KOBO ABE - CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Divdesmit minūtes pāri deviņiem . . . Bez piecpadsmit minūtēm desmit. . . Bez des­mit. . . Beidzot desmitos un desmit minūtēs viņš piezvanīja.

— Tas esat jūs, sensei? Tikko satiku Vadu … — Nē, viņa balsij nebija bikluma un vainas pieskaņas. Gluži otrādi, tā pauda enerģiju, pat prieku. — … Jā, es gribētu jums kaut ko parādīt. Varbūt mājās ērtāk? Ak tā, nu labi, pēc piecām minūtēm būšu la­boratorijā.

Raudzījos pa logu un gaidīju, mēģinādams sagatavoties uz šo tikšanos. Meklēju un at­metu vārdus, ko teikt Joriki. Aiz loga pletās naksnīgā pilsēta. Man likās, ka vienā vietā starp debesīm un jumtiem izvilkta plāna, bāl­gana plēve. Nu protams, tā ir piepilsētas elektriskā dzelzceļa stacija. Cita ar citu sa­tikdamās, tur saviļņojas neskaitāmas dzīves un likteņi, bet, skatoties iztālēm, šķiet, it kā tur valdītu klusums un miers. No kalnu vir­sotnes pat bangojoša jūra izskatās kā gluds līdzenums. Raugoties tālās ainavās, liekas, ka tur vienmēr valda kārtība. Visfantastiskā­kais notikums nevar pārkāpt ietvarus, ko no­teikusi tālajai ainavai piemītošā kārtība . . .

Pie vārtiem apstājās taksometrs, no tā iz­kāpa Joriki. Paskatījies uz logu, viņš pamāja ar roku. Bija aizritējušas tieši piecas minū­tes.

— Tā mēs viens otru pazaudējām, — viņš teica, ienākdams zālē.

— Sēdies. — Es norādīju uz krēslu, uz kura pirmīt sēdēja Vada, bet pats paliku stāvam — tā, lai gaisma būtu man aizmugurē. — Ilgi man vajadzēja gaidīt. Vai jūs ar Vadu ceļā izmainījāties?

— Nē. Atklāti sakot, kā aizgāju, tā vairs neatnācu šurp. Mani aizkavēja …

— Labi, tas nav svarīgi… — es viņu pār­traucu, cenzdamies runāt mierīgi. — Lai tā būtu. Redzi, kas par lietu. Man ar tevi jā­runā, un es gribu, lai mūsu sarunu fiksētu mašīna.

— Kā?… — Joriki vaicājoši nolieca galvu. Viņa sejā nebija ne mazākā apmul­suma.

— Es gribētu vēlreiz rūpīgi pārrunāt visus šāsdienas notikumus.

— Tas būtu labi… — Viņš piekrītoši žes­tikulēja un apsēdās ērtāk. — Es jau centos izanalizēt šos notikumus, un man ļoti žēl, ka jūs, sensei, nevēlējāties ar to nodarboties. Cik atceros, pirms promiešanas jūs uz mani pat tā kā saskaitāties.

— Jā . . . Ko tad es teicu?

— Ka jums tagad pietiekot un jūs negri­bot spēlēt slepenos.

— Jā, tā bija. Turpināsim šo sarunu. Ieslēdz ievadkanālu.

Joriki pieliecās, lai iedarbinātu mašīnu, bet tad pārsteigts iesaucās:

— Tā jau ir ieslēgta! Neviens to nav pa­manījis, jo tai ir izdegusi signāllampa. Esam nu gan mēs abi! . ..

— Kas ir ievadkanālā?

— Mikrofons.

— Tātad mašīna fiksējusi visu, kas te ru­nāts?

— Acīmredzot… — Viņš noņēma nost mašīnas ādas apvalku un iebāza savus veik­los pirkstus metāla nervu sistēmas mezglos. — Aha, redzi, kas … Tad tādēļ Vada bija tik pārliecināta, ka esmu bijis šeit pirms viņas atnākšanas. Es to noliedzu, bet viņa manī pat neklausījās. «Kāpēc,» viņa prasīja, «zālē ir tik auksts?» Uz to, protams, arī es nevarēju atbildēt. Bet tagad man viss ir skaidrs.

Atkal viņš apvedis mani ap stūri. Grūti pa­teikt, ko sajutu stiprāk, vilšanos vai aizdo­mas, ka arī tas ir speciāli sagatavots. Kad viņš man apgalvoja, ka neesot šeit bijis, klu­sībā jau triumfēju. Manas prombūtnes laikā neviens cits, izņemot viņu, mašīnu nevarēja ieslēgt, un aukstums zālē viņu nodeva. Bet tagad atkal viss vējā. Neko nevar darīt. Bet tādēļ nokārt degunu nebija vērts.

— Labi, — es teicu. —• Sāksim ar noti­kumu vispārēju apskatu.

— Lūdzu. Es savukārt koriģēšu un preci­zēšu.

