Divdesmit minūtes pāri deviņiem . . . Bez piecpadsmit minūtēm desmit. . . Bez desmit. . . Beidzot desmitos un desmit minūtēs viņš piezvanīja.
— Tas esat jūs, sensei? Tikko satiku Vadu … — Nē, viņa balsij nebija bikluma un vainas pieskaņas. Gluži otrādi, tā pauda enerģiju, pat prieku. — … Jā, es gribētu jums kaut ko parādīt. Varbūt mājās ērtāk? Ak tā, nu labi, pēc piecām minūtēm būšu laboratorijā.
Raudzījos pa logu un gaidīju, mēģinādams sagatavoties uz šo tikšanos. Meklēju un atmetu vārdus, ko teikt Joriki. Aiz loga pletās naksnīgā pilsēta. Man likās, ka vienā vietā starp debesīm un jumtiem izvilkta plāna, bālgana plēve. Nu protams, tā ir piepilsētas elektriskā dzelzceļa stacija. Cita ar citu satikdamās, tur saviļņojas neskaitāmas dzīves un likteņi, bet, skatoties iztālēm, šķiet, it kā tur valdītu klusums un miers. No kalnu virsotnes pat bangojoša jūra izskatās kā gluds līdzenums. Raugoties tālās ainavās, liekas, ka tur vienmēr valda kārtība. Visfantastiskākais notikums nevar pārkāpt ietvarus, ko noteikusi tālajai ainavai piemītošā kārtība . . .
Pie vārtiem apstājās taksometrs, no tā izkāpa Joriki. Paskatījies uz logu, viņš pamāja ar roku. Bija aizritējušas tieši piecas minūtes.
— Tā mēs viens otru pazaudējām, — viņš teica, ienākdams zālē.
— Sēdies. — Es norādīju uz krēslu, uz kura pirmīt sēdēja Vada, bet pats paliku stāvam — tā, lai gaisma būtu man aizmugurē. — Ilgi man vajadzēja gaidīt. Vai jūs ar Vadu ceļā izmainījāties?
— Nē. Atklāti sakot, kā aizgāju, tā vairs neatnācu šurp. Mani aizkavēja …
— Labi, tas nav svarīgi… — es viņu pārtraucu, cenzdamies runāt mierīgi. — Lai tā būtu. Redzi, kas par lietu. Man ar tevi jārunā, un es gribu, lai mūsu sarunu fiksētu mašīna.
— Kā?… — Joriki vaicājoši nolieca galvu. Viņa sejā nebija ne mazākā apmulsuma.
— Es gribētu vēlreiz rūpīgi pārrunāt visus šāsdienas notikumus.
— Tas būtu labi… — Viņš piekrītoši žestikulēja un apsēdās ērtāk. — Es jau centos izanalizēt šos notikumus, un man ļoti žēl, ka jūs, sensei, nevēlējāties ar to nodarboties. Cik atceros, pirms promiešanas jūs uz mani pat tā kā saskaitāties.
— Jā . . . Ko tad es teicu?
— Ka jums tagad pietiekot un jūs negribot spēlēt slepenos.
— Jā, tā bija. Turpināsim šo sarunu. Ieslēdz ievadkanālu.
Joriki pieliecās, lai iedarbinātu mašīnu, bet tad pārsteigts iesaucās:
— Tā jau ir ieslēgta! Neviens to nav pamanījis, jo tai ir izdegusi signāllampa. Esam nu gan mēs abi! . ..
— Kas ir ievadkanālā?
— Mikrofons.
— Tātad mašīna fiksējusi visu, kas te runāts?
— Acīmredzot… — Viņš noņēma nost mašīnas ādas apvalku un iebāza savus veiklos pirkstus metāla nervu sistēmas mezglos. — Aha, redzi, kas … Tad tādēļ Vada bija tik pārliecināta, ka esmu bijis šeit pirms viņas atnākšanas. Es to noliedzu, bet viņa manī pat neklausījās. «Kāpēc,» viņa prasīja, «zālē ir tik auksts?» Uz to, protams, arī es nevarēju atbildēt. Bet tagad man viss ir skaidrs.
Atkal viņš apvedis mani ap stūri. Grūti pateikt, ko sajutu stiprāk, vilšanos vai aizdomas, ka arī tas ir speciāli sagatavots. Kad viņš man apgalvoja, ka neesot šeit bijis, klusībā jau triumfēju. Manas prombūtnes laikā neviens cits, izņemot viņu, mašīnu nevarēja ieslēgt, un aukstums zālē viņu nodeva. Bet tagad atkal viss vējā. Neko nevar darīt. Bet tādēļ nokārt degunu nebija vērts.
— Labi, — es teicu. —• Sāksim ar notikumu vispārēju apskatu.
— Lūdzu. Es savukārt koriģēšu un precizēšu.
