KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Kļūstu arvien nemierīgāks. Pagājis jau ilgs laiks, bet neviens vēl neziņo, ka sieviete būtu atvesta. Varbūt vēlreiz piezvanīt Tomojasu?

— Es, sensei, lieku visas cerības uz šo žurku slazdu. Sakiet, ko gribat, bet to izvēlē­jās pati mašīna. Un mašīna — tā ir loģika.

— Es ir nedomāju atsacīties …

Zvana Tomojasu un ziņo, ka sieviete jau aizvesta no policijas. Bet slimnīcā viņas vēl arvien nav. Nemiers manā sirdī aug.

Var redzēt, ka arī Joriki uztraucas.

, Viņš staigā apkārt mašīnai, ielūkojas tās mezglos un bez apstājas runā.

— Viss ir saistīts ar programmēšanas sis­tēmu … Mums neļauj izmantot sociālo infor­māciju — labi, iztiksim bez tās. Šajā ziņā, man šķiet, mēs arī šo to esam palaiduši ga­rām … Ja mums būtu plašāks vēriens, tad pat no informācijas par dabas parādībām va­rētu izdarīt pareģojumu, kas nebūtu mazāk nozīmīgs par «MASKAVAS-2» pareģoju­miem. Viss atkarīgs no tā, cik neatlaidīgi un mērķtiecīgi mēs būsim.

Zvana telefons. Joriki paceļ klausuli un klausās. Viņa zods pastiepjas uz priekšu, bet skatiens kļūst drūms. Laikam kaut kas atga­dījies.

— Kas ir?

Viņš tikko manāmi papurina galvu.

— Nomirusi. ..

— Nomirusi? … Kā tad tā?

— Nav ne jausmas. Acīmredzot pašnāvība.

— Tas ir skaidri zināms?

— Esot noindējusies . . .

— Tūlīt pieslēdz mašīnu Jamamoto labo­ratorijai. Stimulēsim viņas līķi un noskaid­rosim, kas un kad viņai šo ēsmu iedevis.

— Nekas laikam neiznāks, — neatņem­dams roku no telefona klausules, teica Jo­riki. — Viņa pati noindējusies. Smadzenes viņai ir bojātas, tā ka uz normālu reakciju nav ko cerēt.

— Tas ir slikti… — Es saburzīju pirkstos aizdedzināto cigareti, gandrīz nemaz nejuz- dams apdeguma sāpes. Centos izturēties mie­rīgi, taču man drebēja ceļgali. — Labi, pa­klausīsimies, ko teiks Jamamoto.

Piezvanīju uz slimnīcu. Jamamoto aplieci­nāja, ka nav nekādu cerību. Viņam reti esot gadījies redzēt līķi ar tik pamatīgi bojātu nervu sistēmu. Viņš paskaidroja tā: ja indi ieņemot vairāk par noteikto normu, pašnāv­niekam sākoties vemšana, inde nepagūstot izplatīties un organisms uzsūcot tikai niecīgu tās daļu. Turpretim šīs sievietes organisms esot gluži piesātināts ar indi. Tas iespējams vienīgi tad, ja indi iešļircina. Bet līķim nav atrastas nekādas injekcijas pēdas. Neizpro tami, kā viņa varējusi pati sev iešļircināt, ja mašīna visu laiku atradusies policista uzrau­dzībā. Varētu gan domāt, ka viņa jau ie­priekš norijusi kaut kādu preparātu, kas pa­ralizē vemšanas centru, un tas devis iespēju ieņemt tik šaušalīgu indes devu. Bet tas ir pārāk sarežģīti…

Ja visu aplūko secībā, tad jāsāk domāt par slepkavību. Es sapratu, ka profesors Jama­moto kuru katru mirkli var ierunāties par šo iespēju, un glābos bēgot. Nedrīkst ļaut nekādā ziņā noprast, ka mēs zinām vairāk nekā citi. Kamēr vēl neesam uztaustījuši ienaidnieku, pašiem jāslēpjas.

Tikko biju nolicis klausuli, atkal iezvanī­jās telefons. Bungādiņu skāra noteikta, ap­valdīta balss:

— Hallo! Kacumi kungs? Mēs brīdinājām ar labu, bet ko jūs darāt? Tagad vainojiet pats sevi…

Nenoklausījies līdz galam, iedevu klausuli Joriki.

— Tas ir viņš. Tas pats šantāžists.

Joriki iesaucās:

— Hallo! Kas jūs esat? Kas runā?

Nezināmais nolika klausuli.

— Ko viņš teica? — es jautāju.

— Teica, ka policija tagad nopietni ķēru­sies pie šīs lietas.

— Vai tev šī balss nelikās pazīstama?

— Pazīstama? …

— Pareizāk sakot, ne balss, bet intonā­cija. — Manā atmiņā kaut kas pazibēja un tai pašā mirklī izdzisa. — Droši vien, kad dzirdēšu vēlreiz, tad atcerēšos.

