KOBO ABE: CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Pagāja vēl stunda. Tā vilkās bezgalīgi ilgi, un es jau sāku baidīties, ka mūs aizmirsuši. Beidzot priekšnieks atgriezās un lietišķi teica:

— Liekas, viss kārtībā. Vispārējos vilcie­nos ir sarunāts. Rakstisku paskaidrojumu ne­sūtīsim, ja vajag, atsaucieties uz mani. Starp citu, es ziņoju attiecīgām instancēm …

To viņš pateica tik vienaldzīgā balsī, ka es pat aizmirsu, ka tā ir labvēlīga atbilde. Tikai izgājis uz ielas, īsti apjēdzu, ka tagad var ga­vilēt, drāzos pie telefona, lai pavēstītu Joriki par sekmīgajām sarunām. Joriki balsī pat pa telefonu varēja manīt satraukumu. Izrādījās, viņi jau sazinājušies ar Centrālās apdrošinā­šanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas la­boratoriju (skaitļošanas laboratorija slimnīcā ir telpa, kur uzstādīta elektronu diagnostikas mašīna), tikko līķis nonāks slimnīcā, tur sāks tā stimulāciju. Liku nekavējoties sūtīt Sobu uz policijas iecirkni, lai nogādātu līķi slim­nīcā, un pakāru klausuli. Pēkšņi manu miesu pārklāja aukstas sviedru lāses. Ķermeni caur­urba asas sāpes, it kā tas sairtu gabalos. Nē, tās nebija sāpes. Tas bija briesmīgs satrau­kums. Beidzot sāksies īsts darbs… Ir galā ilgā un bezcerīgā gaidīšana, kas kļuva par manas dzīves sastāvdaļu, beidzot sāksies īsts darbs. Vai tā nav laime?

Viss ir sagatavots. Dūc kondicionēšanas iekārta, un, ieejot telpā, jūtams patīkams vē­sums, kas, sākot no kājām, izplatās pa visu ķermeni. Mums ir savi telefona sakari ar skaitļošanas laboratoriju, mani līdzstrādnieki ir sadalīti trīs grupās, un katra no tām ir ap­gādāta ar pārvietojamo radiotelefonu un ga­tava jebkurā brīdī sākt darbu. (Brašs puisis ir Joriki!)

Beidzot visi ir aizgājuši un es viens palieku mašīnu zālē, gaidot pie televizora ekrāna un trim ieslēgtajiem radiotelefona aparātiem. Klusums. Dzirdama tikai mašīnas vienmuļā murmināšana. Tagad es pats esmu kļuvis par vienu tās detaļu. Mašīna pati apstrādās ie­nākošo informāciju, pati izšķiros un ievadīs to iegaumēšanas ierīcē. Mans pienākums ir veikt tikai nenozīmīgas palīgoperācijas, ja mašīna prasīs. Esmu lepns par to. Vienīgi es un neviens cits nav apveltījis mašīnu ar tā­dām spējām! Aiz lielas laimes uzsaucu savai pareģošanas mašīnai: «Tu esi neizsakāmi liela daļa no manis paša! …»

Pulksten trijos un piecdesmit minūtēs, div­desmit piecas minūtes pēc Joriki un viņa biedru aiziešanas, saņēmu pirmo ziņojumu, ko sniedza Cudi no noziedznieka meklēšanas komandas. Ļoti negribas atkārtot šo ziņo­jumu: tajā ar šaušalīgu precizitāti bija piepildījušies Joriki minējumi. Patiešām, sie­viete esot pārnākusi mājās ap pusnakti, to apstiprinājuši aculiecinieki. Pēc visa spriežot, noticis kautiņš: sievietei pakausī atrasta brūce, pati no sevis tā nav varējusi rasties, taču līķa apskate un virkne citu pierādījumu modinot šaubas par viņas liecības pareizību. Šķiet, ka sievietei bijis līdzdalībnieks, taču viņa stūrgalvīgi paliekot pie savas liecības. Iespējams, ka viņai kāds draud. Policija uz­skatot, ka nozieguma atklāšana esot tikai laika jautājums. Esot skaidri redzams, ka slepkavību nav izdarījis rūdīts noziedznieks, un, kā vienmēr šādos gadījumos, atrast viņu būšot grūti, taču jāticot vecajai patiesībai — jo rūpīgāk izdomāts noziegums, jo vieglāk dabūt rokā vainīgo. (Es gandrīz sāku svārstī­ties. Varbūt pastāstīt par to, ko paši piere­dzējām pagājušajā naktī? Ja viss noticis tā, kā apgalvo policija, diez vai mūs, gluži ne­vainīgus cilvēkus, turēs aizdomās. Bet es esmu pārliecināts, ka mums pašiem izdosies atrast noziedznieku, tādēļ nolēmu pagaidām klusēt un gaidīt.)