— Mēs izvēlējāmies eksperimenta objektu un gribējām ar to iepazīstināt programmēšanas komisiju. Mūsu izvēle bija pilnīgi nejauša. Pēkšņi atklājās, ka šo cilvēku kāds noslepkavojis … Tā kā slepkavības brīdī bijām tuvu nozieguma vietai, radās varbūtība, ka aizdomās varētu turēt mūs.
— Pareizak sakot, mani, — Joriki izlaboja.
— Aresteja nonāvētā mīļāko, taču policijai, liekas, ar to nepietika . . . Starp citu, nezinu, vai policijai . . . Iespējams, ka ideju par meklēšanu citā virzienā policijai iegalvojuši slepkavas līdzdalībnieki, lai mūs iebiedētu.
— Piekrītu.
— Lai nu kā, bet mēs iekļuvām lamatās. Sapratām, ka jādara kaut kas, citādi policija tā kā tā nokļūs mums uz pēdām. Vajadzēja atrast īsto slepkavu, un mēs nolēmām stimulēt nonāvētā līķi. Bez tam, ja viss būtu veicies labi, to varētu iesniegt komisijai kā pirmo eksperimentu ar izciliem panākumiem. - Taču noskaidrojām tikai to, ka slepkava nav sieviete, kā arī noklausījāmies neticamu pasaku par tirdzniecību ar cilvēku embrijiem. Par eksperimenta pielikumu var uzskatīt telefona sarunu ar kaut kādu šantāžistu.
— Sevišķa uzmanība jāpievērš tam, cik ātri šis objekts saņem informāciju . . .
— Jā. Un vēl tam, ka viņa balss man ir pazīstama . . .
— Jūs tā arī neatcerējāties?
— Nē. Liekas, tūlīt tūlīt atcerēšos, bet nevaru. Šis cilvēks noteikti ir no mums tuvākajiem.
— Bez tam, — manu domu turpināja Joriki, — viņš ir samērā labi informēts par mūsu mehānisko pareģotāju. Tieši tādēļ, kad nolēmām analizēt noslepkavotā mīļāko, viņš
tūlīt nojauta briesmas un nonāvēja Tikako, pirms viņa nonāca mūsu rokās . . . Taču ar to nebūt nav izskaidrots, kā pilnīgi nejauša cilvēka nāve varēja būt par iemeslu notikumiem, kas saistīti ar mūsu lietām.
— Neviens mums neliedz uzskatīt to par nejaušību. Iznāk, ka pretinieks iedzinis mūs lamatās, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Bet varbūt šai ķēdei ir vēl citi, pagaidām mums nezināmi posmi. Un tad lamatām var būt daudz lielāka jēga.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka ir kāds, kas grib diskreditēt pareģošanas mašīnas nozīmi.
— Nesaprotu.
— Labi, ejam tālāk … Tā nu ir, ka mūsu rokās nav neviena pavediena.
— No pirmā acu uzmetiena tā liekas.
— Ar to viņiem vēl bija par maz .. . Man atkal piezvanīja šantāžists; lai izspiegotu, man seko kāds tips. Tai pašā laikā tu man pastāstīji par zemūdens zīdītājiem, un man jau zuda visas cerības kaut ko šai lietā apjēgt . . .
— Es tieši gribēju . ..
— Acumirkli, ļauj man pabeigt.. . Kad pārgāju mājās, mani gaidīja jauns pārsteigums. Kamēr biju prom, manu sievu ar viltu ievilinājuši kaut kādā slimnīcā un tur ar varu izdarījuši viņai abortu.
— Ko jūs sakāt!
— Sieva jau trešo nedēļu bija stāvoklī.
Kad viņa braukusi mājās, tai izmaksājuši septiņus tūkstošus jēnu … Pagaidi taču … Tas, protams, mani nepiespiedīs noticēt versijai par tirdzniecību ar embrijiem mātes miesās. Ar šantāžu pa telefonu viņiem nepietika, tādēļ tie ķērās pie iespaidīgākas iebiedēšanas formas. Nezinu. Ne velti ir teiciens, ka viltīgs blēdis cenšas noslēpt lielus melus sīku melu kaudzītē. Varbūt ar šiem septiņiem tūkstošiem viņi cenšas saistīt manu uzmanību pie visbezjēdzīgākās vietas noslepkavotā cilvēka grēksūdzē . .. Nē, atļauj man pabeigt… lai mani psiholoģiski apdullinātu. Starp citu, vai nav vienalga, kāds viņiem mērķis. Svarīgākais ir tas, ka nelietis, kas organizējis visu šo nekrietno sazvērestību, ļoti labi zinājis stimulācijas rezultātus. Vai tā nav? Vai notikumu ar sievu es būtu uztvēris kā draudus, ja noslepkavotā grēksūdzē nebūtu runāts par tirdzniecību ar embrijiem, par septiņiem tūkstošiem jēnu, par trijām nedēļām? Šis tips zināja visu. Vai nav tiesa? … Ir. Bet grēksūdze bija zināma tikai diviem. Man un tev. Tu taču to nenoliegsi?
Читать дальше