Duglass Prestons - Ķeceris

Duglass Prestons

Ķeceris

OGĻGAKTUVES

Pamestas ogļraktuves- kameru sistēmu raktuves ar stabu stiprinājumiem

ASV ASV

Enerģetikas valdības

departaments projekts

JŪLIJS KENS DOLBIJS STĀVĒJA PIE SAVAS DARBSTACIJAS, viņa gludie pirksti raiti slīdēja pār "Izabellas" vadības paneli. Viņš vil­cinājās, izbaudīja šo mirkli, tad atvēra kādu paneļa kastīti un pa­vilka nelielu sviru.

Nekāds troksnītis, pat klusa sīkoņa neliecināja par to, ka nu­pat ieslēgts visdārgākais zinātniskais aparāts pasaulē. Vienīgi div­simt jūdžu attālajā Lasvegasā gaisma tik tikko jaušami kļuva blā­vāka.

Kamēr "Izabella" iesila, Dolbijs juta grīdu viegli ievibrējamies. Viņš šo iekārtu uztvēra kā sievieti un dažreiz, ļaudams vaļu fan­tāzijai, to skatīja acu priekšā - slaidu gara auguma sievieti ar muskuļotu muguru, tumšu kā tuksneša nakts, sviedru lāsītēm klā­tu. "Izabella". Viņš par savām iedomām nevienam nebija stāstījis tas varēja vienīgi izraisīt kolēģu zobgalības. Pārējiem šā projekta zinātniekiem "Izabella" bija priekšmets, nedzīva mašīna, kas ra­dīta noteiktam mērķim. Turpretī Dolbijs paša radītajai aparatūrai allaž cieši pieķērās jau no brīža, kad desmit gadu vecumā no kon­struktora detaļām uzmeistaroja savu pirmo radioaparātu. "Freds".

Tā viņš to nosauca. Iedomājoties par "Fredu", viņš iztēlojās druk­nu, rudmatainu balto vīrieti. Pirmais viņa radītais dators bija "Be­tija" - viņa iedomās darbīga, prasmīga sekretāre. Dolbijs nevarē­ja izskaidrot, kāpēc katrs viņa radītais aparāts ieguva tādu vai citādu personību. Tā vienkārši notika.

Tagad šis visjaudīgākais daļiņu paātrinātājs pasaulē… "Iza­bella".

- Kā izskatās? - taujāja projekta vadītājs Hazēliuss, pienāk­dams klāt un saudzīgi uzlikdams roku uz pleca.

- Murrā kā kaķēns, - Dolbijs attrauca.

- Tas ir labi. - Hazēliuss iztaisnojās un uzrunāja vienību: - Klausieties visi! Man jums ir kas sakāms.

Iestājās klusums. Projektā nodarbinātie, kas atradās pie savām darbstacijām, atlieca muguras un klausījās. Hazēliuss pārgāja pāri šaurajai telpai un nostājās pie vislielākā plazmas ekrāna. Slaiks, maza auguma, labi kopts un rosīgs ka krātiņā iesprostota ūdele, viņš brīdi staigāja gar ekrānu un tad ar platu, žilbinošu smaidu pagriezās pret padotajiem. Dolbijs nevarēja vien beigt ap­brīnot šā cilvēka izstaroto harismu.

- Mani dārgie draugi, - viņš sāka, pārlaizdams grupiņai tir- kīzzilo acu skatienu. - Ir tūkstoš četri simti deviņdesmit otrais gads. Mēs atrodamies "Santa Maria" priekšgalā un ar skatienu urbjamies apvārsnī. Pēc neilga brīža mūsu acīm pavērsies Jaunās pasaules krasti. Šodien mēs šķērsosim šo nezināmu apvārsni un izkāpsim mūsu pašu Jaunās pasaules krastos.

Viņš iebāza roku dārgajā Chapman somā, ko allaž nēsāja līdzi, izņēma Veuve Cliccļuot pudeli, acīm mirdzot, pacēla to gaisā kā tro­feju un ar blīkšķi nolika uz galda.

- To atkorķēsim mazliet vēlāk, kad spersim kāju uz sauszemes. Šovakar "Izabella" sāks darboties ar pilnu jaudu.

Paziņojumam sekoja klusums. Visbeidzot ierunājās Keita Mer- sera, projekta vadītāja asistente:

- Vai tad nebija plānots trīs reizes palaist uz deviņdesmit pie­cu procentu jaudu?

Hazēliuss smaidīdams pagriezās pret sievieti. - Man trūkst pacietības. Tev ne?

Mersera atglauda spīdīgos, tumšos matus. - Ja nu uzduramies nezināmai rezonansei vai izraisām miniatūru melno caurumu?

- Tavi aprēķini liecina, ka šāda iespējamība ir viena no kvad- riljona.

- Mani aprēķini var būt kļūdaini.

- Tie nekad nav bijuši kļūdaini, - Hazēliuss pasmaidīja un pie­vērsās Dolbijam. - Kā jums liekas - vai iekārta ir gatava?

