STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

Pakāpeniski Savienoto Valstu iedzīvotāji sadalījās it kā divās nometnēs. Vieni — to bija vairākums — apgalvoja, ka nav ko rakņāties vecos netīrumos, ka tādas lietas vislabāk piedot un aizmirst, ka nekas tamlīdzīgs vispār neesot noticis un, kaut arī būtu noti­cis, mēs tik un tā esot nelabojami meļi un neslavas cēlāji. Citi sprieda tā, kā mēs vēlējāmies.

Mazpamazām radās un nostiprinājās pārliecība, ka filmās parādītie notikumi ir patiesi un kādreiz var at­kārtoties, bet, iespējams, atkārtojas jau šodien, jo sistemātiska patiesības izkropļošana jau pārāk ilgi ietekmējusi nācijas psiholoģiju. Mēs priecājāmies, ka arvien vairāk cilvēku sāka atzīt: pagātne ir nevis jāaizmirst, bet gan jāmēģina izprast objektīvi un lab­vēlīgi. Tieši to mēs bijām centušies panākt.

Aizliegums demonstrēt mūsu filmas dažos štatos gandrīz neietekmēja tīro peļņu, tāpēc Džonsona acīs bijām pilnīgi attaisnoti, lai gan viņš pats savā laikā pareģoja šīm filmām nenovēršamu izgāšanos. Pēc viņa domām, kinematogrāfijā nedrīkst teikt patiesību. «Sis numurs,» viņš teica, «jums neies cauri, ja vien zālē būs vairāk par trīssimt cilvēkiem.» — «Nu, bet teātrī?» — «Kurš amerikānis gan apmeklē vēl ko citu, izņemot kino?»

Pagaidām viss norisinājās tā, kā mēs gribējām. Mū­su popularitāte bija sasniegusi kalngalu — avīžu sle­jās nekad neviens nav tik aizrautīgi slavēts un lamāts. Mēs bijām kļuvuši par dienas sensāciju. Un par to nemaz nebrīnījāmies, jo allaž bijām meklējuši ienaid­niekus tanīs aprindās, kur uz pliķi prot atbildēt ar krietnu dūres sitienu. Atceries veco teicienu, ka cil­vēku vislabāk varot iepazīt pēc viņa naidniekiem? Vārdu sakot, skaļā popularitāte bija ūdens, kas lija uz mūsu dzirnavām. Bet tālāk es pastāstīšu, kā mēs sākām malt.

Kādu dienu piezvanīju Džonsonam uz Holivudu, Viņš šķita iepriecināts. — Sen neesam tikušies! Kas jauns, Ed?

— Man vajadzīgi cilvēki, kas prot lasīt no lūpām. Un, kā tu parasti izsakies, ne vēlāk kā vakardien.

— Lasīt no lūpām? Kam tad tas?

— Nav svarīgi. Man šie cilvēki vajadzīgi. Vai tu vari man tādus atrast?

— Kā lai es to zinu? Bet pasaki, kādam nolūkam!

— Es jautāju: vai tu vari man tādus atrast?

— Manuprāt, tu esi pārpūlējies, — viņš teica.

— Paklausies …

— Es taču neesmu apgalvojis, ka nevaru. Tāpēc lēnāk pār tiltu! Kad viņi tev būs vajadzīgi? Un kādā daudzumā?

— Labāk pieraksti. Esi gatavs? Man vajadzīgi cil­vēki, kas pēc lūpu kustībām prot lasīt angļu, franču, vācu, japāņu, grieķu, flāmu, holandiešu un spāņu valodās.

— Ed Lefko! Vai tu esi sajucis prātā pavisam, vai tikai pa pusei?

Mans lūgums, jādomā, tiešām izklausījās dīvains.

— Nezinu. Bet šie speciālisti man vajadzīgi visstei- dzamāk. Ja izdosies atrast citu valodu pratējus, ņem ciet arī tos. Man noderēs visi.

Es ļoti uzskatāmi iztēlojos, kā Džonsons sēž pie te­lefona un domīgi groza galvu: «Nabaga Eds! Dabūjis saules dūrienu un totāli sajucis.»

— Vai tu mani dzirdi?

— Jā, dzirdu. Bet ja tā ir apcelšana …

— Tevi apcelt man nenāk ne prātā. Es runāju no­pietni.

Viņš sadusmojās.

— Kur es viņus, pēc tavām domām, lai rauju? Var­būt man viņus izburt no cepures?

— Tā jau ir tava darīšana. Ieteicu sākt ar vietējām kurlmēmo skolām.

Viņš klusēja.

