KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Un tad es saņēmu atbildi. Tas bija vakar pusdienas laikā. Man piezvanīja uz kantori un aicināja ierasties septiņos vakarā R. ka­fejnīcā Sindzjuku ielā. Apsolīja, ka es tur sa­tikšot slimnīcas darbinieku, kas man visu pa­skaidrošot. Atklāti sakot, es to nebiju gaidī­jis, tādēļ jutos ļoti pārsteigts. Man ne prātā neienāca, ka tie varētu būt slazdi. Biju pār­liecināts, ka man ir darīšana ar vājprātīga­jiem. Sēdēdams kafejnīcā, errodamies un skaizdamies par to, ka man liek tik ilgi gai­dīt, jau gudroju, kurā psihiatriskajā klīnikā viņu rīt ievietošu. Liekas, jūs jau zināt, kas notika tālāk. Jā, mani apveda ap stūri. Nē, nē, nedomājiet, ka tas bija kāds no viņas no­slēpumainās slimnīcas. Protams, tas bija mī­ļākais. Viņa savā gļēvulībā nespēja atzīties un nezināja, ko ar mani iesākt. Par slimnīcu, kas uzpērk bērnus mātes miesās, viņa bija veikli izdomājusi. Bet kādēļ viņa tūlīt ne­teica, ka es viņai traucēju? … Nebūt ne­gribu, lai par mani domātu, ka esmu tik ne­aptēsts. Tādēļ jau viņai nevajadzēja uzrīdīt man savu mīļāko. Lieni vai zemē aiz kauna …»

— Viss, protams, slēpjas sievietē, — kodī­dams lūpu, drūmā balsī nosodoši sacīja Jo­riki.

— Bet viņa taču atzinusi sevi par vainīgu un paliek pie tā.

— Tas jau ir dīvaini. Bet, spriežot pēc no­slepkavotā vārdiem, viņa droši vien ir neiro- tiķe.

— Varbūt viņa patiešām no kaut kā bai­dās?

— Iespējams … Piemēram, baidās pati no savas ēnas. Vai arī cenšas glābt īsto noziedz­nieku. Varbūt viņa atzinusi sevi par vainīgu tādēļ, ka viņai piedraudēts.

— No veselā saprāta viedokļa ticamākie ir divi pirmie pieņēmumi. Bet, ja ņem vērā manu telefona sarunu, tad arī pēdējam pie­ņēmumam ir zināms pamats.

— Jā, šī telefona saruna … — Joriki piere saraucās krunkās, it kā viņš mēģinātu no­tvert kādu domu. — Tādā gadījumā pieņē­mums par mīļāko atkrīt. Nē . .. Jā, tā ir . . .

Jau pašā sākumā es biju pret versiju par mī­ļāko. Tādus priekšzīmīgus un sīkumainus vī­riešus nenonāvē sieviešu dēļ. Tas nav ne­kāds motīvs.

Es pavīpsnāju.

— Tātad pieņemsim versiju par tirdznie­cību ar embrijiem?

Nopietni paraudzījies manī, Joriki pamāja ar galvu.

— Domāju, ka tik burtiski nevajadzētu saprast. Bet, ja jau noraidījām versiju par mīļāko, atliek pieņemt, ka noslepkavotais vai nu visu zinājis, vai arī darījis kaut ko tādu, kas nav bijis pa prātam noziedzniekam. Un tas ķērās pie viszemiskākā — cilvēka iz­nīcināšanas. Visam, ko noslepkavotais zināja un darīja, jāatspoguļojas viņa atzīšanās runā. Tātad secinājums — lai cik bezjēdzīga šķiet versija par tirgošanos ar trīs nedēļas veciem embrijiem mātes klēpī, tā tomēr ir rūpīgi jā­izpētī.

— Ja nu vienīgi kā pasaciņa.

— Protams, kā pasaciņa. Nav izslēgts, ka izteicieni «trīs nedēļas», «embrijs» un citi slēpj sevī kādu šifru. Lai nu kā, pārbaudīsim ar mašīnu sievieti. Tas jāizdara vispirms.

Man neviļus izlauzās nopūta.

— Es nojaušu, ka mēs no šīs ķezas neiz- kulsimies.

Atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai uz priekšu.

— Tātad tu domā, ka viss nokārtosies?

Bet, tikko šī banda uzzinās, ka esam ķērušies pie sievietes, tā var ziņot par mums. Tā ir gatava pat uz slepkavību …

— Ja sēdēsim, rokas klēpī salikuši, aizdo­mas tik un tā kritīs uz mums. Tas notiks agri vai vēlu. Ir tikai viens glābšanās ceļš — uz­brukt pirmajiem. Mums nav obligāti pašiem jāsatiek šī sieviete. Komisija aizsūtīs viņai pakaļ mašīnu, viņu slepus pa sētas pusi izve­dīs no policijas telpām un atgādās uz hospi­tāli. Starp citu, tas būs diezgan interesanti — pareģot nākotni tādam radījumam.

