Duglass Prestons - Ķeceris

- Kā? - prezidents taujāja.

- Kādam jākrīt uz zobena, - Lokvuds vienkārši noteica.

Geldons iecietīgi uzsmaidīja Lokvudam.

- Šim stāstam nepieciešams ļaundaris, tas ir tiesa. Taču mums jau divi ir - Speitss un Krolijs. Abi ideāli, kā no bildes. Viens ir liekulīgs, izvirtis TV evaņģēlists, otrs - pieglaimīgs lobists un in­trigu pinējs. Par jukušo Ediju pat nerunājot. Nē, mums šim stās­tam vēl trūkst varoņa.

- Un kurš tad būs varonis? - prezidents jautāja.

- Jūs tas nevarat būt, prezidenta kungs. Sabiedrība tam neno­ticēs. Arī FIB direktors tas nevar būt - visa viņa vienība gājusi bojā. Neder arī Enerģētikas departaments, jo deši šie cilvēki salai­da grīstē "Izabellu". Ari zinātnieki šim nolūkam neder, jo, pēc visa spriežot, viņi gājuši bojā. No politiskajiem funkcionāriem, tādiem kā es vai Rodžers Mortons, ari nav jēgas. Tam neviens neticēs.

Geldona klīstošais skatiens apstājās pie Lokvuda.

- Viens cilvēks agrāk par visiem saskatīja gaidāmo nelaimi. Lokvud, tas bijāt jūs. Ārkārtīgi tālredzīgs, gudrs cilvēks, kurš rī­kojās apņēmīgi un izlēmīgi, pūlēdamies vērst par labu to, ko dkai viņš un prezidents bija pamanījuši. Visi pārējie bija kā aizmiguši - Kongress, FIB, Enerģētikas departaments, es, Rodžers. Visi. Noti­kumiem attīstoties, viņš bija klāt pie ikviena pavērsiena. Mocekļu nāvē bojāgājušo zinātnieku uzticības persona, gudrs un zinošs, jūs šīs situācijas atrisinājumā bijāt neaizvietojams.

- Gordon! - prezidents iesaucās manāmi neticīgā balsī. - Mēs taču uzlaidām gaisā veselu kalnu!

- Toties jūs spīdoši tikāt galā ar sekām! - Geldons iebilda. - Kungi, nelaime ar "Izabellu" nebija viesuļvētras Katrīna sekas, kas vilkās pakaļ nedēļām ilgi. Prezidenta kungs, jūs ar Lokvudu vienas nakts laikā panācāt, ka ļaundarus novāc vai iesloga un katastrofas sekas dek novērstas! Nacionālā gvarde ieņēmusi gald­kalnu…

- Ieņēmusi? - prezidents pārtrauca kampaņas vadītāju. - Gald­kalns izskatās kā Mēness otrā puse…

- Ieņēmusi, - Geldons pārkliedza prezidenta balsi. - Un par to jāpateicas jūsu nelokāmajai, stingrajai vadībai, prezidenta kungs, un atbalstam, ko sniedzis jūsu nenovērtējamais, ārkārtīgi svarīgais, paša izraudzītais, uzticamais padomdevējs zinātnes jautājumos - doktors Stentons Lokvuds.

Geldona acis ieurbās Lokvudā.

- Tāds, kungi, ir mūsu stāsdjums. Liksim to aiz auss. Viņš pie­šķieba galvu - tuklajā kaklā parādījās agrāk neredzētas krokas - un turpināja skatīdes uz Lokvudu.

- Sten, vai šāds uzdevums tev būs pa spēkam?

Lokvuds aptvēra, ka beidzot ir sasniedzis mērķi. Viņš tagad bija savējais.

- Bez šaubām! - viņš attrauca un pasmaidīja.

PUSDIENLAIKĀ FORDS AR PĀRĒJIEM izjāja no kadiķu birzs un šķērsoja nomaļās ganības, kas piederēja kādai nelielai nava­hu fermai. Pēc desmit stundu jājiena Fordam viss augums smel- dza un bija vienos zilumos, lauztās ribas sāpēja un galva dunēja, it kā pa to dauzītu ar veseri. Viena acs bija aiztūkusi, daži priek­šējie zobi nošķelti.

Bigeja māsas saimniecība bija miera un rāmuma iemiesojums. Gleznaina guļbaļķu būdiņa ar sarkaniem aizkariem bija uzcelta blakus resnu papeļu audzei, un gar to plūda Lagūnas upīte. Aiz mājiņas, novietots uz klučiem, atradās vecs Airstream treileris ar vēja, saules un smilšu izvagotiem alumīnija sāniem. Aizgaldā mu­džēja un blēja aitu bars, aplokā klidzināja un sprausloja zirgs. Divus apūdeņotus kukurūzas laukus apjoza dzeloņstiepļu žogs. Vējdzirnavas, spēcīgajā vējā jautri čīkstēdamas, sūknēja ūdeni tvertnē. Nošķiebd koka pakāpieni veda augšup gar tvertnes malu pie apbružāta tramplīna dēļa. Ēnā bija novietoti divi pikapi. Pa mājiņas logiem plūda radio raidītas kantri melodijas.

