Duglass Prestons - Ķeceris

Fords brīdi padomāja un ierunājās:

- Es tomēr neesmu pārliecināts, Sten - kas īsti liek domāt, ka jums nestāsta patiesību? Varbūt projektu patiešām piemeklējušas visas tās nelaimes.

- Vaimen, man pieder vislabāk noregulētais sliktu smaku mē­rītājs šajā pilsētā, un es jums saku - no Arizonas vis neplūst ne­kāds Chatiel Nr. 5. - Viņš paliecās uz priekšu. - Kongresmeņi abās pusēs jau asina garos dunčus. Pirmajā raundā viņi zaudēja. Un tagad jūt, ka tuvojas otrais.

- Tipiskas Vašingtonas izdarības - vispirms uzbūvēt iekārtu par četrdesmit miljardiem dolāru un tad nogriezt tai ekspluatāci­jas budžetu.

- Tur jums taisnība, Vaimen. Vienīgā šīs pilsētas konstante ir tās tieksme uz plānprātību. Jūsu uzdevums ir izdibināt, kas īsti tur notiek, un ziņot man personiski. Tas ari viss. Nesāciet rīkoties uz savu roku. Tālāk mēs darbosimies šepat.

Viņš piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes kaudzīti dosjē un noplaukšķināja uz galda blakus tālrunim. - Katrā ir in­formācija par vienu zinātnieku. Slimību vēstures, psiholoģiskie testi, reliģiskā pārliecība, pat sānsoļi. - Viņš skumji pasmaidīja. -Tās apkopojusi Nacionālā drošības pārvalde, un jūs pats zināt, cik apskaužami rūpīgi tā strādā.

Fords paņēma vienu dosjē no kaudzītes un atvēra to. Viņam pretī raudzījās pie lapas piesprausta Gregorija Norta Hazēliusa fotogrāfija. Vīrieša spoži zilajās acīs zaigoja mīklains, uzjautri­nāts skatiens.

- Hazēliuss… Jūs esat ar viņu pazīstams personiski?

- Jā, - Lokvuds pieklusināja balsi. - Un es gribu jūs… brīdināt saistībā ar viņu.

-Kātā?

- Viņam piemīt paradums koncentrēties uz kādu, apžilbināt šo cilvēku, likt viņam justies īpašam. Viņa prāts kūsā ar tādu neap­tveramu intensitāti, ka, šķiet, apbur cilvēkus. Pat viņa visnevērīgā­kie izteicieni liekas slēptu nozīmju piesātināti. Esmu redzējis, kā viņš norāda uz pavisam parastu, ķērpjiem noaugušu akmeni un uzbur neikdienišķu, brīnumu pārpilnu stāstu par to. Viņš apber sa­runu biedru ar uzmanības apliecinājumiem, izturas pret to kā pret svarīgāko cilvēku pasaulē. Atstātais iespaids ir neatvairāms - dosjē tādu nav iespējams atainot. Varbūt izklausīsies ērmīgi, taču tas, kā viņš piesaista, pievelk, atbrīvo no dzīves prozas… Līdzīgas sajūtas piedzīvo iemīloties. Lai to pilnībā saprastu, tas ir jāpieredz pašam. Laikus brīdināt nozīmē apbruņot. Turieties no viņa pa gabalu.

Lokvuds apklusa un paskatījās uz Fordu. Klusumā no ielas ievijās slāpēta riepu kaukoņa, automašīnu signāltauru skaņas un balsu murdoņa. Fords aizlika rokas aiz galvas, saāķēja pirkstus kopā un pavērās pāri galdam uz Lokvudu.

- Parasti šādus gadījumus izmeklētu FIB vai Enerģētikas de­partamenta Izlūkdatu dienests. Kāpēc izvēlējāties mani?

- Vai tad tas nav skaidrs? Pēc diviem mēnešiem notiks prezi­denta vēlēšanas. Prezidents vēlas šo lietu nokārtot pēc iespējas ātrāk, klusi, tā, lai nepaliek pēdas. Viņam svarīgākais ir izmeklē­šanas ātrums un uzticamība. Ja šo lietu salaidīsiet grīstē, mēs iz- liksimies, ka jūs nepazīstam. Arī tad, ja uzticēto paveiksiet godam, mēs izliksimies, ka jūs nepazīstam.

-Jā, bet kāpēc konkrēti es? Man ir bakalaura grāds antropolo­ģijā, un tas arī ir viss.

- Jums ir nepieciešamā pieredze - antropoloģija, datori, dar­bošanās C1P. - Lokvuds izņēma no kaudzītes kādu dosjē. - Jums ir vēl kāda vērtīga īpašība.

Fordam pēkšņā balss toņa maiņa nepatika.

- Un tā būtu?

Lokvuds pastūma mapi pāri galdam, Fords to atvēra un blen­za uz fotogrāfiju, kas bija piestiprināta pie iekšējā vāka. Tajā bija redzama smaidoša sieviete ar spīdīgiem, tumšiem matiem un sar­kanbrūnām acīm.

Viņš aizcirta mapi, pagrūda to Lokvudam un piecēlās prom- iešanai.

-Jūs ataicinājāt mani svētdienas rītā, lai izstrādātu šādu viltī­bu? Diemžēl es nejaucu darbu ar personisko dzīvi.

- Par vēlu atteikties.

Salts smaids.

- Jūs aizkavēsiet mani iziet no šīs telpas?

- Jūs agrāk strādājat CIP, Vaimen. Jūs zināt, uz ko mēs esam spējīgi.

Fords paspēra soli uz priekšu, pieiedams ļoti tuvu Lokvudam un runādams ar viņu no augšas.

- Es jau drebu un trīcu.

Padomnieks zinātniskajos jautājumus pacēla galvu, salika ro­kas sev priekšā un viegli pasmīnēja.

- Vaimen, es atvainojos. Tas bija muļķīgi teikts. Lai nu kam, bet jums vajadzētu apjaust projekta "Izabella" nozīmīgumu. Tas pavērs durvis mūsu izpratnei par Visumu. Par tā radīšanas brī­di. Tas var sagādāt mums neizsmeļamus bezoglekļa enerģijas krā­jumus. Ja mēs šādus ieguldījumus noskalotu podā, visai Ameri­kas zinātnei tā būtu milzīga traģēdija. Lūdzu, piekrītiet mūsu piedāvājumam - ja ne prezidenta vai manis dēļ, tad vismaz sa­vas valsts dēļ. Vaļsirdīgi runājot, "Izabella" ir labākais šīs prezi­denta administrācijas veikums. Tas ir mūsu mantojums. Kad beig­sies un izčākstēs visi politiskie trokšņi un niknums, paliks tikai viens, kā dēļ ir vērts pacensties. - Viņš no jauna pastūma mapi Fordam. - Viņa ir "Izabellas" direktora asistente. Trīsdesmit pie­cus gadus veca, Stenfordā iegūts zinātniskais grāds, stīgu teori­jas speciāliste. Jūsu attiecības ir dziļā, dziļā pagātnē. Esmu ar viņu pazīstams. Ģeniāla, absolūti profesionāla, nav precējusies, taču es nedomāju, ka tas būtu svarīgi. Viņa ir kā ieejas durvis šajā projektā, draugs, sarunu biedrs. Tas arī viss.

- Tas ir - kāds, no kura izdabūt informāciju.

- Uz spēles likts svarīgākais zinātniskais eksperiments cilvē­ces vēsturē. - Viņš pasita ar pirkstiem pa mapi un pacēla galvu pret Fordu. - Nu?

Ieskatījies Lokvudam sejā, Fords ar acs kaktiņu pamanīja, ka viņa kreisās rokas pirksti nervozi paijā oli, kas atradās uz rak­stāmgalda.

Lokvuds sekoja viņa skatienam un kaunīgi pasmaidīja, it kā pieķerts.

-Šis?

Fords pēkšņi pamanīja Lokvuda acīs piesardzīgu skatienu.

- Kas tas ir?

- Mans laimes akmens.

- Vai drīkstu to apskatīt?

Lokvuds negribīgi pasniedza akmentiņu Fordam. Viņš to ap­grieza un ieraudzīja otrā pusē mazu trilobīta fosilijas iespiedumu.

- Interesanti. Vai tam ir kāda īpaša nozīme?

Lokvuds šķita vilcināmies. - Mans dvīņubrālis to uzgāja va­sarā, kad mums bija deviņi gadi, un uzdāvināja man. ŠI fosilija noteica manu turpmāko dzīves ceļa virzību uz zinātni. Viņš… pēc dažām nedēļām noslīka.

Fords pagrozīja akmentiņu pirkstos - tas gadu gaitā, viļāts pa rokām, bija noslīpēts gluds. Viņš bija atradis šā cilvēka iekšējo bū­tību, un gluži negaidīti viņam tā iepatikās.

- Man nudien ir vajadzīgs, lai jūs, Vaimen, uzņematies šo uz­devumu.

Arī man tas ir neieciešams. Viņš rāmi nolika oli uz galda.

- Labs ir. Es to uzņemšos. Taču man ir savas metodes.

- Lai notiek. Tomēr lieciet aiz auss - nekādas pašdarbības!

Lokvuds piecēlās, noņēma no rakstāmgalda portfeli, salika tajā

mapes un aizcirta ciet.

- Tajā jūs atradīsiet satelīttālrurii, klēpjdatoru, informatīvos ma­teriālus par jūsu misiju, kabatas portfeli, naudu un jūsu oficiālo nozlmējumu. Helikopters jau gaida. Sargs, kas atrodas pie mana kabineta durvīm, jūs pavadīs. Jūsu apģērbs un mantas tiks nosū­tītas atsevišķi. - Viņš aizslēdza portfeli un strauji pagrozīja cipar- ripu uz tā. - Šifra kombinācija ir skaitļa n septītais līdz desmitais cipars.

Viņš pasmaidīja pats par savu erudīciju.

- Ja nu mums nesakrīt viedokļi par pašdarbību?