— Mēs izvēlējāmies eksperimenta objektu un gribējām ar to iepazīstināt programmēša­nas komisiju. Mūsu izvēle bija pilnīgi ne­jauša. Pēkšņi atklājās, ka šo cilvēku kāds noslepkavojis … Tā kā slepkavības brīdī bi­jām tuvu nozieguma vietai, radās varbūtība, ka aizdomās varētu turēt mūs.

— Pareizak sakot, mani, — Joriki izla­boja.

— Aresteja nonāvētā mīļāko, taču polici­jai, liekas, ar to nepietika . . . Starp citu, ne­zinu, vai policijai . . . Iespējams, ka ideju par meklēšanu citā virzienā policijai iegalvojuši slepkavas līdzdalībnieki, lai mūs iebiedētu.

— Piekrītu.

— Lai nu kā, bet mēs iekļuvām lamatās. Sapratām, ka jādara kaut kas, citādi policija tā kā tā nokļūs mums uz pēdām. Vajadzēja atrast īsto slepkavu, un mēs nolēmām stimu­lēt nonāvētā līķi. Bez tam, ja viss būtu vei­cies labi, to varētu iesniegt komisijai kā pirmo eksperimentu ar izciliem panākumiem. - Taču noskaidrojām tikai to, ka slepkava nav sieviete, kā arī noklausījāmies neticamu pa­saku par tirdzniecību ar cilvēku embrijiem. Par eksperimenta pielikumu var uzskatīt te­lefona sarunu ar kaut kādu šantāžistu.

— Sevišķa uzmanība jāpievērš tam, cik ātri šis objekts saņem informāciju . . .

— Jā. Un vēl tam, ka viņa balss man ir pazīstama . . .

— Jūs tā arī neatcerējāties?

— Nē. Liekas, tūlīt tūlīt atcerēšos, bet ne­varu. Šis cilvēks noteikti ir no mums tuvā­kajiem.

— Bez tam, — manu domu turpināja Jo­riki, — viņš ir samērā labi informēts par mūsu mehānisko pareģotāju. Tieši tādēļ, kad nolēmām analizēt noslepkavotā mīļāko, viņš

tūlīt nojauta briesmas un nonāvēja Tikako, pirms viņa nonāca mūsu rokās . . . Taču ar to nebūt nav izskaidrots, kā pilnīgi nejauša cilvēka nāve varēja būt par iemeslu notiku­miem, kas saistīti ar mūsu lietām.

— Neviens mums neliedz uzskatīt to par nejaušību. Iznāk, ka pretinieks iedzinis mūs lamatās, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Bet varbūt šai ķēdei ir vēl citi, pagaidām mums nezināmi posmi. Un tad lamatām var būt daudz lielāka jēga.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— To, ka ir kāds, kas grib diskreditēt pa­reģošanas mašīnas nozīmi.

— Nesaprotu.

— Labi, ejam tālāk … Tā nu ir, ka mūsu rokās nav neviena pavediena.

— No pirmā acu uzmetiena tā liekas.

— Ar to viņiem vēl bija par maz .. . Man atkal piezvanīja šantāžists; lai izspiegotu, man seko kāds tips. Tai pašā laikā tu man pastāstīji par zemūdens zīdītājiem, un man jau zuda visas cerības kaut ko šai lietā ap­jēgt . . .

— Es tieši gribēju . ..

— Acumirkli, ļauj man pabeigt.. . Kad pārgāju mājās, mani gaidīja jauns pārstei­gums. Kamēr biju prom, manu sievu ar viltu ievilinājuši kaut kādā slimnīcā un tur ar varu izdarījuši viņai abortu.

— Ko jūs sakāt!

— Sieva jau trešo nedēļu bija stāvoklī.

Kad viņa braukusi mājās, tai izmaksājuši septiņus tūkstošus jēnu … Pagaidi taču … Tas, protams, mani nepiespiedīs noticēt ver­sijai par tirdzniecību ar embrijiem mātes miesās. Ar šantāžu pa telefonu viņiem ne­pietika, tādēļ tie ķērās pie iespaidīgākas iebiedēšanas formas. Nezinu. Ne velti ir tei­ciens, ka viltīgs blēdis cenšas noslēpt lielus melus sīku melu kaudzītē. Varbūt ar šiem septiņiem tūkstošiem viņi cenšas saistīt manu uzmanību pie visbezjēdzīgākās vietas no­slepkavotā cilvēka grēksūdzē . .. Nē, atļauj man pabeigt… lai mani psiholoģiski apdul­linātu. Starp citu, vai nav vienalga, kāds vi­ņiem mērķis. Svarīgākais ir tas, ka nelietis, kas organizējis visu šo nekrietno sazvēres­tību, ļoti labi zinājis stimulācijas rezultātus. Vai tā nav? Vai notikumu ar sievu es būtu uztvēris kā draudus, ja noslepkavotā grēk­sūdzē nebūtu runāts par tirdzniecību ar embrijiem, par septiņiem tūkstošiem jēnu, par trijām nedēļām? Šis tips zināja visu. Vai nav tiesa? … Ir. Bet grēksūdze bija zināma tikai diviem. Man un tev. Tu taču to neno­liegsi?