— Un saproti mani pareizi: es runāju nopietni. Man ir vienalga, kā tu viņus sameklēsi un cik tas maksās, taču nepieciešams, lai šie cilvēki jau būtu Holivudā, kad mēs atbrauksim, vai, ļaunākajā gadī­jumā, vismaz būtu ceļā uz turieni.

— Bet kad jūs atbrauksiet?

Es atbildēju, ka precīzi nevaru pateikt.

— Droši vien pēc pāris dienām. Mums te vēl ir šā­das tādas darīšanas.

Džonsons sāka lādēt visu pasauli, un es pakāru klausuli. Maiks mani gaidīja studijā.

— Vai tu runāji ar Džonsonu?

Es viņam atstāstīju mūsu sarunu, un viņš iesmējās.

— Tavs lūgums viņam droši vien likās murgains. Bet, ja tādi speciālisti kaut kur eksistē un vēlas labi nopelnīt, viņš tos sameklēs.

Es nosviedu savu platmali.

— Paldies dievam, ar to nu mēs būtu galā. Bet kā veicas tev?

— Viss kārtībā. Kinolentes un piezīmes ir jau no­sūtītas, firma, kas tirgojas ar nekustamo īpašumu, rīt atsūtīs šurp savu aģentu, ar meitenēm esmu norēķinā­jies un izsniedzis viņām prēmijas.

Es atkorķēju alus pudeli.

— Bet kur liksim arhīvu? Un to, kas ir vīna pa­grabā?

— Arhīvs nosūtīts glabāšanai uz banku. Vīna pa­grabs? Par to es neesmu padomājis.

Alus bija vēss.

— Liec kārtīgi iesaiņot visas pudeles un nosūti tās Džonsonam.

Mēs abi no sirds iesmējāmies.

— Lai notiek! Būs viņam līdzeklis nervu nomieri­nāšanai.

Es pamāju uz aparāta pusi.

— Bet šo te?

— Aizvedīsim ar lidmašīnu. — Viņš vērīgi parau­dzījās uz mani. — Kā jūties? Tu, liekas, nervozē …

— Mazliet.

— Es arī. Tavas un manas drēbes nosūtīju jau šo­rīt.

— Tā ka šeit nav vairs pat neviena krekla?

— Neviena. Gluži kā …

— Kā toreiz ar Rutu, — es nobeidzu. — Tomēr star­pība ir.

— Turklāt ļoti liela, — Maiks lēni teica. — Vai šeit mums vēl būtu kas darāms, kā tu domā?

Es pakratīju galvu.

Mēs iekrāvām Maika aparātu mašīnā, atstājām stu­dijas atslēgas veikaliņā uz stūra un aizbraucām uz lidlauku.

Džonsona kabinetā mūs uzņēma ļoti vēsi.

— Sargieties, ja esat izspēlējuši joku! … Kā jums šķiet, kur var atrast cilvēkus, kas pēc lūpu kustībām spēj lasīt japāņu valodā runātu tekstu? Vai, sacīsim, grieķu valodā, ja domājat, ka tas ir vieglāk?

Mēs apsēdāmies.

— Nu, stāsti, ko esi dabūjis?

— Izņemot galvas sāpes? Lūk, — viņš man pa­sniedza īsu sarakstu.

— Un kad tu viņus atgādāsi šurp?

— Kad es viņus atgādāšu?! — Džonsons eksplo­dēja. — Kas es jums esmu — izsūtāmais zēns, vai?!

— Būtībā — protams. Un, lūdzu, beidz tēlot muļķi!

Merss paskatījās Džonsonam ģīmī un iezviedzās.

— Atradis par ko ņirgt, kretīns!

Vairs nespēdams nociesties, Merss sāka smiet pilnā kaklā. Starp citu, es arī.

— Nu, nu, līksmojiet vien, smejieties! Lai gan neka smieklīga te nav. Kad piezvanīju uz kurlmēmo skolu, viņi gluži vienkārši ņēma un pakāra klausuli. Droši vien nosprieda, ka es apceļu viņus. Bet lai nu paliek,

nerunāsim par to. Man šajā sarakstā ir trīs sievietes un viens vīrietis. Tas dod jums angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Divas dzīvo austrumu štatos, un es gaidu atbildes uz telegrammām, ko esmu viņām no­sūtījis. Trešā strādā Arizonas kurlmēmo skolā, bet ceturtais dzīvo Pomonā. Neko vairāk man neizdevās atrast.

Mēs pārdomājām situāciju.

— Sēdies pie telefona. Apzvani visus štatus, bet, ja vajadzīgs, sazinies ar Eiropu.

Džonsons iespēra pa rakstāmgalda kāju.