— Varbūt mēs tiešām pazīstam šo cilvēku. Aizdomīgi ātri viņš dabū visu zināt. Par vi­siem mūsu nodomiem.

— Ko lai iesākam?

Knikšķinādams pirkstus un lūkodamies ap­kārt, it kā meklētu, kur pakārt cepuri, Joriki teica:

— Jā, loks ap mums savelkas arvien cie­šāks … Ja tajā neatradīsim vāju vietu …

— Varbūt vislabāk aiziet un izstāstīt visu policijai?

— Kā viss bija? — Joriki greizi pasmīnēja un paraustīja plecus. — Kā jūs viņiem pierā­dīsiet, ka tieši tā notika?

— Vai, piemēram, tas, ka mēs neesam sie­vietes slepkavas, nebūs pierādījums?

— Neder. Kaut arī sieviete ir beigta, to­mēr pašnāvību viņa nav izdarījusi. Mūsu Cuda un Kimura vairākas reizes bija poli­cijā, un viņi varēja piekļūt pie sievietes. Ta­gad uz viņiem aizdomas nekrīt, jo viņiem ir papīri ar visiem zīmogiem, bet, tiklīdz aizdo­mas par šā nelaimīgā finansu nodaļas vadī­tāja nonāvēšanu kritīs uz mums, arī viņiem sāks pievērst uzmanību. «Slepkavu institūts». Labi skan, vai ne? Lielisks virsraksts avīzei. Slava par mūsu cilvēknonāvēšanas metodi pārskanēs visu pasauli.

— Tas ir tikai pieņēmums. Tas, ko tu man stāsti.

— Jā, savā ziņā tas ir pieņēmums.

— Tagad policija nodarbosies ar lietiš­ķiem pierādījumiem. Mēģinās izdibināt, piemēram, no kurienes radusies inde,

— Sensei… Kā jūs domājat, kādēļ komi­sija tik labprāt nāk mums pretī? Vai komi­sijas locekļi nedomā, ka mūsu mašīna palī­dzēs atklāt noziegumu? … Arī mēs uz to cerējām. Pilnīgi paļāvāmies uz mašīnas spē­jām. Bet pretinieks izrādās daudz stiprāks, nekā bijām gaidījuši. Vai jūs domājat, ka policija viegli tiks galā ar pretinieku, kas ir stiprāks par mūsu mašīnu?

— Pretinieks?

— Nu protams! Vai tad vēl jāpierāda, ka mums ir darīšana ar pamatīgu pretinieku?

Nodūru acis un aizturēju elpu. Nē, jāmet pie malas visādas emocijas. Jāklausa Joriki. Ja tā patiešām nav nejaušību virkne, bet mums ir darīšana ar pretinieku…

Piezvanīja Cuda. Policija esot aizturējusi kādu tur tipu un parādījusi viņu tabakas vei­kala īpašniekam. Tiklīdz noskaidrojies, ka notikusi kļūda, aizturēto tūlīt atbrīvojuši. Ta­bakas veikala īpašnieks apgalvojot, ka viens no noziedzniekiem bijis neliela auguma vī­rietis, pēc izskata spriežot, no augstākas kār­tas, ar šaurām acīm un saltu, skarbu ska­tienu. Neviļus pasmaidīju. Visos sīkumos es Joriki to neizstāstīju.

— Kurš, pēc tavām domām, tas būtu? — es viņam jautāju.

— Man arvien liekas, ka tā nav viena per­sona, bet kāda organizācija.

— Kādēļ?

— To es nevaru vārdos izteikt. Man ir tāda nojauta.

Lietus bija mitējies. Nemanot bija pienācis vakars.

— Jau astoņi. Jālaiž visi mājās.

— Es viņiem piezvanīšu, — Joriki teica.

Pamāju ar galvu un piegāju pie loga. Lejā

pie vārtiem stāvēja vīrietis ar cigareti zobos. Tumsā nevarēju saskatīt viņa seju. Pēkšņi viņš palūkojās augšup un, ieraudzījis mani, steidzīgi nozuda. Es strauji apgriezos.

— Tu gribi teikt, ka tā ir tā pati organi­zācija, kas nodarbojas ar triju nedēļu vecu embriju uzpirkšanu?

— Kā lai es to zinu … — mazliet apjucis, kā man šķita, nomurmināja Joriki, uzgriez­dams telefona numuru. — Starp citu, pie viena gribu pateikt, ka problēmu par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes organisma patlaban risina visā pasaulē .. .

•— Ārpus mātes organisma?

—Jā…

— Interesanti… Vai tev tikai nupat ie­nāca prātā? Vai arī gaidīji izdevību pateikt?

— Nē, jau sen par to domāju. Neiznāca nekad par to runa.

— Skaidrs. Ņemot vērā tavu domāšanu, neko citu nevarēja sagaidīt. Zini, ko tev teikšu. Tā ir tikai tava fantāzija. Iesaku tev izmest to no galvas.