KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Atkal ietrinkšķējās telefons. Zvanīja Cuda no noziedznieka meklēšanas komandas.

— Kā veicas? Kādi rezultāti ir līķa stimu­lācijai?

— Pagaidām vēl nekādi, — atbildēju un pēkšņi attapos. Mana saruna ar mašīnu taču atklāja kādu ļoti svarīgu detaļu. Kad runā­jām ar Joriki, viņš ieminējās, ka slepkava varbūt nemaz nav Tikako Konda. Tas bija visnepatīkamākais no visiem iespējamiem pieņēmumiem, taču bija tikai pieņēmums bez jebkāda pamata. Bet no sarunas ar mašīnu izriet, ka Toda gaidījis ne tikai sievieti, bet vēl kādu trešo personu. Vai nu vidutāju, vai arī ienaidnieku.

— Pastāsti, kā jums klājas. Vai ir kas jauns?

— Gandrīz nekā. Līdz pašai mājai viņam divi sekojuši. To apstiprina, piemēram, vecī­tis no tabakas veikaliņa, kas atrodas blakus mājā. Bet sieviete savu atzīšanos jau aplieci­nājusi ar pirksta nospiedumu. Izmeklētājiem nav vienota uzskata, visi kļuvuši daudz vien­aldzīgāki pret šo lietu.

— Un kā tu pats domā?

— Nudien nezinu . .. Runāju ar Kimuru no sievietes komandas. Iekāms neesam no­skaidrojuši viņas attiecības ar noslepkavoto, liekas, nav pamata apgalvot, ka sievietei bi­jis līdzdalībnieks. Un vispār, vai patiešām tas ir tik ļoti svarīgi?

— Ej tu sazini, ir vai nav svarīgi, ja vēl neko neesam paveikuši? — Manā balsī iz­skan sapīkums. Kā nu ne, meklējām gluži nejaušu objektu un iepināmies tādā jezgā. — Es vēlētos, lai jūs mazāk noņemtos ar teo­rētiskiem prātojumiem un visu uzmanību vel­tītu faktu materiāla vākšanai. Būtu labi, ja varētu dabūt Tikako istabas precīzu plānu.

-— Nespēju iedomāties, kā tas varētu ma­šīnai palīdzēt…

— Es vēlreiz atkārtoju: mēs nezinām, kas mums ir svarīgi un kas nav! — zaudējis paš­savaldīšanos, sāku kliegt, taču tūlīt to nožē­loju. — Labi, vēlāk sanāksim visi kopā un rūpīgi apsvērsim. Mums nav laika, es stei­dzos. Piesargies no reportieriem. Iegaumē, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja tikt galā ar ko­misiju …

Liekas, viņš nav ar mani vienisprātis, to­mēr klusēdams piekāpjas. Stāvoklis sarež­ģījas arvien vairāk. Mums tagad nav laika domāt par projektiem, kas būtu pa prā­tam komisijai. Raujamies vaiga sviedros, lai nomazgātu sevi baltu. Tā vien liekas — jo vairāk mēs cenšamies izķepuroties, jo dziļāk purvā iestiegam.

Kad nolieku klausuli un pagriežos pret ek­rānu, uz tā redzama Toda mugura pirms div­desmit divām stundām, kad viņš vēl bija dzīvs. Atkal jūtos lepns par savas mašīnas vareno spēku. Pagriežu redzes lauka kloķi. Toda uz ekrāna sakustas, un es vēroju kafej­nīcu it kā ar viņa acīm. Skaidri saredzams tikai tas, kam pievērsts viņa skatiens. Viss pārējais ir kā bezjēdzīgi izķēmots un miglā tīts. Tai vietā, kur sēžam mēs ar Joriki, pa­rādās tumšs plankums, it kā tur nekā nebūtu. Saldējums trauciņā uz galda pavisam izkusis.

Toda ņem saldējumu ar karotīti, un, pa­stiepis lūpas, izstrebj. Viņa skatiens nekus­tīgi pievērsts durvīm. Drudžaini mēģinu at­cerēties, kas notiks tālāk. Ak jā, drīz ieska­nēsies mūzikas automāts un Toda pagriezī­sies ar seju pret mums. Gaidīšu.

Sāk spēlēt mūzika, uri Toda pagriežas. Lai uzzinātu, kādus viņš mūs ieraudzīja, pagriežu redzes lauka kloķi par simt astoņdesmit grā­diem. Mūzikas automāts un meitene īsajos svārciņos parādās uz ekrāna apbrīnojami skaidri. Bet priekšplānā — mēs abi, kontūras neasas, izplūdušas, gluži kā ēnas. (Tas ir labi, tagad vairs nav ko uztraukties, ka līķis va­rētu kļūt par mūsu apsūdzētāju.)

Es pagriežu laika indikatoru par divām stundām uz priekšu.

Toda iet pa ielu.

Vēl par divām stundām uz priekšu.

Toda stāv pie telefona būdiņas.

