KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Es izsmējīgi turpināju:

— Pilnīgi iespējams. Bet kas tam ticēs?

— Jums taisnība. Es saprotu … — Ieko­dis lūpā, Joriki caur pieri paraudzījās manī. — Zvanītājs, protams, ir pats slepkava … Bet šo telefona sarunu dzirdējāt tikai jūs, sensei, tātad jūs kļūstat par manu līdzdalīb­nieku. Ja policija nāks uz pēdām tiem diviem, kas sekojuši noslepkavotajam, aizdo­mas vispirms kritīs uz mani.

— Es mēģināju atrast sakarību starp ista­bas iekārtojumu un ēnu logā. Bez šaubām, Todam krītot, ēnu meta viņa stāvs. Tu re­dzēji vēl vienu ēnu . . . Bet to, izņemot tevi, neviens cits neredzēja.

— Jā, man var pateikt, ka tā bijusi mana ēna, un es to nevaru atspēkot. — Joriki rūgti pasmaidīja un noklakšķināja ar mēli. — Lik­tenis nav bijis labvēlīgs, jo mūsu objekts ne­redzēja slepkavu. Tik daudz pūļu veltījām līķa stimulācijai, un galu galā tā vēršas pret mums pašiem. Ja man būtu kaut vismazākais iemesls izdarīt slepkavību, pat jūs, sensei, varētu mani turēt aizdomās, un jums būtu tiesības to darīt.

— Ar šā iemesla noskaidrošanu arī nevei­cas. Nemaz nebija tik viegli piespiest viņu runāt. ..

Es sīki izstāstīju Joriki, kā noslepkavo­tais — šis nelaimīgais cilvēka atspulgs ma­šīnā — neparko negribēja atzīt sevi par mi­rušu un cik grūti bija tikt ar viņu galā. Jo­riki klausījās manī, nebilzdams ne vārda, tad klusi teica:

— Atliek tikai ķerties pie viltības.

— Pie viltības?

— Jā. Todam jāiestāsta, ka viņš vēl ir dzīvs.

Liekas, mums tas ir izdevies. Noslepka­voto, pareizāk sakot, viņa elektrona tēlu ma­šīnā, pārliecinājām, ka viņš guļ slimnīcā. Savu ķermeni viņš neredz un nejūt tādēļ, ka atrodas šoka stāvoklī, taču drīz viņš atvese­ļosies. Kad aizskāra viņa atriebības jūtas, viņš pēkšņi ierunājās. Mēs likām viņam ru­nāt, un tā bija mūsu uzvara. Nevar gan zi­nāt, vai ar to mūsu stāvoklis uzlabosies.

(Pulkstenis ir tikai seši, bet debesis jau sa- tumsušas, un sāka gāzt spēcīgs lietus. Rupjas lāses sašķīst pret rūtīm. Es sēžu sasprindzis, it kā uz krēsla ar divām kājām, un noklau­sos mašīnas grēksūdzē. Šeit es to citēšu.)

«Tad jau labāk būt mirušam. Man kauns … Vai jūs mani saprotat?… Manā vecumā vairs neklājas skriet pakaļ brunčiem … Ko teiks sieva? Šaubos, vai tagad viņa man pie­dos . .. Redzat, man nekad nav bijis iemesla būt ar kaut ko nemierā. Es saku tīru patie­sību. Bet tad ieraudzīju šo meiteni, Tikako Kondo. Viņa dziedāja kabarē, tomēr jums nekad neienāktu prātā, ka viņa pieder pie tām sievietēm. Tāda kautrīga, klusa… Tiesa, augumā viņa ne visai izdevusies, pā­rāk kalsna un kaulaina. Jautājiet, kam vien gribat, visi apliecinās, ka es tādas vietas ne­esmu apmeklējis, bet tajā vakarā aizgāju līdzi mūsu direktoram, un tā… Nezinu, kādēļ pie tik jautras dzīves pieradusī meitene pievērsa uzmanību man — neievērojamam, mazrunīgam, piecdesmit gadu vecam vīrie­tim. Nu, dabiski, ka es tūlīt pazaudēju galvu. Viņa glāstīja manus asos vaigus ar saviem maigajiem pirkstiem. Aiz pateicības vien es būtu . . . Nē, tas vārdos grūti izsakāms, biju pavisam apstulbis … un neprātīgi laimīgs . . . Jums droši vien ir neinteresanti klausīties . . . Taču saprotiet, ka viņa ne tikai naudas dēļ. . . Jūs varbūt tam neticēsiet, bet tas ir taisnība. Nekad viņa necentās izdabūt no ma­nis naudu. Protams, katru mēnesi es viņai kaut ko maksāju, un viņa bija ar to pilnīgi apmierināta. Augumā viņa bija padevusies stūraina, bet ar maigu un patiesu sirdi. Ti­kako pat atklāti pateica, ka iemīlēt mani ne­var, bet es viņai patīku. Neparasta sieviete. Vai nav tiesa?…

