KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

— Jā, to es atzīstu, — izdvesa Joriki.

Viņš sēdēja nekustīgi, mazliet nobālējis un

acis nolaidis.

— Tā tik vēl trūka, lai tu neatzītu. Tagad taču viss ir skaidrs.

— Kas ir skaidrs?

Nostājos viņa priekšā un, pastiepis roku pret viņa seju, lēni, vārdu pa vārdam, ar pū­lēm izdabūju:

— Tas … ka slepkava … esi tu!

Pavisam negaidīti bija tas, ka Joriki ne sa-

guma, ne aizsvilās. Nervu sasprindzinājumu viņš nevarēja noslēpt, taču viņa balss ska­nēja salti un mierīgi. Raudzīdamies man tieši acīs, viņš jautāja:

— Bet kā ar motīvu?

— Ja tu domā, ka neesmu gaidījis tādu iebildumu, tad dziļi maldies. Ja tu esi slep­kava, motīvs atradīsies pats no sevis. īsi sa­kot, nonāvētais tikai man bija nejaušs cil­vēks, turpretim tu viņu pazini un paturēji prātā jau no paša sākuma. Todien mums ne­bija noteikta mērķa, nogurums arī mācās virsū. Nebija nemaz tik grūti ievest mani ka­fejnīcā un pievērst uzmanību šim cilvēkam, kurš bija tur ievilināts ar mīļākās palīdzību. Un to tu nostrādāji diezgan prasmīgi. Tu mani ievilināji lamatās, iebiedēji ar policiju, pēc tam izlikies, ka palīdzi man meklēt no­ziedznieku, un tādējādi novērsi no sevis aiz­domas. Tu biji paredzējis visu līdz beidza­mam sīkumam. Un tagad tev ķeras pie sirds, ka tavos aprēķinos atklājusies kļūda … Tu pārāk paļāvies uz šo slepkavības motīvu…

— Bet, ja nu šīs kļūdas nebūtu, ko tad?

— Tavs nodoms bija skaidrs. Tu gaidīji, ka es, lamatās iedzīts un iebaidīts, visiem dzirdot, samelošu, it kā mašīna būtu apstipri­nājusi, ka šī pašnāvniece ir vainīga.

— Interesants siloģisms … Ko jūs tagad domājat iesākt, sensei?

— Esmu spiests palūgt tevi aiziet, kur va­jag.

— Kaut ari nav motīva?

— Par to tu droši vien aprunāsies ar ad­vokātiem. Starp citu, var gadīties, ka tevi pilnīgi likumīgi pārbauda ar mašīnu … — Pēkšņi man izsīka spēki un es jutu sevī briesmīgu tukšumu. — Padomā, cik daudz muļķību tu esi pastrādājis! . . . Vai tad tā var? Tu taču … Es vienmēr tā cerēju uz tevi. . . Kas to būtu domājis! . . . Tīrās šausmas . . .

— Ko šeit teica Vada?

— Vada? Ak tā, Vada . . . Neko sevišķu viņa nepateica .. . Kaut gan . . . Liekas, viņa uztraucās par tevi. .. Redzi, tagad arī viņu tu esi padarījis nelaimīgu . . . Bet kāda no­zīme tevi žēlot, tikpat nekas vairs nav labo­jams . . .

Joriki smagi nopūtās un noraidoši papuri­nāja galvu.

— Siloģisms bija ļoti interesants. Pilnīgi jūsu garā, sensei. Loģisks un precīzs. Tajā gan ir viena kļūda — arī pilnīgi jūsu garā.

— Kļūda?

— Nu, labi, nesauksim to par kļūdu. Sauk­sim to par aklo punktu.

— Kādēļ tu mēģini izlocīties? Mašīna taču visu ir fiksējusi.

— Patiešām, kādēļ mums nelūgt palīdzību mašīnai? Tā izlems. — Joriki apsēdās pie pults un, grozīdams kloķus, teica mikrofonā: — Sagatavoties izlemšanai!

Zaļā lampiņa — gatavības signāls.

— Noteikt, vai dotajā siloģismā ir vai nav kļūda.

Sarkanā lampiņa signalizē, ka siloģismā ir kļūda.

Joriki pārslēdza ierīci no izejas stāvokļa uz skaļruni un nokomandēja:

— Norādīt, kur ir kļūda!

Mašīna tūlīt atsaucās:

— Sākotnējā pieņēmumā ir noticis loģisks lēciens. Saņemot informāciju par tirdznie­cību ar embrijiem, cilvēkam iepriekš jāzina, ka šis jautājums atspoguļosies līķa stimulāci­jas rezultātā.

Es iekliedzos un saķēru Joriki aiz rokas.

— Tas ir viņš! Tā pati balss! Es viņu pa­zīstu!

— Tā taču, sensei, ir jūsu balss.