Pilnīgi izmocīti, viņi klusējot nokāpa no zirgiem un sāka dzīv­niekus sukāt.

No treilera iznāca džinsos ģērbusies slaida sieviete ar gariem, melniem matiem un apskāva Bigeju.

- Tā ir mana māsa Regīna, - viņš iepazīstināja.

Sieviete nāca talkā apkopt zirgus.

- Jums visiem vajadzētu noskalodes, - viņa aizrādīja. - Maz­gāsimies rezervuārā. Vispirms dāmas, tad kungi. Kad Nelsons piezvanīja, es sarūpēju jums visiem kādas vecas drēbes. Izklāju tās treileri. Ja nederēs, varat nemaz negausties. Dzirdēju, ka ceļu policijas postenis pie Kauspringsas jau ir novākts, tāpēc, kolīdz saule norietēs, mēs ar Nelsonu aizvedīsim jūs visus uz Flagstafu.

Viņa pārlaida bargu skatienu atnācējiem, it kā pirmo reizi mūžā redzētu tik nožēlojamu bariņu. Iespējams, tādi viņi tiešām bija.

- Ēdīsim pēc stundas.

Visu dienu debesīs lidinājās armijas helikopteri, šaudīdamies turp un atpakaļ no degošā galdkalna. Arī tobrīd kāds lidoja pāri, un Regīna atgāza galvu un piemiedza acis.

- Kur tie bija, kad visvairāk bija vajadzīgi?

PĒC MALTĪTES FORDS AR KEITU sēdēja papeles ēnā aplo­ku tālākajā malā un vēroja zirgus ganāmies nomaļākajās ganī­bās. Upītes ūdeņi laiski vēlās pa akmeņaino gultni. Saule bija noslīdējusi zemu. Dienvidu pusē joprojām varēja redzēt dūmu kūlīti slejamies no Sarkanā galdkalna. Melnais stabs izplūda, veidodams brūnu, platu pārsegu, kas pletās pa visu pamali.

Abi sēdēja, ilgi nebilzdami ne vārda. Tās bija viņu pirmais di­vatā pavadītais laiks.

Fords aplika sievietei roku ap pleciem.

- Kā jūties?

Keita neatbildēja, tikai pašūpoja galvu un ar lakatiņu izslau­cīja acis. Vēl ilgi viņi klusēdami sēdēja ēnā. Sanēja bites, laizda­mās uz stropiem, kas bija uzstādīti lauka malā. Pārējie zinātnieki mājiņā klausījās radio, kas nepārtraukti raidīja ziņas no katastro­fas vietas. Rāmajā gaisā virmoja diktora tikko dzirdamā smalkā, metāliskā balss.

- Mēs esam visvairāk aprunātie mirušie visā Amerikā, - Fords ieteicās. - Iespējams, vajadzēja padoties Nacionālajai gvardei.

- Tu labi zini, ka tai nevar uzticēties, - Keita attrauca. - Kad nonāksim Flagstafā, viņi uzzinās patiesību - tāpat kā pārējā Amerika.

Viņa pacēla galvu, notrausa asaras un, iebāzusi roku kabatā, izņēma notraipītu datora izdruku.

- Tad, kad mēs šo parādīsim pasaulei.

Fords izbrīnīts aplūkoja lapu.

- Kā tu to dabūji?

- To man iedeva Gregorijs, kad apskāva mani. - Sieviete atlo­cīja lapu un izgludināja uz ceļgala. - Dieva vārdu izdruka.

Fords nezināja, kā sākt skaidrojumu, lai gan bija vairākkārt to pārlicis prātā. Tā vietā viņš pajautāja:

- Ko tu grasies ar to iesākt?

- Mums tas jāizplata. Jāizstāsta viss, kas notika. Pasaulei tas ir jāzina. Vaimen, Flagstafā mēs sarīkosim preses konferenci. Nāk­sim klajā ar paziņojumu. Radio vēsta, ka mēs tiekam uzskadti par mirušiem. Patlaban visas pasaules uzmanība pievērsta notiku­miem Sarkanajā galdkalnā. Padomā, kādu iespaidu tas var atstāt.

Viņas skaistajā, taču tik izvārgušajā un izmocītajā sejā nekad agrāk nebija kūsājusi tāda dzīvība.

- Paziņojumu? Par ko?

Keita paskatījās tā, it kā viņš būtu zaudējis prātu.

- Par to, kas notika. Par zinātnisko atklājumu, par to, kā dka atklāts… - sieviete sastomījās tikai acumirkli, līdz noteikti un ap­ņēmīgi izrunāja šo vārdu, - …Dievs.

Fords norija siekalas.

- Keita?

-Jā?

- Tev butu kaut kas jazina. Pirms tu… sper šo soli.

- Un tas būtu?

- Tas bija… - Viņš apklusa. Kā lai to izstāsta?

-Kas?

Fords vilcinājās.

- Tu taču esi kopā ar mums, vai ne? - Keita taujāja.