Bet tad man radās aizdomas. Kad trīsdes­mit gadu-no vietas esi nodarbojies ar nau­das lietām, pats kļūsti pārlieku akurāts un neuzticīgs. Visu laiku dzīvo vienās bailēs, ka tik nesāk izspiest no tevis naudu, bet, ja to nedara, — atkal nav kā vajag! Kaut kā pā­rāk mierīgi viņa izturējās pret mani… Bet es nebūt neesmu pašpārliecināts, sāku viņai neuzticēties … Tas ir tikpat kā skatīties tāl­skatī no otra gala … Reiz bija tāds gadī­jums. Pareizāk sakot, to nevar nosaukt par gadījumu. Aizeju pie viņas ciemos un redzu, ka viņa nopirkusi dārgu paklāju. Jūs droši vien to redzējāt? Ne jau tāds, ka uzreiz kristu acīs, bet viņas apstākļos tā, protams, bija greznība. Es kā finansu darbinieks tādas lietas uzreiz pamanu. Kad dabūju zināt, kas un kā, kļuvu vēl aizdomīgāks. Viņa apgal­voja, ka esot stāvoklī un paklāju nopirkusi par godu šim gadījumam. Kaut esmu vecs, taču arī man sirds sažņaudzas un gandrīz vai jāraud, to atceroties. Mums ar sievu bērnu nav, un tas mani ārkārtīgi pārsteidza. Nē, ne jau nu pārsteidza, tas nav īstais vārds. Man it kā spārni izauga, aiz lepnuma gribējās skriet un visiem to izstāstīt, lai cilvēki uz mani raudzītos citādi. Man pat šķita, ka va­jadzētu izstāstīt arī sievai, kam nebija ne ma­zākās jausmas, sak, lai priecājas kopā ar mani. Kas tad tas? Līst lietus? Dzirdu . .. Labi, mazliet vēl pagaidiet, tūlīt runāšu par gal­veno. (Steidzas.) Tālāk viss iznāca nelāgi. Ie­domājieties, viņa man apgalvo, ka esot stā­voklī, un tas ir taisnība. Bet nākamreiz viņa pēkšņi pasaka, ka tieši todien izdarījusi abortu. Kā?! Nu labi, ja aborts, tad aborts. Galu galā, godīgi runājot, neesmu nemaz tik drošs par savu nākotni. Bet līdz sirds dzi­ļumiem aizskāra tas, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu pat aprunāties ar mani. Nespēju vairs savaldīties, sarunāju viņai visādas rup­jības. Tu pati nezināji, no kā tas bērns tev ir, tāpēc arī baidījies laist pasaulē. Tagad viss ir skaidrs, kļuvi grūta no kaut kāda ne­lieša, kam biezs maks kabatā, un izpumpēji no viņa naudiņu. Kā citādi tev būtu nauda, par ko pirkt paklāju? Es tātad noderēju tikai par iemeslu šantāžai. Galvu purinādama, viņa visu noliedza un beidzot sāka raudāt. Nē, va­kar tas nenotika, vakar mēs nemaz neredzē­jāmies. Tas bija pirms pāris mēnešiem.