Velns parāvis! . . . Patiešām . . . Kad ma­šīnu ieskaņoja, tai piešķīra manu balsi. Šī pati balss toreiz runāja ar mani pa telefonu, par to nevarēja būt šaubu. Kāds tur brīnums, ka tā bija man pazīstama. Iespējams, ka no mašīnas kāds to ierakstījis magnetofona lentē. Es triumfēju. Kratīju un raustīju Jo­riki roku: «Re, kāds vilkača purns! Tavu vilt­nieku, tavu nezvēru! Ak, neizdevās vis? Nu, par nelietību ar nelietību arī soda!»

Joriki necentās izrauties un, raudzīdamies sānis, nekustējās no vietas. Kad es, palicis bez elpas, aprimu, viņš klusu teica:

— Tas jau nav pierādījums. Balss nav tik ļoti individuāla kā seja …

Man aizrāvās elpa "un acīs sariesās asaras. Palaidu vaļā Joriki roku, lai noslaucītu asa­ras. Joriki pagāja nost un, nostājies aiz krēsla, teica:

•— Kā apstiprina mašīna, visi jūsu sprie­dumi, sensei, balstās uz aklo punktu — uz ciešo pārliecību, ka tirdzniecība ar embri­jiem nav nekas cits kā noslepkavotā cilvēka fantāzija. Jāsāk tikai to apšaubīt, un viss jūsu spožais siloģisms sabruks pīšļos… Pro­tams, es arī nezinu neko konkrētu. Kaut tas ir aplinkus ceļš, bet, iekāms mums nav iespē­jams izmeklēšanu izdarīt atklāti, policijas acu priekšā, kādēļ nepārbaudīt arī šādu ver­siju? Protams, tā ir tikai darba hipotēze … Pieņemsim pagaidām, ka tirdzniecība ar em­brijiem tiešām notiek. Tādā gadījumā mēs varam iegūt daudz interesantākus secināju­mus nekā no versijas, it kā es būtu slepkava. Piemēram, veselības aizsardzības ministrijas nesen publicētajā biļetenā ir dati, ka mūsu valstī abortu skaits ir aptuveni vienāds ar jaunpiedzimušo bērnu skaitu un gadā sa­sniedz apmēram divus miljonus. Ja nu pa­stāv tirdzniecība ar embrijiem, tad tā ir plaši izplatījusies un notiek diezgan organizēti. Tātad diezgan ticams, ka nejaušs objekts kaut ka var būt saistīts ar šo organizāciju.

— Tās ir muļķības. Dīkdieņiem domātas pasakas.

Joriki iekoda lūpā, spītīgi savilka uzacis un izņēma no kabatas fotogrāfiju pastkartes lielumā. Viņš lēnām nolika to uz krēsla sē­dekļa un teica:

— Lūdzu, paskatieties. Šajā fotouzņē­mumā jūs redzat zemūdens suni… Jāatzīs­tas, es šovakar biju aizbraucis uz Jamamoto kunga brāļa laboratoriju. Man atļāva to ap­skatīt, pie viena paņēmu līdzi šo uzņēmumu.

Fotogrāfijā bija redzams zem ūdens pel­došs suns. Suņa priekškājas bija pievilktas klāt, bet pakaļkājas izstieptas, galva nolaista. No kakla visgarām mugurai stiepās gaisa burbulīšu ķēdītes.

— Tas nav sugas suns … Šeit, paresninā­jumā aiz apakšžokļa, redzamas melnas sprau­gas. Tās ir žaunas … Ausīm nepievērsiet uz­manību, tas ir fotouzņēmuma defekts. Vi­sumā tas izskatās pēc parasta suņa, kaut gan neliela operatīva iejaukšanās tūlīt pēc pie­dzimšanas, šķiet, tomēr nepieciešama. Acis ir savādas. Atmirstot plaušām, pārveidojas arī dažādi dziedzeri, starp citu, deģenerējas asaru dziedzeri, un tas savukārt izmaina acu formu.

— Sintētiskais vilkacis, ķirurģijas brī­nums …

— Nekā tamlīdzīga. Tādas žaunas ir tikai haizivīm, bet vai ir iespējams no haizivs tās pārnest uz suņa? Nē, tādu rezultātu dod plānotā evolūcija, kas pamatojas uz audzē­šanu ārpus mātes organisma. Ja jūs to pats redzētu …

— Skaidrs. Tu gribi teikt, ka tirdzniecībai ar embrijiem ir nozīme zemūdens cilvēku ra­dīšanā?

— Triju nedēļu veci embriji garumā ne­pārsniedz trīs centimetrus. Ja tos iepirktu gaļai, tad nebūtu vērts maksāt septiņus tūk­stošus jēnu gabalā.

Aplūkoju šo fotouzņēmumu, kas šķita kā ļauns sapnis, un man bija tāda sajūta, ka reālā īstenība vairs nepastāv. Negribēju vairs ticēt, ka ārpus šīs zāles sienām eksistē ielas un ka tur dzīvo cilvēki.

— … Un viņi atļāva apskatīt?

— Jā, man izdevās viņus pierunāt, — Jo­riki sarosījās un pievirzījās man tuvāk. — Tikai ar noteikumu, ka mēs klusēsim.