Man trūka stingra pamata, uz kā balstīties, zuda jebkurš priekšstats par nākotnes per­spektīvām, un es nezināju, kas būtu darāms. Gluži kā nemākulīgs velosipēdists nemet mieru, iekāms nav lauzis sprandu, ari es, ilgi nedomādams, piezvanīju komisijas loceklim Tomojasu. Viņš bija ļoti laipns — pastāstīja, ka par mūsu darbu interesējoties arī augstā­kās aprindās. Uzklausījis mani, viņš vēlīgi piebilda, ka atļauju līķa stimulācijai varot iztulkot ļoti plaši, lai nerēķinātos ar arestēto. Viņš tūlīt dabūjis Statistikas pārvaldes priekšnieka atļauju. Tad viņš apjautājās, kā mums veicas. Izvairīgi atbildēju, ka iegūti in­teresanti rezultāti, un palūdzu, lai sievieti pārvestu no policijas uz Centrālās apdroši­nāšanas sabiedrības slimnīcu pie profesora Jamamoto, nepieminot viņas klātbūtnē mūsu Skaitļošanas tehnikas institūta laboratoriju. Tomojasu tūlīt piekrita. Viss gāja tik gludi, ka sāku uztraukties. Man šķita, ka tas liecina par mūsu straujo gaitu pretī bezdibenim…

Gaidīdams, kamēr sievieti nogādā pie pro­fesora Jamamoto, es uzdevu mašīnai no jauna izanalizēt līķa stimulācijas rezultātus un sadalīt tos vispārējās pazīmēs, kādas rak­sturīgas cilvēkiem vispār, un atsevišķās, at­tiecīgam indivīdam piemītošās pazīmēs. Ja mašīna ar to tiks galā, būs ļoti izdevīgi. Tad turpmāk cilvēka personību varēs atveidot, balstoties tikai uz atsevišķām īpašībām, pie­vienojot tās jau iepriekš dotajām, vispārē­jām Mašīna vēl nebija pietiekami attīstīta, lai veiktu tādu darbu, tādēļ uz panākumiem daudz necerēju, tomēr tā tika galā negaidīti ātri. Acīmredzot specifiskais elements …, mainīgais lielums personības formulā nebūt nav tik sarežģīts, kā es biju iedomājies. Gan­drīz visu specifisko organismā var diezgan droši novirzīt uz fizioloģiskām īpatnībām, pat pie smadzeņu biotiku standartiem iespējams tikt ar vienkāršu reakciju analīzi, kas iegūta no tūkstoš paraugiem, stimulējot apmēram divdesmit smadzeņu garozas centrus. Brīniš­ķīgs materiāls! Pats taisni lūgtin lūdz, lai to iesniedz komisijai. Es liku iespiest pamatno­teikumus par raksturīgāko pazīmju analīzi. Iznāca viena lappusīte teksta sīkā salikumā. Vesela virkne parastu medicīnas terminu un vārdu no japāņu valodas mācību grāmatas. Šķiet, ka tajā ietverts tieši tas, ko mēs sau­cam par individualitāti.

— Paklausies, Joriki-kun, pievienosim šai lapiņai kādu piemēru no prakses un iepazīs­tināsim ar to kārtējā sēdē komisiju.

— Protams, to var. Bet šīs komisijas mums tagad vairs nav nekāda problēma. Cilvēka likteņa pareģošanas ideju viņi taču pieņē­muši.

— Nekā tamlīdzīga. Ir dota tikai neofici­āla piekrišana.

— Tas ir viens un tas pats. Atcerieties, kā pret mums izturējās agrāk …

— Jā, tā nu gan ir . ..

Piezvanīju profesoram Jamamoto. Sieviete vēl nebija atvesta. Stāstot viņam, ka esam sastādījuši nolikumu par raksturīgāko pa­zīmju analīzi, nevarēju apslēpt savu satrau­kumu. Palūdzu pasaukt pie telefona Kacuko Vadu un nodiktēju nolikuma saturu, lai viņa to ievadītu diagnostikas mašīnā. Joriki atnesa kafiju. Dzerdami saldo kafiju un skalo­dami ar to no nemitīgas smēķēšanas iekai­sušos kaklus, spriedām par jauno, vareno pareģošanas mašīnu «MASKAVA-3». Šo ma­šīnu uzbūvēja nesen, un par to klīda visda­žādākās baumas. Acīmredzot tā sistemātiski sniegs prognozes komunistisko un neitrālo bloku valstīm, kas aizņem vairāk nekā pusi zemeslodes teritorijas. Tas ir dižens piemi­neklis viņu pārākumam, ar ko viņi tik ļoti lepojas. Šā monumenta ēna laikam gan snie­dzas tālu pāri manas laboratorijas robežām. Kad to iedomājos, sajūtu savu niecību. Tur, pie viņiem, pareģošanas mašīna ir viens no valsts balstiem, bet pie mums tā ir tikai žurku slazds, ar ko noķert kādu slepkavu, un pats mašīnas radītājs skraida šurpu turpu uz labu laimi, cenzdamies tikt vaļā no žurkām, kas viņam ieķērušās kājā.