Duglass Prestons - Ķeceris

Ēteriskā slkoņa kļuva mazliet skaļāka, kad Dolbijs ķērās pie klaviatūras.

- Deviņdesmit seši, - viņš pavēstīja.

- Spožums - septiņpadsmit, komats, četri triljoni elektronvoltu, - ziņoja Čena.

- Deviņdesmit septiņi… Deviņdesmit astoņi…

Vienība iegrima saspringtā klusumā, ko pārtrauca vienīgi zu- mēšana, kas piepildīja pazemes galveno telpu; sajūta bija tāda, it kā kalns visapkārt būtu sācis dziedāt.

- Stari ir fokusēti, - Čena sacīja. - Spožums - divdesmit divi triljoni elektronvoltu.

- Deviņdesmit deviņi.

"Izabellas" sīkšana kļuva spalgāka, tīrāka.

- Vienu mirkli! - iesaucās Volkonskis, salīcis pār superdatora darbstaciju. - "Izabella" ir… lēna.

Dolbijs apcirtās.

- Iekārtai nav nekādas vainas. Noteikti kārtējā kļūme program­matūrā.

- Programmatūrā nav problēmu, - Volkonskis atcirta.

- Iespējams, vajadzētu apstāties, - Mersera ierosināja. - Vai ir kāda liecība par miniatūru melno caurumu rašanos?

- Nav, - Čena attrauca. - Nav nekādās Houkinga radiācijas pēdas.

- Deviņdesmit deviņi, komats, pieci, - Dolbijs sacīja.

- Redzu lādētu daļiņu plūsmu, divdesmit divi, komats, sep­tiņi triljoni elektronvoltu, - Čena norādīja.

- Kāda tipa? - taujāja Hazēliuss.

- Rezonanse nav zināma. Paskatieties paši.

Abpus ziedam uz vidējā ekrāna bija izveidojušās sarkanas daivas, kas atgādināja traka klauna ausis.

- Grūti izkliedējama, - sprieda I lazēliuss. - Varbūt gluoni. Tās var būt Kalucas-Kleina gravitonu pēdas.

- Nu nē! - Čena nepiekrita. - šādā spožumā tas nav iespē­jams.

- Deviņdesmit deviņi, komats, seši.

- Gregorij, es uzskatu, ka mums jāaptur jaudas palielināšana, - Mersera iejaucās. - Pārāk daudz notiek vienlaikus.

- Tas, ka mēs novērojam nepazīstamas rezonanses, ir tikai da­biski, - ierunājās Hazēliuss. Viņa balss nebija skaļāka par citām, taču nez kāpēc bija dzirdama vislabāk. - Mēs esam ielauzušies nezināmā teritorijā.

- Deviņdesmit deviņi, komats, septiņi, - Dolbijs skaļi uzsau­ca. Paša radītajai iekārtai viņš uzticējās pilnībā. Viņš varētu tās jaudu palielināt līdz simts procentiem un vēl vairāk, ja nepiecie­šams. No domas, ka šajā pašā brīdī "Izabellas" elektrības patē­riņš ir ceturtā daļa no Hūvera dambja elektrostacijas saražotā daudzuma viņam pārskrēja līksmas tirpas. Tāpēc iekārtu darbi­nāja nakts vidū, kad elektrību apkaimē patērēja vismazāk.

- Deviņdesmit deviņi, komats, astoņi.

- Šeit ir kāda vērienīga nezināma mijiedarbība, - neatlaidās Mersera.

- Kas par lietu, maita! - Volkonskis uzbrēca datoram.

- Es jums saku, mēs bakstām pirkstu Kalucas-Kleina telpā, - apgalvoja Čena. - Neiedomājami!

Uz lielā, plakanā ekrāna vienlaikus ar ziedu parādījās arī snie- dziņam līdzīga ņirba.

- "Izabella" uzvedas dīvaini, - sprieda Volkonskis.

- Kā tā? - Hazēliuss taujāja no sava posteņa komandtiltiņa vidu.

- Kaut kas neiet, kā nākas.

Dolbijs pārgrieza acis. Volkonskis bija tīrā sodība. - Manā pa­neli visas sistēmas darbojas.

Volkonskis drudžaini klabināja taustiņus, tad izlamājās krie­viski un uzplāja ar plaukstu pa monitora augšu.

- Gregorij, vai tiešām nevajadzētu samazināt jaudu? - Merse­ra neatkāpās no savas prasības.

- Vēl vienu minūti, - Hazēliuss neatlaidās.

- Deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - Dolbijs nolasīja. Pēdē­jo piecu minūšu laikā telpā bija pagaisusi parastā miegainība un valdīja ellīgs saspringums. Tikai Dolbijs palika mierīgs.

- Es piekrītu Keitai, - Volkonskis ierunājās. - Man nepatikt, kā "Izabella" uzvedas. Sāksim izslēgšanas procedūru.

- Es uzņemos pilnu atbildību, - pieteicās Hazēliuss. - Viss ir normas robežās. Droši vien nelaime tāda, ka datu plūsma - des­mit terabitu sekundē - sāk spraukties rīklē.

