KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Piespiedis plaukstu pie smeldzošajām krū­tīm, satvēru rokturi un strauji atrāvu vaļā durvis. Sejā iesitās ledaina gaisa strāva. Es pabrīnījos, taču vēl vairāk pārsteigts biju, ieraugot sievieti, kas stāvēja pie mašīnas pults, pagriezusi pret mani stingi smaidošu seju. Kacuko Vada! Viņa pasmaidīja. Taču viņas smaids tūlīt apdzisa un seja pauda iz­brīnu un izbailes. Nojautu, ka viņa cerējusi ieraudzīt nevis mani, bet kādu citu.

—■ Tu tā esi? .. .

— Ai, kā es nobijos!

— Es pats nobijos. Ko tu te dari tik vēlu?

Atguvusi elpu, viņa veikli apgriezās uz pa­pēžiem un apsēdās uz krēsla pie pults. Pie sevis nodomāju, ka viņai ir ļoti kustīga un izteiksmīga seja, ko viņa varbūt pati apzi­nās, kaut arī ne vienmēr var manīt.

— Piedodiet, — viņa teica. — Mēs ar Jo­riki norunājām šeit satikties.

— Kāpēc jūs atvainojaties? Vai jūs noru­nājāt satikties tieši šeit?

— Acīmredzot mēs esam ceļā izmainīju­šies … — Viņa papurināja atpakaļ atliekto galvu. — Jau sen gribējām jums, sensei, visu atklāt…

Viss ir reāli. Baismi reāli. Man negribot jā­pasmaida.

— Nu labi, labi, neuztraucies … Tātad vi­ņam vajadzēja nākt šurp.

— Nē, Joriki vajadzēja mani te gaidīt. At­nācu, bet šeit neviena nebija. Tad devos at­pakaļ uz mājām, pēc tam uz viņa dzīvokli, arī tur viņa nebija, un es …

Pēkšņi mani sagrāba šausmas.

— Uz šejieni taču nupat kā zvanīja sargs!

— Jā, bet… — Viņa mulsi pasmaidīja, jo acīmredzot nesaprata, kādēļ mana balss kļu­vusi citāda. — Sargs teica, ka atnācis sensei, un es nodomāju, ka tas ir Joriki…

Nu, protams, sargam taču arī Joriki ir sensei.

— Savādi, ka zālē tik auksts. It kā kāds būtu ar mašīnu tikko strādājis.

— Nospriedu, ka kuru katru brīdi viņam jābūt klāt, tādēļ paliku gaidīt, — teica Vada, spilgtajā gaismā samiegdama acis.

Arī tas ir loģiski. Ne mazākā pamata aiz­domām. Man tikai pārāk saspīlēti nervi. Sarga apjukums arī izskaidrojams pavisam vienkārši: viņš palīdz tiem abiem satikties. Mīlestība. Visikdienišķākais notikums pa­saulē. Var atviegloti uzelpot. Atkal stingrs pamats zem kājām. Vislielākā drošības sa­jūta rodas, apzinoties, ka ikdienas ritums ir nepārtraukts.

— Neesmu manījis, ka jums ar Joriki jau tik tālu.

— Man negribējās iet projām no šejienes.

— Kāpēc tad jāiet prom no darba? Var taču strādāt kopā . . .

— Tas nav tik vienkārši… Ir dažādi ie­mesli . . .

— Nu jā, skaidrs . ..

Man nebija ne mazākās sajēgas, kas ir skaidrs. Bet man kļuva viegli ap sirdi un gri­bējās smieties.

— Ko jūs, sensei, teiktu, — Vada jautāja, — ja es lūgtu mani ņemt par eksperimenta objektu? Lai mašīna pareģo man nākotni.

— Tas būtu interesanti.

Patiešām, tad mēs būtu pasargāti no dau­dzām nepatikšanām.

— Es runāju nopietni. — Viņas slaido pirkstu gali lēnām slīdēja gar pults malu.

— Gribu zināt, kādēļ cilvēkam ir katrā ziņā jādzīvo.

— Kad dzīvosiet divatā, tad redzēsi, cik tas vienkārši.

— Ko nozīmē divatā? Jūs ar to domājat laulības?

— Nu jā, visu kopā. Cilvēki dzīvo ne jau tādēļ, ka var to izskaidrot. Gluži otrādi — viņi sāk domāt par šo jautājumu tieši tādēļ, ka dzīvo.

— Tā visi saka. Un tomēr interesanti zi­nāt, vai gribēsies dzīvot, ja uzzināšu savu nākotni.

— Tu gribi ļauties eksperimentam tikai tādēļ, lai to izjustu? Tu dīvaini spried.

— Bet ja nu tomēr, sensei? . . .

— Ko nozīmē — tomēr?

— Ja cilvēks pacieš dzīvi nevis savas tumsonības dēļ, bet gan tādēļ, ka dzīve pati par sevi ir nozīmīga, kādēļ tad mēs uzdroši­nāmies izdarīt abortus?