Sāku viņu sīki iztaujāt. Viņa raudāja. Es, protams, apjēdzu, ka viņa nav šantažiste, bet kā citādi lai visu izskaidro? Viņa centās sevi attaisnot. Bet viņas taisnošanās bija pārlieku muļķīga . .. Viņa stāstīja, ka esot tāda slim­nīca, kur izdarot abortus un, ja grūtniecība nepārsniedzot trīs nedēļas, vēl piemaksājot septiņus tūkstošus jēnu. Tikko viņa uzzinā­jusi par grūtniecību, tūlīt skrējusi uz slim­nīcu. Viņai teikuši, ka esot trešā grūtniecī­bas nedēļa, un tūlīt izdarījuši abortu. Kas tam noticēs? Arī muļķības runāt jāprot ar mēru. Jautāju viņai, kur atrodas šī slimnīca. Viņa atbildēja, ka nevarot teikt, jo esot devusi vārdu nevienam neizpaust, bet, ja pateikšot, ar viņu notikšot nelaime. Nu, nodomāju, pie­tiks mani muļķot!- Iecirtu viņai pļauku. Ag­rāk es par tādām lietām biju tikai lasījis, ne reizi mūžā pret sievieti nebiju roku pacēlis. Jutos ļoti nelādzīgi un, nebildis ne vārda, aizbēgu.

Lai būtu kā būdams, kopš tā laika es nezi­nāju, kas ir prieks. Domāju tikai par vienu — kā pieķert viņu melos, lai viņa ne­varētu aizbildināties ar muļķīgiem izdomāju­miem. Tad man laimējās. Viņai bija krājka­ses grāmatiņas. Aiz dīvaina paraduma viņa glabāja mājās savas vecās, nekur nederīgās krājkases grāmatiņas. Man tas bija īsts atra­dums. Jūs saprotat, es taču esmu finansu darbinieks. Aizgāju, kad viņas nebija mājās, un rūpīgi tās izpētīju. Skaitļi var pastāstīt daudz interesanta, ja vien prot tos lasīt. To­reiz es daudz ko noskaidroju. Dažkārt divas reizes nedēļā, citkārt divas vai trīs reizes mē­nesī grāmatiņās bija ierakstīti noguldījumi, par kuriem viņa neko nevarētu paskaidrot. Manu vērīgo skatienu nav tik viegli apmā­nīt, domāju, nu tu esi man rokā. Savācu pie­rādījumus un piegrūdu viņai pie deguna. Tas bija pirms trim dienām. Viņa atkal iz­plūda asarās, taču tas mani vairs neaizkusti­nāja. Te ir pierādījumi, no tiem vaļā netiksi. Tad viņa atkal sāk melst tos pašus niekus par slimnīcu. Tā komisijas naudā it kā sa­ņemot divus tūkstošus jēnu par katru sie­vieti, kam grūtniecības laiks nepārsniedzot trīs nedēļas. Šī slimnīca uzpērkot trīs nedē­ļas vecus bērnus mātes miesās un tādējādi piepelnoties ar starpniecību. Briesmīga ne­krietnība, vai ne? Aizdomām pamata vairs nebija, tagad sāku uztraukties. Domāju, var­būt viņa prātā jukusi. Mēģināju atcerēties. Patiešām, dažreiz viņa ir tāda jocīga, tā kā atsalusi. .. Nelikos mierā, turpināju iztau­jāt. Aiz bailēm trīcēdama, Tikako vēlreiz at­kārtoja — ja slimnīcā uzzināšot, ka viņa man izstāstījusi, tai klāšoties slikti, varot pat nosist. Nopirktie embriji it kā nenomirstot. Slimnīcā viņus turot speciālos aparātos, un izaugot daudz pilnvērtīgāki cilvēki par pa­rastajiem, mātes miesās augušajiem. Tātad arī mūsu bērns ir dzīvs… Kā jums patīk? Nav vairs ko teikt, vai nav tiesa? Ja viņa stāsta taisnību, tad tas ir kaut kas briesmīgs. Turpretī, ja Tikako ir samelojuši, tad viņai jāatver acis. Es uzstāju, lai viņa mani aizved uz turieni. Beidzot Tikako bija ar mieru un apsolīja aprunāties ar kādu no tiem tur slim­nīcā …