaidrots, šīsdienas darba rezultātus pub­licēt nedrīkst. Jācenšas nesatraukt bailīgo komisiju ar sensacionālām baumām. Ja, pie­mēram, no šīs slepkavības kaut vismazākā ēna kritīs uz mums, komisija tūlīt noliegs darboties. Bet man šā mīklainā nozieguma atklāšana patlaban ir daudz svarīgāka par mašīnas predikatora spēju pārbaudi. (Kad atnāks Joriki, viņam visu varēs izstāstīt.)

Tieši tad, kad gatavojos ieslēgt izvadsis- tēmu, iezvanījās telefons. Nocēlu klausuli un sadzirdēju tālu, aizsmakušu balsi.

— Hallo, vai tas esat jūs, Kacumi kungs?

Balss man šķita pazīstama, tomēr nespēju

iedomāties, kas runā. Acīmredzot runātājs zvanīja no automāta, jo bija dzirdams ielas troksnis.

—Brīdinu jūs, — turpināja balss, — ne­iejaukties mūsu darīšanās.

— Jūsu darīšanās … Kādās tad?

— Tas jums nav jāzina. Starp citu, poli­cija interesējas par tiem diviem, kas sekoja nosistajam.

— Kas tu tāds esi?

— Jūsu draugs.

Nezināmais nolika klausuli. Es aizdedzi­nāju cigareti un, mazliet nomierinājies, atgriezos pie izvadsistēmas. Noklakšķ pārslē­dzēji, un es lasu ierakstu lenti. Citu pēc ci­tas izsaucu visas sekcijas, kas sniedz no slim­nīcas saņemto informāciju, apvienoju tās un pārslēdzu uz «vispārējo reakciju». Tagad mirušajam psihe ir pilnīgi atjaunota un tā spēj reaģēt uz ārēju iedarbību. Protams, ne pati psihe, bet tās elektronu attēls. Bez šau­bām, ir jābūt kaut kādai atšķirībai starp dzīva cilvēka psihi un tās attēlu, un būtu ļoti interesanti izpētīt šo atšķirību, taču ta­gad mani interesē pavisam kas cits.

Mēģinādams pārvarēt satraukumu, es jau­tāju mašīnai:

— Vai varēsi atbildēt uz jautājumiem?

īsa pauze. Tad seko tik tikko dzirdama, bet

noteikta atbilde:

— Domājams gan. Ja vien jautājumi būs konkrēti.

Balss skan gluži kā dzīva, un es mazliet apjūku. It kā mašīnā būtu paslēpts dzīvs cil­vēks. Bet tā ir tikai elektronu shēma. Tai nav ne apziņas, ne gribas.

— Tu, protams, zini, ka esi miris?

— Miris? — izbijusies, aizlūstošā balsī čukst formula mašīnas iekšienē. — Es esmu miris? . . .

Nē, tas ir šausmīgi. Pārbijies es murminu:

— Nu jā . . . Protams . . .

— Ak tad tā .. . Mani tomēr nosituši.. . Ak tādas tās lietas . . .

— Tu, protams, zini, kas tevi nosita?

Balss pēkšņi kļūst skarba un naidīga:

— Bet kas jūs tāds esat? Kādēļ man jau­tājat?

— Es? …

— Un kur es atrodos? Kas notiek? Es esot miris, bet es taču sarunājos^ domāju… — Balss triumfējoši sauc: — Ā, saprotu! Jūs melojat. Jūs neviens nerunājat taisnību, gri­bat mani ievilkt savos tīklos …

— Nē jau, ne. Tu taču neesi īsts cilvēks. Tu esi tikai vienādojums, Susumu Todas for­mula, kas nodota pareģošanas mašīnas rī­cībā.

— Man prāts nenesas uz smiešanos. Me­tiet pie malas savus muļķīgos jokus! Ir gan neģēļi… Es vairs nejūtu savu ķermeni… Pasakiet labāk, kur palikusi Tikako? Un, lū­dzu, iededziet gaismu!

— Tu esi miris, — saproti?

— Pietiek! Tu mani vairs neiebiedēsi! Diezgan esmu drebējis bailēs no tevis.

Es noslauku sviedrus, kas aizmiglo man acis. Liekas, tam visam ātri jādara gals.

— Kas tevi nosita?

Mašīnā dzirdami ņirdzīgi smiekli.

— Labāk pasaki, kas tu tāds esi. Ja esmu nosists, tad tu esi mans slepkava. Labi, pie­tiks. Iededz gaismu un pasauc Tikako. Dzirdi? Izrunāsimies vaļsirdīgi.

Liekas, viņš patiešām uzskata, ka esmu no­ziedznieks. Tātad apziņa izdzisusi mirkli pirms nāves. Varbūt nav vērts iedvest vi­ņam citu pārliecību? Pamēģināt un nospēlēt komēdiju?

— Labi. Kas tad es esmu, pēc jūsu do­mām?

— Kā lai es to zinu?! — gluži kā jauneklis, kam sācies balss lūzums, sauc cilvēks no mašīnas. — Vai tu mani turi par idiotu? Vai tu patiešām domā, ka es noticēšu tavai muļ­ķīgajai idejai?

•— Idejai? Kādai?

— Apklusti!

Liekas, ka manu seju skar viņa smagā elpa. Zinu, ka tā ir mašīna, tomēr man kļūst pre­tīgi. Jā, stāvoklis sarežģījas. To es no vien­kāršās un nepārprotami precīzās mašīnas nebiju gaidījis. Kaut kādā ziņā esmu pārrē­ķinājies. Nu, protams, nedrīkstēja taču tā uzreiz, bez jebkādas iepriekšējas sagatavoša­nas atklāt viņam patiesību. Vajadzēja rīko­ties apdomīgi, atstājot sev atkāpšanās ceļu.

Es strauji pagriežu pārslēdzēju. Mans sa­runu biedrs vienā mirklī sairst elektronu pu­tekļos. Kaut kas saurda manu sirdsapziņu: viņa eksistence šķita pārāk reāla. Steigšus noregulēju laika indikatoru un pagriežu to par divdesmit divām stundām atpakaļ. Uz to brīdi, kad Sindzjuku ielas kafejnīcā Susumu Toda gaidīja savu mīļāko. Pēc tam ieslēdzu attēlu. -