- Sasodīts, zināms, ka ir!

Hazēliuss paplēta rokas. - Nu tad?

Visi lūkojās cits citā. Vai riskēt? Visbeidzot klusēšanu pārtrau­ca krievu programmētājs Volkonskis, uzsaukdams:

- Jā, laižam vaļā!

Viņš uzsita pārsteigtajam Hazēliusam pa pacelto plaukstu, un visi sāka pliķēt cits citam pa muguru, spiest rokas un apskauties gluži kā basketbolisti pirms mača.

un izdzertas tikpat krūzes sliktas kafijas. Dolbijs stāvēja pie liela plakanā ekrāna. Tas bija tumšs - vielas un antivielas protonu kūļi vēl nebija savirzīti klāt viens otram. Kamēr palielināja jaudu un atdzesēja "Izabel­las" supravadītāju elektromagnētus, lai varētu novadīt nepiecie­šamos ārkārtīgi lielos strāvas apjomus, pagāja vesela mūžība. Pēc tam diezgan ilgu laiku prasīja stara spožuma palielināšana ik pa pieciem procentiem, staru fokusēšana un pielāgošana, suprava­dītāju magnētu pārbaude un dažādu pārbaudes programmu iz­pilde pirms jaudas palielināšanas par kārtējiem pieciem procen­tiem.

- Jauda - deviņdesmit procentu, - Dolbijs skanīgi pavēstīja.

- Kristus vārdā, nolāpīts! - kaut kur aiz muguras iesaucās Vol­konskis un ieblieza Sunbeam kafijas automātam tā, ka tas nogra­bēja kā Dzelzs Malkascirtējs. - Jau tukšs!

Dolbijs apspieda smaidu. Šo divu nedēļu laika, kamēr viņi at­radās šajā plakankalnē, Volkonskis bija izrādījies īsts prātvēders. Sakumpis, noskrandis eiropietis ar gariem, taukainiem matiem, ieplīsušu tenisa kreklu un plānu bārdas skrandiņu pie zoda. Pui­sis drīzāk atgādināja narkomānu, nevis ģeniālu programminže- nieri. Taču tā izskatījās daudzi šā amata pārstāvji.

Pulkstenis turpināja vienmērīgi tikšķēt klusumā.

- Kūļi savirzīti un nostādīti, - paziņoja Reja Čena. - Spožums četrpadsmit triljoni elektronvoltu.

- "Izabella" darbojas labi, - Volkonskis piebilda.

- Mums visas sistēmas funkcionē, - atsaucās Cečīni, daļiņu fiziķis.

- Drošība, mister Vord lo?

No apsardzes posteņa atsaucās vecākais izlūkdienesta virs­nieks Vordlo:

- Tikai kaktusi un koijoti, ser!

- Lieliski, - teica Hazēliuss. - Ir laiks.

Viņš ieturēja teatrālu pauzi.

- Ken, salaid kūļus kopā!

Dolbijs manīja sirdi salecamies. Ar saviem zirnekļa kājām lī­dzīgajiem pirkstiem viņš noglauda sviras un pieregulēja tās liegi kā pianists. Pēc tam viņš, klikšķinot pa klaviatūru, ievadīja vai­rākas komandas.

- Nodibināts kontakts!

Lielie, plakanie ekrāni visriņķī piepeši atdzīvojās, gaisā ievir- mojās dziedoša sanoņa, kas šķita plūstam no visām pusēm, bet tās avots nebija nosakāms.

- Kas tad tas? - Mersera satraukta jautāja.

- Triljons daļiņu, kas traucas cauri detektoriem, rada zināmu vibrāciju, - norādīja Dolbijs.

- Ak kungs, izklausās kā monolīts filmā "2001".

Volkonskis ieūjinājās kā pērtiķis. Neviens nelikās to dzirdam.

Uz vidējā paneļa parādījās attēls - vizualizētājs. Dolbijs kā ap­burts blenza tajā. Tas izskatījās pēc milzīga zieda - no punkta pašā vidū izpletās mirguļojošas, krāsainas švīkas, kas locījās un šaudījās, it kā pūlēdamās izrauties no ekrāna. Viņš stāvēja un kā apburts nespēja atraut acis no šā žilbinošā skaistuma.

- Kontakts nodibināts veiksmīgi, - bilda Reja Čena. - Stari no­stādīti un pieregulēti. Dieviņ tētīt, ideāls stāvoklis.

Atskanēja ovācijas, šur tur kāds aplaudēja.

- Dāmas un kungi, esiet sveicināti Jaunās pasaules krastos, - ierunājās Hazēliuss un norādīja uz vizualizētāju. - Jūs savā priek­šā redzat enerģijas blīvumu, kāds Visumā nav novērots kopš Lie­lā sprādziena. - Viņš pagriezās pret Dolbiju. - Ken, lūdzu, palie­lini jaudu ik pa procentam līdz deviņdesmit deviņiem procentiem.