KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tas tev traucē saskatīt faktus.

— Tā jau nav …

— Pietiek par to runāt. Dari, kas jādara, un piezvani.

Taču Joriki kavējās zvanīt.

— Pats esmu redzējis žurkas ar žaunām, īsti abinieki, tikai zīdītāji.

— Muļķības!

— Nē, tā ir taisnība. Stāsta, ka, augot ār­pus mātes organisma, iedzimtību viņiem aiz­stājusi individuālā attīstība. Tas tiešām ir iespējams. Ir dzirdēts, ka izaudzēti pat suņu abinieki, bet tos man nav gadījies redzēt. Līdz šim viņiem vēl nav veicies ar zālēdājiem dzīvniekiem. Bet plēsīgie un visēdāji dzīv­nieki samērā…

— Kur tad atrodas šie dzīvnieki?

— Netālu no Tokijas. Kāda jūsu paziņas vecākā brāļa laboratorijā, sensei…

— Kas viņš ir? …

-— Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas ārsta Jamamoto kunga brālis. Vai jūs to nezinājāt? … 2ēl, ka šodien jau par vēlu. Rīt gan es varētu jūs uz turieni aizvest. Protams, neesmu pārliecināts, ka viņi strādā arī ar cilvēku embrijiem, bet iespējams, ka mēs tur kaut ko uzzinātu. Tas, saprotams, ir apkārtceļš, bet tieša ceļa pie …

— Man pietiek! Nedomāju kļūt par sle­penpolicistu. Paskat, pie vārtiem slaistās kāds subjekts, kas mums seko. Ja ne slepe­nais, tad droši vien uzpirkts slepkava.

— Jūs jokojat?

— Ej un paskaties pats.

— Piezvanīšu sargam, lai viņš pārbauda.

— Pie viena pazvani arī policijai.

— Teikt, ka mums uzglūn uzpirkts slep­kava?

— Saki, ko gribi… — Piecēlos, pārāvu kājas un paņēmu portfeli. — Es eju uz mā­jām. Tu arī vari iet, kad būsi visus apzva­nījis.

Es biju nikns. Pat nevaru pateikt, uz ko īsti dusmojos. Gribēju atšķetināt šo sapiņ- ķēto kamolu, taču nezināju, no kura gala sākt. Ne tādēļ, ka man trūktu pavedienu, gluži otrādi, to bija pārāk daudz. Tie bija sa- vijušies kopā un, raisot vaļā vienu, pārtrūka otrs, tā ka nevarēja izprast, kurš ir īstais.

Pa ceļam uz mājām man uzmācās bailes, tomēr, liekas, neviens nesekoja. Izdzirdusi, cik spēji atrauju vārtiņus, sieva izsteidzās man pretī. Nopratu, ka viņa gaidījusi mani. Tikko biju paguvis priekštelpā novilkt kurpes, viņa pēkšņi saka runāt zemā, aiz­smakušā balsī:

— Ko tas nozīmē? Šī slimnīca … un vis­pār viss …

Viņa bija saģērbusies iziešanai. Vai nu viņa tikko bija pārnākusi, vai arī gatavojās kaut kur iet. No istabas krītošā gaisma spī­dēja caur viņas izspūrušajiem matiem. Viņa bija loti uztraukta un aizkaitināta. Nesa­pratu, kas atgadījies. Izdzirdējis vārdu «slim­nīca», atcerējos tikai Centrālās apdrošinā­šanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, kur bija risinājies šīs asiņainās lietas viens cēliens. Kā sieva par to uzzinā­jusi? Un kādēļ tas viņu tik ļoti interesē?

—• Kā tā — ko nozīmē?

— Kā tu tā vari? … — viņa čukstēja no­māktā, pārmetošā balsī, un es paliku stāvam kā piekalts.

No viesistabas plūda šurp televīzijas mū­zikas skaņas un mūsu dēla Josio spalgie, sa­raustītie smiekli. Gaidīju, ko sieva teiks. Pēk­šņi man radās muļķīga iedoma: ja nu sieva atklājusi Jamamoto kunga skaitļošanas labo­ratorijas darbā kādas kļūdas, kuras neesmu pamanījis? Bet viņa gaidīja, ko teikšu es.

Brīdi valdīja saspīlēts klusums. Beidzot viņa ierunājās:

— Izdarīju tā, kā tu gribēji. Es redzu, tu vairs pat neatceries, par ko viņiem zvanīji. Tādu vieglprātību no tevis negaidīju . . . Pie­tiek ar to vien, ka tu neatradi par vajadzīgu atbraukt man pakaļ.

— Es zvanīju?

Sieva pacēla galvu. Viņas sejā lasīju iz­bailes.

— Vai tā nebija? …

— Pagaidi. Kādā sakarā es būtu zvanījis?

Viņai ietrīcējās zods:

— Viņi teica, ka tu esot viņiem piezvanī­jis … Tu taču zvanīji, vai ne?

