Duglass Prestons - Ķeceris

Drīzāk paskaidrošu, kāpēc jūs mani nesaprotat.

Dariet tā.

Jūs apdzīvojat pasauli, kas atrodas vidū starp Planka garumu un Visuma diametru. Jūsu smadzenes ir ārkārtīgi labi piemērotas dzīvei jūsu pasaulē, taču nav domātas tās pamata realitātes izpratnei. Jūsu evolūci­ja Jauj svaidīt akmeņus, nevis kvarkus. Jūsu evolūcijas iznākums ir tāds, ka jūs redzat pasauli fundamentāli kļūdaini. Piemēram, jūs uzskatāt, ka apdzīvojat trīsdimensiju telpu, kurā atsevišķi objekti virzās pa vienmē­rīgiem, viegli paredzamiem lokiem, ko jūs dēvējat par laiku. To jūs sau­cat par realitāti.

Vai gribat teikt, ka mūsu realitāte ir māns?

Jā. Dabiskā atlase jums iedvesusi mānu, ka izprotat realitātes pama­tus. Nekā tamlīdzīga. Kā gan jūs varētu to aptvert? Vai vaboles apjēdz realitātes pamatus? Un šimpanzes? Jūs esat tādi paši dzīvnieki kā viņi. Jūs evolucionējāt tāpat kā viņi, jūs vairojaties tāpat kā viņi, jums visu­mā ir tāda pati nervu sistēma. No šimpanzēm jūs atšķir vien divsimts gēnu. Kā šāda niecīga atšķirība ļautu jums aptvert Visumu, ja šimpan­ze nespēj aptvert smilšu graudiņu? Ja gribam, lai mūsu saruna ir aug­līga, jums jāatmet visas cerības saprast mani.

Kādas ir mūsu ilūzijas?

Evolūcijas rezultātā jūs redzat pasauli, kas veidota no sīksīkiem priekšmetiem. No pirmā radīšanas brīža viss ir sajaucies. Tas, ko jūs dēvējat par telpu un laiku, ir vienīgi dziļākas realitātes redzamākās da­ļas. Tajā realitātē nav atdalāmības. Tur nav laika. Tur nav telpas. Viss ir viens.

Pastāstiet sīkāk.

Jūsu kvantu mehānikas teorija, lai cik apšaubāma, tomēr skar dziļo patiesību - Visums ir vienots.

Labi, lai nu tā būtu, taču kāda tam nozīme mūsu ikdienas dzīvē?

Liela nozīme. Jūs uzskatāt sevi par "atsevišķu indivīdu" ar unikālu un atšķirīgu prātu. Jūs uzskatāt, ka esat dzimuši, uzskatāt, ka mirsiet. Visu dzīvi jūs jūtaties atdalīti un vientuļi. Brīžam pat līdz izmisumam. Jūs bīstaties nāves, jo baidāties zaudēt individualitāti. Tas viss ir māņi. Jūs, viņš, viņa, viss, kas jums apkārt, gan dzīvs, gan nedzīvs, gan zvaig­znes, gan galaktikas un tukšā telpa pa vidu - tie nav atsevišķi, atšķirīgi objekti. Viss pamatos ir sajaucies kopā. Dzimšana un nāve, sāpes un cie­šanas, mīlestība un naids, labais un ļaunais - viss ir māņi un maldi. Tie ir evolūcijas procesa atavismi. Tie realitātē nepastāv.

Tātad viss ir ilūzija - tā, kā uzskata budisti?

Nebūt ne. Pastāv absolūtā patiesība, realitāte. Taču cilvēka prāts, kaut pa spraudziņu ielūkojies tajā, izputēs.

Ja jūs esat Dievs, metīsim pie malas rakstīšanu. Jums vajadzē­tu mani dzirdēt.

Dzirdu skaļi un skaidri.

Jūs apgalvojat, ka viss ir vienots. Mums te ir skaitīšanas sistē­ma. Viens, divi, trīs… šādi es apgāzīšu jūsu apgalvojumu.

Viens, divi, trīs… Arī tas ir māņi. Skaitīšanas nav.

Tā ir matemātiska gudrība. Nav skaitīšanas? Es nupat atspē­koju jūsu apgalvoto skaitīdams. [Viņš paceļ plaukstu.] Vēl viens atspēkojums - tas ir veselais skaitlis pieci.

Tā ir plauksta ar pieciem pirkstiem, nevis veselais skaitlis. Jūsu skai­tīšanas sistēma reālajā pasaulē nepastāv atsevišķi no visa pārējā. Tā nav nekas cits kā izsmalcināta metafora.

Es gribētu dzirdēt šāda absurda apgalvojuma pierādījumus.