Drīz pēc tam pienāca sīka informācija, ko sniedza Kimuri no sievietes grupas. Tās bija parastās ziņas, ar ko aizpilda anketas un po­licijas dokumentus, — Tikako Kondo dzim­šanas gads un vieta, nodarbošanās, īsa bio­grāfija, rakstura iezīmes, sejas forma, pat ga­rums, svars un tamlīdzīgi dati. Nav nozīmes te visus uzskaitīt. Kad cilvēks anatomiski

jāizmeklē, šīs ziņas ir pārāk mazsvarīgas. Viss jāsāk no jauna, no paša sākuma, ar gluži citām metodēm. Pie tam, ja arī rastos vajadzība, tādas ziņas vienmēr var dabūt po­licijā. Bet, ja policija atteiktos sniegt, varētu aprunāties ar kaimiņiem un sievietes pa­ziņām.

Beidzot pulksten piecos slimnīcā sāka līķa stimulāciju. Laikam viņi tur domāja, ka viss vēl nav tam pienācīgi sagatavots, bet mēs nolēmām riskēt, kamēr līķa stimulācijai vēl var būt kādi panākumi. Līdz pulksten čet­riem saņēmu vēl vairākus savu līdzstrād­nieku ziņojumus, taču tos es neminēšu, jo vēlāk to pašu apstiprināja līķa «liecības». Stundu pirms stimulācijas es pa televizoru mazliet aprunājos ar slimnīcas galveno ķi­rurgu profesoru Jamamoto. Viņš paskaidroja, ka viņu diagnostikas mašīna varot reprodu­cēt un analizēt tikai galvenās fizioloģiskās reakcijas, bet atšifrēt no galvas smadzeņu garozas pienākošos impulsus tā nespējot. Kā gan citādi! Pat mūsu mašīnai, kas pati spēj programmēt, pagaidām tā vēl ir neizpētīta nozare. Tātad mašīnas uzdevums būs iegau­mēt un atšifrēt impulsu kombinācijas, kas da­žādas iedarbības rezultātā rodas miruša cil­vēka galvas smadzeņu garozā.

Līķi ienes anatomijas kabinetā desmit mi­nūtes pirms darba sākuma. Tas ievietots her­mētiski noslēgtā stikla kastē, kas piepildīta ar īpašu gāzu maisījumu. Preparators rīko­jas ar telemehāniskiem manipulatoriem. Pro­fesors Jamamoto stāv blakus kastei un skaidro. (Visu šo procedūru es noskatos uz televizora ekrāna.) Ieslēdz rentgena apa­rātu, un pa labi uz sienas parādās līķa palie­lināta anatomiskā shēma. Uz šās shēmas ļoti skaidri saskatāms, kā ar apbrīnojamu preci­zitāti un noteiktību nervu centros ieurbjas tieviņas kā mats metāla adatas, kas piestip­rinātas manipulatoriem. Līķa galvaskausa vāks nocelts. Tā vietā tieši uz smadzenēm uzlikta bieza metāla cepure ar daudziem vara vadiem, kas stiepjas uz augšu kā saslējušies mati. Šī cepure noder par mērījumu ierīci.

Pēkšņi iedegas spilgta gaisma, telpā kļūst gaišs. Telekamera pievirzās tuvāk līķa gal­vai. Aiz tās es ieraugu Joriki, viņš man uz­smaida objektīvā. Nedaudz tālāk parādās Sobas un Kacuko Vadas saspringtās sejas — viņi caur pieri raugās uz līķi. Kacuko pagrie­zusies tā, ka dzimumzīmīti uz augšlūpas ne­var redzēt, un viņa izskatās ļoti jauka. Tele­vīzijas kamera apliec loku. Visu ekrānu aiz­ņem kailais, bālais, nedzīvais ķermenis. Uz kakla brūni plankumi, tie ir žņaudzēja pirk­

stu nospiedumi. Zods izstiepts uz priekšu. Plānās lūpas pavērtas, acis cieši jo cieši sa- miegtas. Uz bālganajiem, it kā nopūderēta­jiem vaigiem izlīdušas retas bārdas pūciņas. Priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, finansu noda­ļas darbinieks, un še tev — iegādājies mī­ļāko! Sapinušies tiktāl, ka viņa ņēmusi un nogalinājusi šo. Nez kādēļ tagad Todo man liekas daudz izteiksmīgāks un varenāks nekā vakar, kad viņš kā sastindzis sēdēja kafej­nīcā pie galda ar izkusušu saldējumu sev priekšā un cieši pieguļošajā flaneļa uzvalkā izskatījās pēc manekena. Es viņu apskaužu, un tajā pašā laikā viņš man šķiet jocīgs. Krū­tīs iekņudas savāds nemiers.

Tad sākas darbs. Vispirms nosaka svaru un garumu. Dabūtie skaitļi ir 54 kilogrami un 161 centimetrs. Viens divi — tiek izmērī­tas un noraksturotas dažādas ķermeņa daļas. Ieslēdz manipulatorus. Adatas ieduras līķī, un pie sienas iedegas indikatoru lampas. Lī­ķis stikla kastē it kā atdzīvojas. Noraustās kājas, notrīs rumpis. Pakustas lūpas, atveras acis, mainās sejas izteiksme. Vada nopūšas, bet šī nopūta izklausās vairāk gan pēc klie­dziena. Pat Joriki seju klāj sviedri, un viņa lūpas dreb.