Es paātrinu laika gaitu uz ekrāna desmit reižu. Gluži kā palēnināti uzņemtā filmā Toda ielec tramvajā, atkal izlec no tā, joņo uz augšu pa šķērsieliņu un pieskrien pie Tikako mājas. Pārslēdzu laika ritumu uz normālu āt­rumu.

Tūlīt notiks vissvarīgākais. Ja mums veik­sies, mēs ne vien izkļūsim no nepatīkamās si­tuācijas, bet ari iegūsim svarīgu materiālu, ko iesniegt komisijai, un tad viss pa vērsī­sies uz labo pusi. Laiku pa laikam nervozi rī­dams siekalas, nenovēršu acis no Todas.

Viņš dodas augšā pa tumšajām kāpnēm, apstājas un vērīgi paskatās uz gaiteņa otru galu. Pašūpojis galvu, nedroši virzās tālāk pa gaiteni. Cenšas klusi spert soļus, iedams pretī savai nāvei… No patrepes tumsas viņu vēro Joriki, taču uz ekrāna to neredz. Toda izņem no sānkabatas atslēgu, ar plaukstas virspusi norauš no pieres sviedrus, pieliecas un iebāž atslēgu slēdzenē. Atslēga apgriežas ar neparasti griezīgu skrapstoņu, un šajā skaņā it kā atbalsojas tas, kas norisinās To­das dvēselē. Neatskatīdamies viņš ar spēku aizrauj ciet aiz sevis durvis. Pēc trokšņa no­protams, ka durvis cieši neaizveras. No ista­bas tumsas pretī raugās loga pelnkrāsas četr­stūris un tajā tālas uguntiņas atspīdums. Toda novelk kurpes un, pastiepis roku pa kreisi, pagriež slēdzi. (Bet nāve jau panākusi viņu!)

Iedegas gaisma. Neliela istabiņa: tūlīt var pateikt, ka šeit dzīvo sieviete. Istabas stūros mēbeles. Neviena nav. Telpa slēpj sevī drau­dīgu klusumu. Toda bezcerīgi aplūko ista­biņu … Tajā mirklī Todam aiz muguras jau­šama kaut kāda tikko sadzirdama skaņa. Tā pieaug spēkā, plešas plašumā, pārvēršas kau­cienā — un pēkšņi viss, ko Toda redz, iz­plūst. Istabas grīda uzslējās slīpi, un nokri­tušā Todas seja piespiežas pie tās. Apdzēšot gaismu, no augšas bez trokšņa gāžas gara, līka ēna. Ekrāns satumst.

Ak, viņš nomiris tad . . .

Kādu brīdi sēdēju kā sastindzis, lūko­damies tumšajā, drebošajā ekrānā. Tātad viņš nav slepkavu redzējis. Toda var liecināt mums tikai par sliktu. Sieviete istabā nav bi­jusi. Tas saskan arī ar viņas liecību, bet tie ir salti meli, ka vīrietis būtu viņai uzbrucis un viņa to nositusi. Tālāk. Šis troksnis aiz muguras. Ja nu viņš noturējis šo skaņu par durvju čīkstoņu? Aiz durvīm tobrīd nestā­vēja neviens cits kā Joriki. Jā, līķa stimulā­cija nedod mums cerēto. Paši sev esam uz­metuši cilpu kaklā …

Nezinu, cik ilgi biju tā nosēdējis, ļauda­mies šaudīgām domām. Pēkšņi jutu, ka zālē bez manis ir vēl kāds, un atskatījos. Pie dur­vīm, atspiedis muguru pret stenderi, stāvēja Joriki. Nezinu, pa kuru laiku viņš bija ienā­cis. (Uz mirkli man kā halucinācija parādī­jās beidzamais skats uz ekrāna, es jutos kā Toda un nodrebēju.) Joriki pašūpoja galvu, ielaida pirkstus matos un smaidīdams no­teica:

— Jā, nekas labs mums nav gaidāms.

— Tu redzēji?

— Jā. Pašas beigas.

— Kur pārējie?

— Sobu un Vadu es atstāju tur. Lai pa­gaida. Iespējams, ka mums ievajadzēsies vēl kādas ziņas.

— Gaidīju, ka tu man piezvanīsi…

Joriki pavilka nost no krūtīm sasvīdušo

kreklu un lēnām aplaizīja lūpas. Kopā ar krēslu pagriezos un, skatīdamies viņam tieši acīs, sev pašam par pārsteigumu draudīgā balsī turpināju:

— … toties piezvanīja kāds tips un man piedraudēja.

— Ko tas nozīmē? — turēdamies pie krēsla, uz kura viņš gribēja apsēsties, Joriki sastinga.

— Ieteica nebāzt degunu viņu darīšanās. Policija esot sākusi interesēties par tiem di­viem, kas sekojuši noslepkavotajam. Tas, lie­kas, ir taisnība. Arī Cuda man to teica.

— Nu un? …

— Acīmredzot tas tips zina, ka sekotāji esam bijuši mēs.

— Interesanti… — domīgi novilka Joriki un nobrīkšķināja savus garos pirkstus. — Iz­nāk, ka bez mums tur tiešām bijis vēl kāds…