Man aizrāvās elpa, un es instinktīvi sabo­žos. Kaut kas paslīdēja garām manām ausīm. Bet Vada to pateica tik nemākslotā, naivā balsī. . . Tā, protams ir nejauša saga­dīšanās.

— Neapzinīgu radījumu nevar salīdzināt ar cilvēku.

— Juridiski tā ir, es piekrītu, — teica Vada atklātā, godīgā balsī. — Pie mums at­ļauts nonāvēt bērnu mātes miesās kaut vai devītajā mēnesī. Taču nelaikā dzimušu bērnu ir aizliegts nonāvēt, jo uzskata, ka tā ir pār­lieku liela greznība. Vai gan ne nabadzīgas iztēles dēļ mēs samierināmies ar spriedelē­jumiem par to, ko var un ko nevar pielīdzi­nāt cilvēkam?

— Tā var nonākt līdz absurdam … Ja ri­sināsim tavu domu tālāk, mums neatliks ne­kas cits kā pasludināt par slepkavām visas sievietes un vīriešus, kas fiziski spēj radīt bērnus, bet izvairās no tā . . . — Es ar pūlēm pasmaidīju. — Lūk, mēs abi tagad tērējam laiku tukšām pļāpām, tātad, pēc tavām do­mām, mēs izdarām slepkavību?

— Iespējams. — Vada izslējās krēslā un paraudzījās tieši manī.

— Un mums vajadzētu, pēc tavām domām, kaut ko darīt, lai glābtu šo bērnu?

— Jā, iespējams. — Viņa pat nepasmai­dīja.

Es apmulsu un, iebāzis mutē cigareti, aiz­gāju pie loga. Es jutos dīvaini: pašam bija ļoti karsti, bet kājas kā ledus gabali.

— Tu esi ļoti bīstama sieviete …

Izdzirdu, ka Vada pieceļas no krēsla. Sa­springu gaidās. Klusums bija nepanesams, un es pagriezos. Viņa stāvēja man aiz muguras, un es nekad nebiju redzējis viņai tik skarbu seju. Iekāms paguvu bilst kādu vārdu, viņa sāka runāt:

— Atbildiet, sensei, man skaidri un no­teikti. Spriedīšu jums tiesu.

Es iesmējos. Tie bija bezjēdzīgi smiekli. Arī viņa pavīpsnāja.

— Tu patiešām esi savāda meitene, — es teicu.

— Tiesa nāk. — Viņas seja atkal kļuva nopietna. — Tātad jūs, sensei, bērna nonāvē­šanu mātes miesās neuzskatāt par nozie­gumu?

— Kad sāk prātot par tādām lietām, tad viegli var nonākt līdz absurdam.

— Es redzu, sensei, ka jums trūkst dros­mes ar mašīnas palīdzību ielūkoties savā nā­kotnē.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko. Pietiks.

Nobeigums bija tik spējš, ka aiz satrau­kuma man vai sirds kāpa pa muti laukā. Vada stāvēja, pavērsusi pret griestiem savas mazliet izvalbītās acis, un skumīgi šūpoja galvu. Ja viņa neizskatītos tik labsirdīga, es būtu sācis kliegt aiz šausmām.

Pēc tam viņa, it kā nekas nebūtu bijis, pa­lūkojās pulkstenī un nopūtās. Arī es mehā­niski paskatījos pulkstenī. Piecas minūtes pāri deviņiem.

— Ir jau vēls … — viņa teica. — Iešu mājās.

Viņa pasmaidīja, raudzīdamās manī caur pieri, strauji un graciozi apgriezās un viegli izslīdēja no zāles. Tas bija tik negaidīti, ka es apjuku. Stāvēdams pie loga, vēl redzēju,

kā viņa atvadās no sarga un pazūd aiz vār­tiem.

Sakopojis visus spēkus, ar kājām atspēros grīdā. Ar to apliecināju pats sev, ka turpmāk vairs nevienam neļaušu ņirgāties par sevi. Diez vai Vadas dīvainā izturēšanās maskēja kādu slepenu nodomu. Ja raudzījās uz visu to pavisam vienkārši, nekas sevišķs acīm­redzot nebija noticis. Protams, es turēju aiz­domās Vadu un pats ārkārtīgi uztraucos tikai tādēļ, ka man nedod mieru paša problēmas. Jānomierinās, nedrīkst neko sarežģīt. Jāat­šķir svarīgais no mazāk svarīgā un pakāpe­niski jānosprauž tuvākie uzdevumi.

Piegāju pie galda, paņēmu papīra lapu un uzvilku lielu apli. Pēc tam gribēju ievilkt tajā mazāku apli, bet nolūza zīmulis. Man neizdevās noslēgt mazākā apļa loku.

Es vairākkārt gribēju doties prom, taču nevarēju saņemties, un paliku pacietīgi gai­dām. Ja Joriki uzzinās, ka esmu šeit, viņš no­teikti atnāks. Savādi, ka viņš vēl arvien nenāk. Varbūt zina, bet grib mani tikai pa­ķircināt? Nē, nav vērts skaisties par tukšiem minējumiem.