- Rīklē? Ko nozīmē - spraukties rīklē?

- Jauda - simts procentu, - sacīja Dolbijs, viņa rimtajā balsī ieskanējās neslēpts apmierinājums.

- Stara spožums - divdesmit septiņi, komats, viens astoņi divi astoņi triljoni elektronvoltu.

Datoru monitorus pildīja ņirba. Dziedošā dūkoņa skanēja visā telpā kā balss no viņpasaules. Zieds vizualizētajā locījās un ple­tās. Tā vidū parādījās melns punktiņš - kā sprauga.

- Oho! - iesaucās Čena. - Zūd visi nulles koordinātas dati!

Zieds mirguļoja. Tam cauri šāvās tumšas švīkas.

- Vājprāts! - Čena nerimās. - Es nejokoju! Dati izgaist!

- Nav iespējams, - Volkonskis iebilda. - Dati neizgaist. Izgaist daļiņas.

- Liecies mierā! Daļiņas nevar izgaist.

- Es nejokoju! Daļiņas izgaist.

- Kāda programmatūras kļūme? - Hazēliuss jautāja.

- Nav programmatūras kļūmes! - Volkonskis skaļi atcirta. - Aparatūras kļūme!

- Ej dillēs, - Dolbijs noburkšķēja.

- Gregorij, "Izabella", iespējams, plēš nost membrānu, - Mer­sera norādīja. - Es nudien domāju, ka tūlīt pat jāsamazina jauda.

Melnais punktiņš auga, izpletās un sāka nomākt attēlu uz ek­rāna. Gar tā malām mežonīgi mirguļoja spilgtas krāsas.

- Kaut kādi ārprātīgi skaitļi! - Čena iesaucās. - Tieši pie nulles koordinātas sākusies spēcīga telpas un laika deformācija. Kaut kas līdzīgs singularitātei. Man liekas, mēs radām melno caurumu.

- Tas nav iespējams, - iejaucās Alans Edelšteins, projekta ma­temātiķis, paceldams galvu telpas stūrī, kur visu šo laiku stāvēja, noliecies pār darbstaciju. - Nav nekādu Houkinga radiācijas pa­zīmju.

- Es zvēru pie Dieva! - Čena skaļi, iecirtīgi atmeta. - Mēs iz­raujam caurumu telpā un laikā!

Ekrānā, kurā bija redzams programmas kods reālā laikā, sim­boli un cipari šaudījās kā ātrvilciens. Uz lielā ekrāna mirguļojošais zieds bija pazudis, tā vietā melnēja tukšums. Pēkšņi šajā tuk­šumā kaut kas sakustējās - rēgaini kā sikspārnis. Dolbijs izbrī­nīts blenza tajā.

- Nolādēts, Gregorij, samazini jaudu! - Mersera sauca.

- "Izabella" neļauj ievadīt datus! - Volkonskis auroja. - Es zaudēju pamata programmu!

- Turieties vēl kādu brīdi, lai varam noskaidrot, kas īsti no­tiek, - Hazēliuss lūdza.

- Nav! "Izabellas" nav! - iesaucās krievs, pasvieda rokas gai­sā un atzvēlās krēslā ar riebuma pilnu izteiksmi kalsnajā sejā.

- Man uz paneļa viss notiek, - Dolbijs aizrādīja. - Nav šaubu, ka mums gadījusies apjomīga programmatūras avārija.

Viņš pievērsās vizualizētajam. Tukšumā veidojās kāds attēls, tik dīvains un skaists, ka viņš iesākumā pat īsti to nepiefiksēja. Zinātnieks pavērās apkārt, taču izrādījās, ka pārējie bija iegrimu­ši katrs savā datorā un uz ekrānu neskatījās.

- Klau, atvainojiet! Vai kāds saprot, kas redzams ekrānā? - Dolbijs taujāja.

Neviens neatbildēja. Neviens nepacēla acis. Visi drudžaini ro­sījās. Aparāts uzņēma dīvainu dziedošu noti.

- Es esmu tikai inženieris, - Dolbijs ierunājās. - Varbūt kāds no jums, teorijas ģēnijiem, zinās, kas tas īsti ir? Alan, vai tas ir… normāli?

Alans Edelšteins izklaidīgi pacēla galvu no darbstacijas. - Kādi nejauši radīti dati.

- Kā tie var būt nejauši? Tiem ir noteikts apveids!

- Dators nobrucis. Tie var būt tikai nejauši dati, nekas cits.

- Man neliekas, ka tas varētu būt kas nejaušs. - Dolbijs uzma­nīgi lūkojās ekrānā. - Tas kustas. Es zvēru, tur kaut kas ir. Tas izskatās gandrīz vai dzīvs, it kā pūlētos izrauties. Gregorij, tu re­dzi?

Hazēliuss pacēla galvu, paskatījās uz vizualizētāju un sastin­ga. Sejā uzplauka pārsteigums. Viņš pagriezās.