Izvēlieties jebkuru skaitli no reālo skaitļu kopas. Iespēja ir tikai vie­na - jūs esat izvēlējies skaitli, kam nav nosaukuma, kam nav definīci­jas, ar to nevar veikt aprēķinus un to nevar pierakstīt, pat ja darbā iesais­tītu visu Visumu. Tas attiecas arī uz it kā definējamiem skaitļiem, tādiem kā 7i vai kvadrātsakne no skaitļa divi. Jūs nevarat aprēķināt skaitli pat tad, ja jūsu rīcībā būtu dators, tik liels kā Visums, kas darbotos bezgalī­gi ilgu laiku. Sakiet, Edelštein - kā var apgalvot, ka šāds skaitlis pa­stāv? Kā var pastāvēt aplis vai kvadrāts, no kuriem šie divi skaitļi ir radušies? Kā var pastāvēt telpa no dimensijām, ja to nevar izmērīt? Jūs, Edelštein, esat kā pērtiķis, kas ar pārcilvēcisku garīgo piepūli iemācījies skaitīt līdz trīs. Atradis dažus oļus, jūs esat ieņēmis galvā, ka atklāta bezgalība.

Ak tā gan? Jūs vērpjat skaistu valodu, dižojades, ka pat vārds "Dievs" nepilnīgi apraksta jūsu varenību. Labs ir, pierādiet. Pie­rādiet, ka esat Dievs!

Vai dzirdējāt? Pierādiet, ka esat Dievs.

Jūs paši radāt pierādījumus, Hazēlius. Es jūs brīdinu, tas ir pēdējais pārbaudījums, kurā esmu ar mieru piedalīties. Mums ir svarīgas darī­šanas un pavisam maz laika.

Pats uzprasījāties. Mana sieva Astrīda nāves bridi bija stāvoklī. Mēs par to tikai nupat bijām uzzinājuši. Par grūtniecību nezināja neviens. Neviens. Pārbaudījums ir šāds. Kādu vārdu mēs izvēlējā­mies savam bērnam?

Alberts Leibnics Gunds Hazēliuss, ja tas būtu zēns.

Un ja tā būtu meitene? Ja nu tā būtu meitene? Kā tad viņu sauktu?

Rozalinda Karija Gunda Hazēliusa.

Labs ir, sāksim no sākuma. Kas tu, velns parāvis, esi? Nē, pa­tiešām?

Es jau jums pirmīt izskaidroju - jūs nevarat uzzināt, kas es esmu. Vārds "Dievs" ir daudzmaz precīzs, tomēr ir un paliek ārkārtīgi nepil­nīgs apraksts.

Jūs esat daļa Visuma? Vai arī esat atsevišķi?

Atdalāmības nav. Mēs visi esam viens.

Kāpēc pastāv Visums?

Visums pastāv tāpēc, ka tas ir vienkāršāks nekā nekas. Tāpēc pastā­vu arī es. Visums nevar būt vienkāršāks, nekā tas ir. No šā fizikas liku­ma izriet visi pārējie.

Kas var būt vienkāršāks par neko?

"Nekas" nevar pastāvēt. Tas ir tūlītējais paradokss. Visums ir stā­voklis, kas visvairāk līdzinās "nekam".

Ja viss ir tik vienkāršs, kālab Visums ir tik komplicēts?

Sarežģītais Visums, kuru jūs redzat, ir tā vienkāršības jaunradītā īpa­šība.

Tātad kas ir šī dziļā vienkāršība, kas ir visa centrā?

Šāda realitāte izpostītu jūsu prātus.

Man sāk apnikt! Ja reiz esat tik gudrs, jums jāprot izskaidrot to mums, nabaga tumšajiem ļautiņiem! Vai gribat apgalvot, ka mēs par realitāti nezinām neko un mūsu fizikas likumi ir pilnīgas ap­lamības?

Jūs balstījāt fizikas likumus uz pieņēmumu, ka pastāv laiks un tel­pa. Visi jūsu likumi ir nepilnīgi, jo balstās uz šāda ierobežojuma. Tie nav spēkā. Drīz jūsu lolotie pieņēmumi par īsto pasauli sabruks dru­pās, un no pelniem pacelsies jauna tipa zinātne.

Ja mūsu fizikas likumi nav spēkā, kāpēc mūsu zinātne ir tik iespaidīgi veiksmīga?

Ar Ņūtona mehānikas likumiem - kuri, starp citu, IR nepareizi - pietika, lai aizsūtītu cilvēku uz Mēnesi. Tāpat ir ar jūsu likumietn - tie savā ziņā ir darboties spējīgi, lai arī pašos pamatos ir aplami.

Kā var veidot fizikas likumus, ja nav ne laika, ne telpas?

Mēs šķiežam laiku, bārstoties ar metafiziskām koncepcijām.

Kas tad mums būtu jāapspriež?

Iemesls, kāpēc jūs uzrunāju.

Kāds tas ir?

Man jums ir kāds uzdevums.

Tad nu tā. Tagad pastāstiet, kāds ir šis uzdevums?

Izplatītās monoteiskās reliģijas bija nepieciešama stadija cilvēku kul­tūras attīstībā. Jūsu uzdevums ir aizvadīt cilvēku rasi uz nākamo ticī­bas sistēmu.

Un kas tā būtu?

Zinātne.

Absurds! Zinātne nevar būt reliģija!

Jūs jau esat aizsākuši jaunu reliģiju, tikai paši to negribat redzēt. Savulaik reliģija ļāva labāk izprast pasauli. Šo lomu tagad pārņēmusi zinātne.

Zinātne un reliģija ir pilnīgi atšķirīgas jomas! Tās uzdod at­šķirīgus jautājumus un pieprasa atšķirīgus pierādījumus.