Viņa izskatījās pagalam apjukusi. Acīm­redzot pārmetumi, ar kuriem viņa nupat vēl bija gatavojusies mani apbērt, sašķīda kā ziepju burbuļi. Tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt, bija tik neaptverams un pārsteidzošs, ka viņas uztraukums vienā mirklī saplaka. Lūk, ko es sapratu no viņas juceklīgajiem, satrauktajiem vārdiem.

Ap pulksten trijiem, tikko Josio pārnācis no skolas, viņai piezvanījis ārsts no sieviešu slimību klīnikas, kur viņa gāja uz pārbau­dēm. Tā ir neliela klīnika, ko vada mans vecs paziņa, un no mūsu mājas uz turieni var aiz­braukt ar autobusu piecās minūtēs. (Man kaut kas ienāca prātā. Pirms dažām dienām sievu brīdināja, ka viņa ir stāvoklī, un viņa prasīja man padomu, vai neizdarīt abortu. Reiz viņai bija ārpusdzemdes grūtniecība, un kopš tā laika viņa kaut ko tādu pārdzīvo ļoti sāpīgi. Liekas, neko noteiktu viņai neat­bildēju, tas bija tieši ap to laiku, kad jautā- juina par mūsu mašīnu bijām iedzīti strup­ceļā.) Pa telefonu sievu esot aicinājuši steig­šus braukt uz klīniku, kur pēc mana lūguma viņu tūlīt operēšot. Sieva sākusi šaubīties. Šķiet, viņā pat sacēlies protests. Tad viņa zvanījusi man, bet nav varējusi sazvanīt. (Pulksten trijos es sēdēju pie komisijas lo­cekļa Tomojasu un mēģināju panākt, lai līķi nodod mūsu rīcībā. Laboratorijā neviens neko nezināja un acīmredzot vēlāk bija aiz­mirsuši man pateikt, ka zvanījusi sieva.) Vi­ņai nav atlicis nekas cits kā braukt uz klī­niku.

— Tātad tev izdarīja abortu? — es vai­cāju.

Es tīšām runāju neapmierinātā tonī, droši vien instinktīvi cenzdamies atbrīvoties no augošā nemiera.

— Kā tad, — dusmīgi atbildēja sieva. — Ko citu es varēju iesākt? …

Mēs kāpām augšā uz otro stāvu, kur atro­das mans kabinets, viņa nāca aiz manis. «Lab­vakar, tēt!» kā parasti no gaiteņa man no­pakaļ sauca Josio.

— Es teicu, ka tomēr gribu aprunāties ar ārstu … Izrādījās, ka viņa nav poliklīnikā. Esot kaut kur aizbraucis. Tad sadusmojos un gribēju tūlīt braukt mājās. Tikko biju izgā­jusi pa durvīm, mani panāca kāda sieviete, acīmredzot medmāsa, ar palielu dzimumzīmi labajā pusē uz zoda, un teica, ka ārsts drīz būšot atpakaļ. Viņa lūdza mani pagaidīt pie­ņemamajā istabā un deva iedzert kaut kādus zāļu zirnīšus. Rūgtus zirnīšus sarkanos papī­riņos … Kā liekas, tie bija sarkani, tātad stipri iedarbīgas zāles. Drīz vien tās lika sevi manīt… Pēc brīža mani pārņēma dīvains stingums. Viss ķermenis it kā iegrima ne­maņā, sajutu tikai acis un ausis… Pēc tam … Atceros visu, tikai kā pa miglu, it kā tas nebūtu noticis ar mani. Liekas, mani iz­veda no istabas, atbalstot no abām pusēm, iesēdināja mašīnā un aizveda uz citu slim­nīcu … Tur bija tumši, gari gaiteņi… Un ārsts … Tas bija pavisam cits ārsts, bet viņš jau visu zināja un ātri izoperēja mani. Viss gāja ļoti raiti. Man nedeva laika ne apdomā­ties, ne aptvert… Bez tam, es nesaprotu, kā­pēc, man promejot izsniedza aplam lielu nau­das summu. Teica, ka tas esot atlikums …

— Atlikums?

— Jā. Tu laikam iepriekš samaksāji? …

— Cik tev iedeva? — es vaicāju, neviļus pieceldamies kājās.

— Septiņus tūkstošus jēnu … Nezinu, cik viņi atrēķinājuši par operāciju.

Sniedzoties pēc cigaretes, apgāzu glāzi ar ūdeni, ko iepriekšējā vakarā biju atstājis uz galda.

— Tev, liekas, bija trešā nedēļa?

— Jā … Apmēram tā bija.

Ūdens tecēja zem grāmatu kaudzītes.

«Lūdzu, noslauki.» Septiņi tūkstoši jēnu . . . Trīs nedēļas .. . No kakla pār muguru aizve­ļas milzu smagums, it kā es rāptos kalnā ar trīs pudu smagu nastu plecos. Sieva apjukusi raugās manī. Novēršu skatienu un, klādams uz peļķes vecu laikrakstu, jautāju: